teikto pārspēja mīļākā vaidi, viņai uzmanīgi pieskaroties – ar bezgalīgu cieņu un lēnām, kā bija radusi to apmierināt. O juta, ka viņas mute ir skaista, jo mīļākajam labpatika tajā sevi ievietot, viņam labpatika, ka tiek publiski glāstīts, un visbeidzot viņam labpatika tajā beigt. Viņa gaidīja viņu tā, it kā tiktu gaidīts dievs, dzirdēja viņa kliedzienu, dzirdēja pārējo smieklus un, kad bija to saņēmusi, saļima ar seju pret grīdu. Sievietes viņu piecēla, un vīrieši ļāva iet. Rīta kurpes klaudzēja pret gaiteņa sarkanajām flīzēm, kur durvis sekoja cita citai, diskrētas un tīras, ar mazām atslēdziņām – tādas durvis ir istabām lielās viesnīcās. O neuzdrošinājās vaicāt, vai katra no šīm istabām ir apdzīvota un kas tajās dzīvo, līdz viena no pavadonēm, tā, kuras balss vēl nebija dzirdēta, teica:
– Jūs dzīvojat sarkanajā spārnā, un jūsu sulaiņa vārds ir Pjērs.
– Kāda sulaiņa? – jautāja O, pārsteigta par runātājas balss maigumu. – Un kā sauc jūs?
– Mani sauc Andrē.
– Un mani – Žanna, – piebilda otra.
Pirmā turpināja: – Tas ir sulainis, kuram ir atslēgas, kurš jūs saķēdēs un pēc tam ķēdes atkal noņems, kurš jūs pērs tad, kad nevienam citam nebūs laika to darīt.
– Pagājušajā gadā es dzīvoju sarkanajā spārnā, – teica Žanna, – arī Pjērs tad jau bija šeit. Viņš bieži mēdza naktīs ienākt; sulaiņiem ir atslēgas, un viņiem ir tiesības ienākt tajās istabās, kas atrodas viņu pārraudzībā, un mūs izmantot.
O grasījās jautāt, kāds šis Pjērs ir. Taču tam nepietika laika. Gaiteņa galā viņai lika apstāties pie durvīm, kas precīzi līdzinājās citām, un uz soliņa starp šīm un nākamajām durvīm viņa pamanīja sārtam zemniekam līdzīgu vīru – druknu, ar gandrīz pilnībā noskūtu galvu, mazām melnām, dziļi galvaskausā izvietotām acīm un miesas rievām zem skausta. Viņš bija ģērbies kā sulainis operetē: kreklā ar mežģīņu žabo, kas spraucās ārā no melnas vestes zem īsas sarkanas žaketes. Viņam bija melnas bikses, baltas zeķes un vaskotas ādas kurpes. Pie jostas viņš arī nēsāja ādas siksnu pletni. Rokas klāja sarkanas spalvas. No vestes kabatas viņš izņēma atslēgu, atvēra durvis un ļāva visām trīs sievietēm ieiet, sakot:
– Es aizvēršu, kad jūs būsiet beigušas. Zvaniet.
Celle bija maza, un patiesībā tur bija divas telpas. Durvis, kas veda uz gaiteni aizvērās, un sievietes stāvēja priekštelpā, kas veda cellē. Citas durvis veda uz vannasistabu. Tieši pretī durvīm atradās logs. Kreisajā pusē pie sienas balstījās kvadrātveida gultas gals; gulta bija ļoti zema un pārklāta ar kažokādu. Telpā citu mēbeļu nebija, arī spoguļa ne. Sienas bija gaiši sarkanas, paklājs – melns. Andrē paskaidroja, ka tā nav gulta, bet matracis uz platformas, ko sedz melns garspalvains audums, kas līdzinās kažokādai. Spilvens, tikpat plakans un ciets kā matracis, bija pārklāts ar to pašu garspalvaino audumu. Vienīgais priekšmets, kas atradās pie sienas apmēram tādā pašā augstumā virs gultas kā no grīdas bibliotēkā pie kolonnas piestiprinātais āķis, bija liels mirdzoša tērauda gredzens, no kura tieši līdz gultai stiepās gara tērauda ķēde, tās cietajiem savienojuma gredzeniem veidojot nelielas lāsītes. Ķēdes otrs gals izstieptas rokas attālumā ar piekaramo atslēgu bija piestiprināts pie āķa.
– Mums jāsagatavo jums vanna, – teica Žanna.
– Es atsiešu kleitu.
Vienīgais neparastais vannasistabas aprīkojums bija turku stila tualete, ierīkota stūrī vistuvāk durvīm, un sienas, pilnībā noklātas spoguļiem. Žanna un Andrē neļāva O kāpt ūdenī, tiklīdz viņa bija kaila. Viņas iekāra O kleitu skapī pie izlietnes, kur jau bija ieliktas rīta kurpes un sarkanais apmetnis. Sievietes palika kopā ar O līdz brīdim, kad viņai nācās tupties uz porcelāna pamatnes savu atspulgu ielenkumā, tikpat neaizsargātai kā bibliotēkā brīdī, kad nezināmas rokas viņu pakļāva.
– Sagaidiet atnākam Pjēru, – teica Žanna. – Un jūs redzēsiet.
– Kāpēc Pjēru?
– Kad viņš ieradīsies jūs pieķēdēt, iespējams, viņš liks jums pietupties.
O juta, ka nobāl. – Bet kāpēc? – viņa jautāja.
– Tāpēc, ka jums tas būs jādara, – atbildēja Žanna.
– Taču jums ir paveicies.
– Kāpēc paveicies?
– Vai jūs šeit nogādāja mīļākais?
– Jā, – teica O.
– Viņi pret jums izturēsies daudz nesaudzīgāk.
– Es nesaprotu…
– Drīz sapratīsiet. Es dodu Pjēram signālu. Mēs pie jums ieradīsimies rīt no rīta.
Dodoties prom, Andrē smaidīja, un Žanna, pirms sekoja, noglāstīja O krūšu galus. O, pilnīgi apjukusi, stāvēja pēdu no gultas. Viņa bija kaila, ja neskaita ādas kaklasiksnu un aproces, kuras ūdens mazgājoties bija padarījis vēl cietākas un ciešākas.
– Tātad, daiļā dāma, – ienākdams noteica sulainis un saņēma abas viņas rokas. Viņš ieslidināja aproču gredzenus vienu otrā, cieši sastiprinot roku locītavas, un ievietoja tos gredzenā viņai pie kakla. Tādējādi viņas rokas bija savienotas pie kakla kā lūdzoties. Vien atlika viņu pieķēdēt pie sienas ar ķēdi, kas gulēja uz gultas un bija piestiprināta pie gredzena virs tās. Sulainis atkabināja āķi, ar kuru bija piestiprināts otrs ķēdes gals, un vilka to, lai saīsinātu. O bija spiesta pārvietoties uz gultas priekšgalu, kur viņš lika tai apgulties. Ķēde gredzenā noklikšķēja un tik cieši nofiksējās, ka jaunā sieviete varēja pārvietoties vien tiktāl, cik plata bija gulta, vai arī piecelties kājās abās gultas galvgaļa pusēs. Tā kā ķēde vilka kaklasiksnu atpakaļ, bet rokas vilka to uz priekšu, līdzsvars tika panākts, savienotās rokas noguldot uz kreisā pleca, uz kura pusi noliecās arī galva. Sulainis pārklāja O melno segu, taču tikai pēc tam, kad bija saliecis viņas kājas pie krūtīm, lai brīdi aplūkotu atvērumu starp kājām. Viņš vairāk nepieskārās, arī neko neteica, vien izslēdza gaismu pie sienas un aizgāja. Gulēdama uz kreisā sāna, viena tumsā un klusumā, sakarsusi zem abām biezajām kažokādas segām un spiesta gulēt nekustīgi, O sev jautāja, kādēļ labpatika viņā tik ļoti saplūst ar ciešanām jeb kādēļ ciešanas viņai sagādā tādu labpatiku. Viņa atskārta, ka visvairāk nomāc atņemtā spēja darboties ar rokām – ne tādēļ, lai ar tām aizstāvētos (vai viņa maz gribēja sevi aizstāvēt?), bet brīvas tās būtu paudušas žestus, būtu mēģinājušas atraidīt rokas, kas viņu sagrāba, miesu, kas viņā ieurbās, tās būtu aizsargājušas gurnus no pātagas. Viņi tai bija atņēmuši rokas. Arī ķermenis zem kažokādas nebija pieejams; savādi, ka viņa nespēja aizsniegt pašas ceļgalus vai pieskarties vēdera lejasdaļai. Smeldzošās kaunuma lūpas starp kājām bija viņai nepieejamas un, iespējams, smeldza tāpēc, ka O apzinājās, ka tās ir atvērtas ikvienam, kurš to vēlas, arī sulainim Pjēram, ja viņš vēlētos viņu iegūt. Viņa bija pārsteigta, ka atmiņas par saņemtajiem pātagas sitieniem lika justies pavisam mierīgai, taču satrauca doma, ka nevar nekļūdīgi noteikt, kurš no četriem vīriešiem divas
