Magnusa Šelnera pazušanu. Patriks nezināja, vai tā lika domāt pieredze vai instinkts, bet viņš bija pārliecināts, ka ar vīrieti kaut kas noticis. Nebija zināms, vai viņš kļuvis par nelaimes gadījuma vai nozieguma upuri, bet Patriks bija gatavs derēt uz savu policista apliecību, ka Šelnera vairs nav starp dzīvajiem. Fakts, ka katru trešdienu bija jātiekas ar vīrieša sievu, kura ar katru reizi izskatījās arvien sīkāka un nekoptāka, jau sāka krist uz nerviem. Policija darīja visu iespējamo, bet viņš joprojām nespēja izmest no prāta Sīas Šelneres seju.
– Tēti! – Maja izrāva viņu no pārdomām, pati neapzinādamās savas balss jaudu. Viņa rādīja ar pirkstu uz televizoru, un viņš uzreiz saprata, kas izraisījis neapmierinātību. Acīmredzot viņš bija aizsapņojies daudz ilgāk, nekā pašam šķita, jo Bolibompa bija beigusies un sācies raidījums pieaugušajiem, kas Maju absolūti nemaz neinteresēja.
– Tētis palīdzēs, – viņa teica, paceldama rokas. – Varbūt Pepiju Garzeķi?
Pepija pēdējā laikā bija topā, tāpēc Patriks jau zināja, kāda būs meitas atbilde. Viņš ielika disku un, tiklīdz parādījās filmas “Pepija Dienvidjūrā” pirmie kadri, atkal apsēdās blakus Majai un apskāva viņu. Kā mazs, silts zvēriņš meita ieritinājās viņam padusē. Pēc piecām minūtēm Patriks bija aizmidzis.
Kristians pamatīgi svīda. Gabija bija tikko pavēstījusi, ka drīz būs jākāpj uz skatuves. Ēdamzāle nebija gluži stāvgrūdām pilna, bet apmēram sešdesmit viesu ar gaidpilnām sejām sēdēja pie galdiņiem ar ēdiena šķīvjiem un alus vai vīna glāzēm priekšā. Kristians pats nespēja neko ieēst, taču viņš dzēra sarkanvīnu. Šī bija trešā glāze, lai gan viņš zināja, ka nevajadzētu tik daudz dzert. Nebūs labi, ja viņš intervijas laikā sāks šļupstēt mikrofonā. Taču bez vīna viņš vispār nespētu funkcionēt.
Viņš pārlaida skatienu telpai, kad sajuta plaukstu uz savas rokas. – Sveiks. Kā iet? Izskaties sasprindzis. – Ērika bažīgi skatījās uz viņu.
– Esmu tikai mazliet uztraucies, – viņš atzinās, izjuzdams atvieglojumu, ka var kādam to pateikt.
– Es lieliski zinu, kā tu jūties, – Ērika sacīja. – Mana pirmā uzstāšanās bija Stokholmā jauno rakstnieku saietā, pēc tam mani burtiski vajadzēja kasīt nost no grīdas. Neatceros nevienu vārdu, ko teicu uz skatuves.
– Man šķiet, ka mani arī vajadzēs kasīt no grīdas, – Kristians teica, pielikdams plaukstu pie kakla. Viņš iedomājās par vēstulēm, un viņu pārņēma panika. Ceļi sāka ļimt, un viņš nenokrita uz sejas tikai tāpēc, ka Ērika turēja.
– Opā, – Ērika teica. – Izskatās, ka ar dzērieniem esi pāršāvis pār strīpu. Pirms uzstāšanās vairāk nevajadzētu dzert. – Viņa uzmanīgi izņēma sarkanvīna glāzi Kristianam no rokas un nolika uz tuvākā galdiņa. – Es apsolu, ka viss būs kārtībā. Vispirms Gabija iepazīstinās ar tevi un tavu romānu. Pēc tam es uzdošu dažus jautājumus, mēs jau apspriedām, kādi tie būs. Uzticies man. Vienīgā problēma – kā uzdabūt šo rumpi uz skatuves.
Viņa iesmējās, un Kristians pievienojās. Smiekli gan neskanēja no sirds un bija mazliet spalgi, bet joks sasniedza mērķi. Spriedze atslāba, un viņš juta, ka atkal var elpot. Kristians aizgaiņāja domas par vēstulēm. Viņš neļaus, lai tas šovakar viņu ietekmē. Nāra caur viņa grāmatu bija ieguvusi balsi, un tagad viss bija cauri.
– Sveiks, mīļais. – Pie viņiem pienāca Sanna, pārlaižot skatienu zālei, viņas acis mirdzēja. Kristians zināja, ka šis viņai ir nozīmīgs brīdis. Varbūt pat nozīmīgāks nekā viņam.
– Tu izskaties brīnišķīgi, – viņš teica, un viņa izbaudīja uzslavu. Viņa nudien izskatījās brīnišķīgi. Kristians zināja, ka viņam veicies, jo saticis Sannu. Viņa tik daudz pacieta, vairāk nekā būtu gatavas paciest citas. Viņa jau nebija vainīga, ka nespēj aizpildīt tukšumu viņa dvēselē. Iespējams, to nespēja neviens. Viņš apskāva sievu un noskūpstīja viņas matus.
– Cik jūs abi esat mīļi! – Pie viņiem lieliem soļiem, augstajiem papēžiem klaudzot, nāca Gabija. – Tev atsūtītas puķes, Kristian.
Viņš skatījās uz pušķi viņas rokās. Skaists, bet vienkāršs, tikai baltas lilijas.
Nevaldāmi trīcošiem pirkstiem viņš pasniedzās pēc baltās aploksnes, kas bija piesieta pie pušķa. Viņš trīcēja tā, ka tik tikko spēja to atvērt, un gandrīz nemanīja apkārt stāvošo sieviešu izbrīnītos skatienus.
Kartīte arī bija ļoti vienkārša. Vienkāršs, balts, biezs papīrs, vēstījums rakstīts ar melnu tinti, tajā pašā elegantajā rokrakstā, kurā bija rakstītas vēstules. Viņš blenza uz vārdiem. Un tad acu priekšā viss satumsa.
Viņš nekad mūžā nebija redzējis skaistāku būtni par viņu. Viņa labi smaržoja, un garie mati bija sasieti ar baltu lenti. Tie spīdēja tik spoži, ka gandrīz gribējās samiegt acis. Viņš paspēra nedrošu soli tuvāk, nezinādams, vai viņam ļauts tuvoties šim skaistumam. Viņa iepleta rokas, dodama atļauju, un viņš ašiem soļiem ielēca viņas apskāvienā. Prom no tumsas, prom no ļaunuma. Tagad viņu ieskāva balta gaisma, ziedu aromāts un zīdaini mati pie vaiga.
– Vai tu tagad esi mana mamma? – viņš beidzot jautāja, negribīgi pasperdams soli atpakaļ. Viņa pamāja ar galvu. – Tiešām? – Viņš gaidīja, ka kāds ienāks un ar skarbu piezīmi visu iznīcinās, un izrādīsies, ka tas bijis tikai sapnis. Un šī brīnišķīgā būtne nekādi nevar būt tāda zēna māte kā viņš.
Bet balss neatskanēja. Viņa vienkārši pamāja ar galvu, un viņš nespēja atturēties. Atkal metās viņas skavās un negribēja vairs nekad, nekad no tām atraisīties. Kaut kur galvā riņķoja citi tēli, citas smaržas un skaņas, kas centās uzpeldēt virspusē, bet tās noslāpēja ziedu parfīms un kleitas čaukstēšana. Viņš aizgaiņāja šos tēlus. Lika tiem izgaist, un vietā stājās viss jaunais un brīnišķīgais. Viss neticamais.
Viņš paskatījās augšup uz savu jauno māti, un sirds aiz prieka sitās divreiz straujāk. Kad viņa satvēra tā roku un veda prom, viņš labprāt gāja līdzi.
– Dzirdēju, ka vakar pasākums beidzies ar dramatisku pavērsienu. Ko gan Kristians domāja, piedzerdamies tādā pasākumā? – Pēc smaga rīta mājās Kennets Bengtsons mazliet kavēja darbu. Viņš nometa jaku uz dīvāna, bet, kad Ēriks veltīja viņam nosodošu skatienu, pacēla un pakāra gaitenī uz pakaramā.
– Taisnība. Nenoliedzami nožēlojams vakara noslēgums, – Ēriks atbildēja. – Bet, no otras puses, Luīse bija apņēmusies slīcināties alkoholā, tāpēc vismaz no tā man izdevās paglābties.
– Vai tiešām ir tik slikti? – Kennets jautāja, skatīdamies uz Ēriku. Rets gadījums, kad Ēriks atklāti runāja ar viņu par privātām lietām. Tāds viņš vienmēr bijis. Gan toreiz, kad abi bērnībā kopā spēlējās, gan tagad, kad bija pieauguši. Ēriks izturējās pret Kennetu tā, it kā tik tikko spētu viņu paciest, it kā viņš tam ar savu klātbūtni izdarītu pakalpojumu. Ja Kennetam nebūtu ko Ērikam piedāvāt, viņu draudzība jau sen būtu beigusies. Tā bija noticis, kamēr Ēriks studēja universitātē un strādāja Gēteborgā, bet Kennets palika Fjelbakā un nodibināja savu
