ko teica Barbadosas vergi. Mēs dzīvojam laikā, kad visvienkāršākajām patiesībām neatliek nekas cits, kā atgriezties pie mums kailām pūces maskā (gluži kā O).
Nereti iznāk dzirdēt pieklājīga izskata saprātīgus cilvēkus labprāt runājam par mīlestību tā, it kā tā būtu vien tukša izjūta, kas neatstāj nekādas sekas. Viņi teic, ka tā, protams, sniedz baudu un ka šī divu epidermu saskare nenotiek bez abpusēja šarma, piebilstot, ka šarms vai bauda sniedz pilnību vien tam, kurš prot nezaudēt mīlestības netveramību, tās nepastāvīgumu un, vēl jo vairāk, tās dabisko brīvību. Lai tā būtu, un, ja ir tik viegli diviem pretēja dzimuma (vai arī tā paša dzimuma) cilvēkiem vienam otru iepriecināt, tad viņiem tas jādara, un būtu nepareizi, ja viņi to nedarītu. Tajā visā ir tikai viens vai divi vārdi, kas mani mulsina: vārds “mīlestība” un vārds “brīvība”. Lieki teikt, ka tie katrs izsaka pretējo. Mīlestība ir arī atkarība. To es neattiecinu vienīgi uz baudu, nedz arī eksistenciālu atkarību vai to, kas ir pirms šīs eksistences – mūsu nepārvaramo vēlmi eksistēt. No piecdesmit īpatnējām lietām: divām lūpām (un smaidam līdzīgās grimases, kuru tās veido), no pleca (īpašā veida, kādā tas paceļas un atkal nolaižas), divām acīm (skatiena, reizēm pielaidīgāka, reizēm atturīgāka), visbeidzot no paša neparastākā – ķermeņa un tajā mītošā gara vai dvēseles, kas jebkurā brīdī negaidīti var kļūt spožāks nekā saule vai vēsāks nekā sniegots klajums. Nav viegli tikt tam pāri, jūsu vaimanas mani uzjautrina. Mēs trīcam, redzot šo ķermeni noliecamies, lai sasietu greznās kurpes auklu, un šķiet, ka katrs redz jūs trīcam. Drīzāk pātaga un gredzeni ādā? Kas attiecas uz brīvību… Jebkurš vīrietis vai sieviete, kuri to reiz ir piedzīvojuši, drīzāk slieksies klaigāt, zemiskiem un šausminošiem vārdiem iebilzdami pret to. Jā, “O stāstā” netrūkst šausmu. Taču man dažkārt šķiet, ka tā drīzāk ir ideja, ideju kopums, viedoklis, nevis šī jaunā sieviete, kas ir pakļauta spīdzināšanai.
Savādi, ka mūsdienās ideja par laimi verdzībā tiek uztverta kā kaut kas jauns. Teju nav palicis vairs nekā no sendienu kārtības, kas ļautu ģimenēm lemt par bērnu dzīvību vai nāvi, nedz skolās piekoptiem miesassodiem un huligānismu, nedz ģimenes audzināšanas, kā arī esam pametuši skumjai sapūšanai pagrabos tos pašus vīrus, kuriem pirms pāris gadsimtiem lepni būtu nocirtuši galvu publiskā vietā. Vienīgais sods, kas mūsdienās tiek īstenots, ir anonīms un nepelnīts. Tas arīdzan ir neskaitāmas reizes nežēlīgāks.
Mūsdienās karš spēj vienā mirklī iznīcināt pat veselu pilsētu. Tēva, skolotāja vai mīļākā pārmērīgais maigums ir cena, ko maksājam par napalma bumbu paklājiem un atombumbu sprādzieniem. Viss notiek tā, it kā pasaulē eksistētu kāds neizprotams vardarbības līdzsvars, kura dēļ esam zaudējuši gan tā mēru, gan nozīmi. Un es nejūtos sarūgtināts, ka tieši sieviete tos ir atkal atradusi. Tas mani nemaz nepārsteidz.
Taisnību sakot, man pret sievietēm nav tik daudz aizspriedumu, kā mēdz būt parastam vidusmēra vīrietim. Esmu pārsteigts, ka tādas ir (sievietes). Vairāk nekā pārsteigts – neskaidri pārsteigts. Iespējams, tieši tāpēc man viņas šķiet tik brīnišķīgas, jo es nepārstāju viņas apskaust. Kas ir tas, ko es no tiesas apskaužu?
Reizēm mani māc nožēla par aizgājušo bērnību. Tas, ko es nožēloju, nav spēja brīnīties, nedz atklājumu prieks, par ko runā dzejnieki. Nē. Man nāk prātā laiks, kad šķita, ka esmu atbildīgs par visu pasauli. Pamīšus es biju gan bokseris čempions, gan pavārs, gan politiķis orators (jā!), gan ģenerālis, gan zaglis, pat indiānis, koks vai raķete. Man centās iestāstīt, ka tā ir tikai spēle. Jā, protams, jums, pieaugušajiem, tā bija tikai spēle, bet ne man. Es turēju savās rokās visu pasauli ar visām tajā esošajām nelaimēm un briesmām. Es biju visuvarošs. Lūk, ko es vēlos ar to pateikt. Sievietēm visas dzīves garumā ir dota iespēja atgādināt bērnus, kas mēs reiz bijām. Sieviete prot tūkstošiem lietu, kuras neprotu es. Viņa prot šūt. Viņa prot gatavot. Viņa zina, kā izdaiļot dzīvokli un kādus interjera stilus var savienot (es nesaku, ka viņa to visu prot nevainojami, taču arī es nebiju nevainojams indiānis). Viņa zina arī vēl daudz ko vairāk. Viņu iepriecina gan suņi, gan kaķi; viņa prot sarunāties ar šiem pa pusei jukušajiem bērniem, kuriem mēs ļaujam dzīvot starp mums. Viņa māca tiem kosmoloģiju, labas manieres, higiēnu un pasakas, un tā var turpināt līdz pat klavierspēlei. Īsumā: jau kopš bērnības mēs nemitīgi sapņojam par vīrieti, kas būtu visu vīriešu apvienojums. Bet tā vien šķiet, ka tāda spēja ir dota katrai sievietei – iemiesot sevī visas sievietes (un visus vīriešus). Un ir kas vēl interesantāks.
Mūsdienās var dzirdēt sakām: lai visu piedotu, pietiek visu saprast. Vai tiešām? Man vienmēr licies, ka sievietēm – lai cik visuvarošas viņas būtu – ir tieši pretēji. Man vienmēr ir bijis pietiekami daudz draugu, kas ir pieņēmuši mani tādu, kāds esmu, un es savukārt esmu pieņēmis viņus tādus, kādi ir viņi, bez mazākās vēlmes pārveidot kādu no mums. Es varu teikt, ka jutos pat iepriecināts – un viņi jutās tāpat – , ka katrs no mums ir tik atšķirīgs. Bet nav tādas sievietes, kas necenstos mainīt vīrieti, kuru mīl, tai pašā laikā mainot arī sevi. Tā, it kā sakāmvārds melotu, un pietiek visu saprast, lai nekad neko nepiedotu.
Nē, Paulīne Ražē sev daudz ko nepiedod. Un, lai šo visu pabeigtu, es vaicāju sev, vai viņa pat nedaudz nepārspīlē. Vai šīs viņai līdzīgās sievietes ir tik līdzīgas, kā viņai šķiet. Taču šī līdzība ir tieši tas, ko lielākā daļa cilvēku vēlas viņai pārlieku dedzīgi piedēvēt.
Vai ir vērts skumt par Barbadosas vergu aizvainojumu sarakstu? Godīgi sakot, mani māc bailes, ka cienījamais anabaptists, kurš šo sarakstu veidoja, daļā, kas veltīta izlīgumam, būs to sagriezis kājām gaisā, pievienojot neskaitāmas banalitātes, piemēram, ka vienmēr būs vergi (ko iespējams secināt, balstoties uz vērojumu), ka viņi vienmēr paliks nemainīgi (lūk, tas ir diskutējams jautājums), ka vajag samierināties ar situāciju un lieki netērēt laiku savstarpējiem apvainojumiem, ko lietderīgāk būtu izmantot spēļu spēlēšanai, meditācijai vai ikdienas priekiem. Un tā tālāk. Bet es nojaušu, ka viņš neteica taisnību: ka Glenelga vergi bija iemīlējušies savā saimniekā, ka viņi nespēja dzīvot bez viņa un verdzības. Galu galā, tā pati patiesība aizdod “O stāstam” tā ideju, neticamo pieklājību un šo spēcīgo, fanātisko vēju, kas nekad nenorimst.
O STĀSTS
I
RUASĪ MĪLNIEKI
Kādu dienu O mīļākais ved viņu pastaigāties uz to pilsētas daļu, kur abi nekad nedodas, – Monsurī parku, Monso parku. Pēc pastaigas parkā, plecu pie pleca sēžot zāliena malā parka nomalē kādas ielas stūrī, vietā, kur nekad nav tikuši novietoti taksometri, viņi pamana automašīnu ar skaitītāju, kas līdzinās taksometram.
– Kāp iekšā, – viņš saka.
Viņa iekāpj. Ir rudens, un drīz sāks krēslot. Viņa ir tērpusies kā vienmēr: augstpapēžu kurpes, kostīms ar plisētiem svārkiem, zīda blūze, gari cimdi, kas sniedzas pāri kostīma piedurknēm, un bez cepures. Ādas somiņā atrodas identifikācijas dokumenti, pūdernīca un lūpu krāsa. Taksometrs sāk liegi slīdēt, pirms vēl vīrietis ir bildis kādu vārdu šoferim. Viņš aizver logu saulessargus mašīnas abās pusēs, kā arī aizmugures logam. Viņa ir novilkusi cimdus, domādama, ka vīrietis vēlas viņu noskūpstīt vai ļauties viņas glāstiem. Taču viņš saka:
– Tev nav ērti, ļauj man paņemt
