novelc biksītes.
To izdarīt ir viegli, pietiek tikai noslidināt rokas pāri gurniem un nedaudz pacelties. Viņš izņem no viņas rokām jostu un biksītes, atver viņas somu un ieliek tās tajā, tad saka:
– Tu nedrīksti sēdēt uz apakšveļas un svārkiem, tie jāpaceļ, un tev jāapsēžas tieši uz sēdekļa.
Sēdeklis, izgatavots no mākslīgās ādas, ir slidens un auksts, ir satraucoši sajust to pielīpam pie augšstilbiem. Tad viņš teic:
– Tagad uzvelc atpakaļ cimdus.
Taksometrs joprojām brauc, un viņa neuzdrīkstas prasīt, kāpēc Renē nekustas un vairs neko nesaka, vai arī – ko tas viss varētu nozīmēt, viņai nekustīgai, klusējošai, tik izģērbtai un tik neaizsargātai, tērptai cimdos, melnā automašīnā dodoties nezināmā virzienā. Viņš nav neko pavēlējis, ne arī aizliedzis, taču viņa neuzdrošinās nedz sakrustot kājas, nedz sakļaut ceļus. Abas rokas, ietērptas cimdos, saspringti turas pie krēsla katra savā pusē.
– Lūk! – viņš pēkšņi paziņo. – Lūk, – taksometrs apstājas skaistā alejā zem koka – tās ir platānas – nelielas, viesnīcai līdzīgas mājas priekšpusē, kas, ērti iekārtojusies starp pagalmu un dārzu, līdzinās Senžermēna priekšpilsētas mazajām privātmājām. Ielas gaismas atrodas atstatus, automašīnā joprojām valda krēsla, un laukā līst.
– Nekusties, – Renē saka. – Sēdi pavisam nekustīgi. – Viņa roka tuvojas viņas blūzes apkaklītei, atsien lenti, tad atpogā pogas. Viņa nedaudz izriež krūtis, domādama, ka viņš vēlas tās noglāstīt. Nē. Viņš tikai taustās pēc krūštura lencītēm, ar mazu kabatas nazīti pārgriež tās un noņem krūšturi. Tagad zem blūzes, kuru viņš ir atkal aizpogājis, krūtis ir brīvas un kailas tāpat kā viss viņas augums, viņas gurni un vēders, no jostasvietas līdz ceļgaliem.
– Klausies, – viņš saka. – Tagad tu esi gatava. Es tevi šeit atstāju. Tu izkāpsi un piezvanīsi pie durvīm. Tu sekosi tam, kurš tās atvērs, un darīsi to, ko viņi tev pavēlēs. Ja tūliņ pat nedosies iekšā, viņi dosies tevi meklēt; ja tūliņ pat nepakļausies, viņi tevi piespiedīs pakļauties. Tava soma? Nē, tev tā vairs nav vajadzīga. Tu esi tikai meitene, kuru es viņiem piegādāju. Jā, jā, es būšu šeit. Ej!
Cita versija ar tādu pašu sākumu ir vienkāršāka un tiešāka: jauna sieviete, tāpat ģērbusies, sava mīļākā un nezināma drauga pavadībā tika vesta mašīnā. Svešinieks stūrēja, mīļākais sēdēja blakus jaunajai sievietei, un nezināmais draugs jaunajai sievietei izskaidroja, ka viņas mīļākajam dots uzdevums viņu sagatavot, ka viņš gatavojas sasiet viņas cimdotās rokas aiz muguras, atsprādzēt un norullēt viņas zeķes, atraisīt zeķturu jostu, novilkt biksītes un krūšturi un aizsiet viņai acis. Ka pēc tam viņa tiks nogādāta pilī, kur tai tiks doti norādījumi, kas būs jādara. Un, patiesi, tiklīdz viņa bija izģērbta un sasieta, pēc pusstundas, pavadītas ceļā, viņi palīdzēja tai izkāpt no mašīnas, lika spert dažus soļus augšup, pēc tam joprojām ar apsēju uz acīm iziet pa vienām vai divām durvīm. Viņa attapās ar noņemtu apsēju viena stāvam tumšā istabā, kur viņi to atstāja pusstundu vai stundu, vai divas stundas, es precīzi nezinu, taču tā šķita kā mūžība. Kad beidzot durvis atvērās un iedegās gaisma, bija redzams, ka viņa gaidījusi ļoti ikdienišķā, ērti iekārtotā un tomēr īpatnējā istabā: ar biezu paklāju uz grīdas, taču bez mēbelēm, turklāt visas četras sienas ieskāva skapji. Durvis bija atvērušas divas sievietes, divas jaunas un skaistas sievietes, tērpušās kā pievilcīgas astoņpadsmitā gadsimta istabenes: garos un kuplos viegla materiāla svārkos, kas apslēpj pēdas, un priekšpusē sasienamā vai saāķējamā cieši pieguļošā korsetē, kas izceļ krūtis. Kaklu rotāja mežģīnes, un tērpam bija pusgaras piedurknes. Viņu acis un lūpas bija uzkrāsotas. Kaklu ieskāva cieša kaklasiksna, un uz rokām bija ciešas aproces.
Tālāk es zinu, ka viņas atraisīja O aiz muguras sasietās rokas, pateica, ka viņai jāizģērbjas, ka viņa tiks nomazgāta un ka viņai tiks uzklāta kosmētika. Tad O tika izģērbta un drēbes ieliktas vienā no skapjiem. Viņai netika ļauts mazgāties vienai, un mati tika ieveidoti kā frizētavā, liekot sēdēt vienā no tiem lielajiem krēsliem, kuru atzveltni var nolaist zemāk, kad tiek mazgāti mati, un atkal iztaisnot, lai tos izžāvētu un ieveidotu. Tas vienmēr aizņem vismaz stundu. Patiesībā tas ilga vairāk nekā stundu, taču O sēdēja šajā krēslā kaila un viņai tika aizliegts sakrustot kājas vai sakļaut tās kopā. Tā kā viņas priekšā bija liels spogulis, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem un uz kura nebija neviena plaukta, viņa sevi redzēja šādi atvērtu ik reizi, kad palūkojās spogulī.
Kad viņa bija gatava un grims uzklāts, plakstiņi viegli ieēnoti, lūpas spilgti sarkanas, krūšu gali un oreols ietonēti rozā, kaunuma lūpu maliņas iekrāsotas sarkanas, paduses, kaunuma kalns, kā arī vieta starp augšstilbiem, bedrīte starp krūtīm un plaukstu locītavas bagātīgi iesmaržinātas, viņa tika ievesta istabā, kur trīsdaļīgā spogulī un ceturtajā spogulī pie sienas varēja sevi labi apskatīt. Viņai tika teikts, lai apsēžas uz sola pa vidu spoguļiem un gaida. Sola sēdeklis bija pārklāts ar melnu, nedaudz raupju ādu, paklājs bija melns, un sienas sarkanas. Viņai kājās bija sarkanas rītakurpes. Pa mazās guļamistabas plašo logu varēja redzēt skaistu, tumšu parku. Lietus bija norimis, koki šūpojās vējā, mēness rotājās augstu starp mākoņiem. Es nezinu, cik ilgi viņa atradās sarkanajā guļamistabā un vai tur patiesi bija viena, kā viņai šķita, vai arī kāds viņu vēroja caur slēptu atveri sienā. Taču es droši zinu, ka, tiklīdz abas sievietes atgriezās, vienai rokās bija drēbnieka mērlente un otrai – grozs. Kopā ar viņām bija vīrietis, tērpies garos purpurkrāsas rītasvārkos ar platām, galos sašaurinātām piedurknēm, un tie, viņam ejot, pavērās. Bija redzams, ka zem halāta cieši pieguļošas bikses nosedz kājas un augšstilbus, taču atstāj neaizsegtus dzimumorgānus. Šos dzimumorgānus O ieraudzīja vispirms, līdzko viņš spēra pirmo soli, tad pātagu, veidotu no ādas sloksnēm, ko viņš bija aizspraudis aiz jostas. Pēc tam viņa pamanīja, ka vīrieša seju slēpj melna maska, ar melnu restotu audumu aizsedzot pat acis, un visbeidzot – viņam bija arī melni smalkādas cimdi. Uzrunājot ar “tu”, viņš lika viņai nekustēties un sievietēm pasteigties. Sieviete, kurai bija mērlente, nomērīja O kaklu un plaukstu locītavas. Grozā, kuru turēja otra sieviete, bija viegli atrast atbilstoša lieluma kaklasiksnu un aproces. Lūk, kā tās bija izgatavotas: veidotas no vairākām ādas sloksnēm (katra kārta bija pietiekami plāna, kopumā ne biezāka kā pirksts), to aizdares sistēma darbojās automātiski kā piekaramajai atslēgai, kas var tikt atvērta tikai ar nelielu atslēgu. Tieši pretī slēdzenei ādas slokšņu vidū atradās cieši pieguļošs metāla gredzens, ko varēja savienot ar aproci, ja rastos vēlēšanās to piestiprināt, taču aproces pārāk cieši piegūla rokām un kaklasiksna pārāk cieši piegūla kaklam – tiesa, ne tik cieši, lai savainotu – , ka nebija iespējams tur ievietot pat visšaurāko virvi. Pēc tam kaklasiksna un aproces tika apliktas O ap kaklu un plaukstu locītavām, un tad vīrietis pavēlēja viņai piecelties. Viņš apsēdās viņas vietā uz ādas sola un lika tuvoties, līdz viņa pieskārās tā ceļiem. Viņš ieslidināja cimdā tērpto roku starp viņas augšstilbiem un pārlaida pāri krūtīm, un paziņoja, ka viņa tiks iepazīstināta tās pašas dienas vakarā, pēc vakariņām, kuras tā ieturēs viena. Viņa, joprojām kaila, patiesi vakariņoja viena nelielā kabīnes veida telpā, kur neredzama roka caur lodziņu pasniedza ēdienus. Beidzot vakariņas bija galā, un abas sievietes ieradās pēc viņas. Guļamistabā viņas sastiprināja abus aproču gredzenus O aiz muguras, pārmeta pāri pleciem garu sarkanu apmetni, piestiprinātu pie kaklasiksnas gredzena. Apmetnis pilnībā nosedza augumu,
