būt svarīgāks par šo? – Viņš pārlaida mēli pār viņas krūti, un viņa uzvilka viņu sev virsū, nespēdama vairs ilgāk gaidīt.
Pēc tam viņa gulēja viņam blakus, galvu uz viņa rokas atspiedusi. Daži cieti matiņi kutināja vaigu.
– Es vakar jutos dīvaini, saskrienoties ar Luīsi. Un tevi.
– Mmm, – Ēriks pussnaudā novilka. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās apspriest savu laulību ar mīļāko.
– Zini, man Luīse patīk, – Sesīlija teica, spēlēdamās ar viņa krūšu spalvām. – Un, ja viņa zinātu…
– Bet viņa nezina, – Ēriks atcirta, atspiezdamies uz elkoņa.
– Un nemūžam neuzzinās.
Sesīlija paskatījās uz Ēriku, un viņš pēc pieredzes lieliski zināja, kā šī saruna turpināsies.
– Agri vai vēlu viņai būs jāuzzina.
Ēriks nopūtās. Kāpēc vienmēr vajadzēja runāt par pagātni un nākotni? Viņš nolaida kājas pār gultas malu un sāka ģērbties.
– Vai tev jau jāiet prom? – Sesīlija jautāja. Viņas aizvainotā sejas izteiksme kaitināja vēl vairāk.
– Man ir daudz darba, – viņš strupi atteica, pogādams kreklu. Nāsīs iesitās seksa smarža, bet gan vēlāk birojā ieies dušā. Viņš vienmēr turēja kabinetā tīru apģērba kārtu šādiem gadījumiem.
– Tad tā tas tagad būs? – Sesīlija joprojām gulēja gultā, un Ēriks nespēja novērst skatienu no viņas kailā ķermeņa. Krūtis slējās uz augšu, lielie, tumšie gali vēsajā istabā bija kļuvuši stingri. Viņš galvā aši parēķināja. Atpakaļ uz darbu tomēr nebija pārāk jāsteidzas, un viņam nebūtu nekas pret vēl vienu piegājienu. Dažu labu gan vajadzēs mazliet pierunāt, bet satraukums, kas jau brieda ķermenī, liecināja, ka tas būs to vērts. Ēriks apsēdās uz gultas malas un sāka runāt daudz maigāk un glāstīt viņas vaigu.
– Sesīlij, – viņš teica, un turpināja ar vārdiem, kas paši plūda pār lūpām, tāpat kā tik daudz reižu pirms tam. Kad viņa ar visu augumu piespiedās cieši klāt, viņš caur kreklu juta viņas krūšu galus.
Viņš pasniedzās augšup un sāka atdarīt pogas.
Pēc vēlām pusdienām Kellerenas restorānā Patriks apturēja mašīnu pie zemas, baltas ēkas, kas nemūžam neiegūtu nevienu arhitektūras balvu, un iegāja Tanumshedes policijas iecirkņa pieņemamajā telpā.
– Tev ir apmeklētāja, – Annika viņam paziņoja, paskatīdamās pār brillēm.
– Kas?
– Nezinu, bet ļoti izskatīga. Varbūt drusku apvēlusies, bet domāju, ka tev patiks.
– Ko tu mels? – Patriks apmulsis prasīja. Viņš prātoja, kāpēc Annika pēkšņi grib tēlot savedēju laimīgi precētam kolēģim.
– Ej un paskaties pats. Viņa gaida tavā kabinetā, – Annika sacīja, piemiegdama aci.
Patriks atvēra kabineta durvis un apstājās uz sliekšņa kā iemiets.
– Sveika, mīļā, – viņš teica. – Ko tu te dari?
Ērika sēdēja apmeklētāju krēslā pie viņa rakstāmgalda un izklaidīgi šķirstīja žurnāla “Policija” numuru.
– Tu gan vēlu atgriezies no pusdienām, – viņa teica, nelikdamās ne zinis par jautājumu. – Vai tā izskatās spraiga diena policijas iecirknī?
Patriks tikai nicīgi nošņaukājās. Viņš zināja, ka Ērikai patīk viņu ķircināt.
– Tātad, ko tu šeit dari? – viņš jautāja, apsēzdamies savā krēslā. Patriks paliecās uz priekšu, lai nopētītu sievas seju. Viņš kārtējo reizi pārliecinājās, cik viņa ir skaista. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad Ērika bija atnākusi pie viņa uz iecirkni sakarā ar draudzenes Aleksandras Vijkneres slepkavību, un viņam šķita, ka kopš tā laika viņa kļuvusi vēl skaistāka. Reizēm ikdienas vienmuļībā viņš to aizmirsa. Viena diena sekoja otrai, tās aizņēma darbs, Majas vešana uz dārziņu un izņemšana no tā, iepirkšanās un gurdi vakari dīvānā pie televizora. Bet reizēm viņu satrieca, cik neparasta bija viņa mīlestība pret Ēriku. Tagad viņa sēdēja pretī, ziemas saules stari izgaismoja blondos matus, bet viņas vēderā bija divi bērniņi, un viņš sajuta tik spēcīgu mīlestību, kādas pietiks visam mūžam.
Patriks pēkšņi atskārta, ka nav dzirdējis, ko Ērika teica, tāpēc lūdza atkārtot.
– Es teicu, ka šorīt biju pie Kristiana un aprunājos ar viņu.
– Kā viņš jūtas?
– Izskatījās normāli, tikai mazliet nervozs. Bet… – Viņa iekoda lūpā.
– Kas – bet? Es domāju, ka viņš vienkārši bija sanervozējies un par daudz iedzēra.
– Hmm. Manuprāt, tas nav viss. – Ērika izņēma no somas plastmasas maisiņu un sniedza Patrikam. – Vakar šī kartīte bija piesieta pie puķu pušķa, kuru viņam kāds bija atsūtījis. Un vēstule ir viena no sešām, kuras viņš sāka saņemt apmēram pirms pusotra gada.
Patriks ilgi skatījās uz sievu un tad atvēra maisiņu.
– Es domāju, ka būtu labāk, ja tu tās lasītu, neizņemot no maisiņa. Mēs ar Kristianu tās jau aiztikām, nevajadzētu atstāt vēl vienus pirkstu nospiedumus.
Patriks atkal paskatījās uz viņu, bet paklausīja un izlasīja kartīti un vēstuli caur plastmasu.
– Kā tu domā, ko tas nozīmē? – Ērika jautāja, pašļūkdama uz priekšu, līdz sēdēja uz pašas krēsla maliņas. Bet, kad tas gandrīz apgāzās, viņai nācās aši pārnest svaru un iesēsties krēslā dziļāk.
– Abas izskatās pēc draudu vēstulēm, lai gan nav pateikts nekas konkrēts.
– Jā, es domāju tāpat. Un arī Kristians tā domā, lai gan mēģināja notušēt tā nopietnību. Viņš atteicās rādīt vēstules policijai.
– Tad kā tu… – Patriks pacēla maisiņu.
– Hmm, nu jā, es laikam netīšām paķēru līdzi. Briesmīgi muļķīgi. – Ērika piešķieba galvu un ieslēdza šarmu uz pilnu jaudu, bet vīru nebija tik viegli apvest ap stūri.
– Tātad tu tās Kristianam nozagi?
– Nezinu, vai vārds “nozagu” ir vietā.Tikai uz laiciņu aizņēmos. – Un ko tieši tu gribi, lai es daru ar šiem… aizlienētajiem materiāliem? – Patriks prasīja, lai gan lieliski saprata, kāda būs atbilde.
– Kāds acīmredzami draud Kristianam, un viņš ir nobijies. Es to šodien skaidri redzēju. Viņš draudus uztver ļoti nopietni,
