skatiens pātagas virzienā liek viņas sirdij smagi dauzīties un bailēs aizvērt acis? Viņa nespēja nedomāt par to, vai tās ir tikai bailes; viņu pārņēma panika: viņi vilks ķēdi, kamēr viņa piecelsies gultā stāvus, un pērs viņu, ar vēderu pieplakušu pie sienas, un pērs viņu, pērs… vārds neizgāja no prāta. Pjērs viņu pērs, bija teikusi Žanna. “Jums ir paveicies,” Žanna bija sacījusi, “viņi pret jums izturēsies daudz nesaudzīgāk.” Ko viņa ar to domāja? O nejuta neko citu kā tikai kaklasiksnu, aproces un ķēdi. Ķermenis slīdēja projām. Viņa iemiga.
Nakts pēdējās stundās, kad tā ir vistumšākā un aukstākā, tieši pirms saullēkta, Pjērs atkal parādījās. Viņš ieslēdza vannasistabā gaismu, atstājis durvis atvērtas. No tām kvadrātveida stars meta blāvu gaismu tieši uz gultas vidu, tai vietā, kur O ķermenis, niecīgs un saritinājies, veidoja nelielu pacēlumu zem segas. Viņš klusi pavilka nost segu. Tā kā O gulēja uz kreisā sāna, ar seju pret logu un nedaudz pievilktiem ceļiem, viņam pavērās O pēcpuse, kas uz melnās kažokādas izskatījās ļoti balta. Viņš izņēma spilvenu no viņas galvapakšas un pieklājīgi teica:
– Vai jūs varētu piecelties stāvus, lūdzu? – Un, tiklīdz viņa bija uz ceļiem, ko, pieķeroties pie ķēdes, pati spēja paveikt, viņš, pieturot aiz elkoņiem, palīdzēja viņai nostāties ar seju pret sienu. Gulta bija melna, un tajā krītošais gaismas stars vāji izgaismoja vien viņas ķermeni, bet ne sulaiņa kustības. Neredzot viņa nojauta, ka viņš atāķē ķēdi no savienojuma, lai piekārtu pie cita posma, kur tā paliktu cieši pieķēdēta, un juta, ka ķēde kļūst brīvāka. Kailās kājas iegrima gultā, tomēr viņa stāvēja stabili. Viņa neredzēja arī to, kas Pjēram bija piestiprināts pie jostas. Tā nebija ādas pletne, bet gan melna jātnieku pātaga, līdzīga tai, ar kādu tikai divas reizes viņa teju maigi tika pērta, būdama pieķēdēta pie kolonnas. Pjērs bija uzlicis kreiso roku uz viņas vidukļa. Matracis nedaudz iegrima, tāpēc, lai atgūtu līdzsvaru, viņš uz tā uzlika labo kāju. Reizē ar svilpienu, ko viņa tumsā izdzirdēja, O sajuta pār saviem gurniem pāršalcam neizturamu, dedzinošu sāpi. Viņa kliedza. Pjērs zvetēja no visa spēka. Viņš negaidīja, kamēr kliedziens norimst, un sita vēl četras reizes, katru reizi tēmējot pātagu vai nu augstāk, vai zemāk par iepriekšējo reizi, tādējādi atstājot skaidri saskatāmus nospiedumus. Pat tad, kad viņš bija norimis, O joprojām kliedza, un asaras plūda atvērtajā mutē.
– Esiet tik laba un pagriezieties, – viņš teica, un, pilnīgi apjukusi, viņa nepretojās. Neatlaidis jātnieku pātagu, kuras kāts pieskārās O viduklim, viņš satvēra viņas gurnus. Kamēr viņa bija ar seju pret viņu, viņš ļāva tai nedaudz atgūties, lai pēc tam no visa spēka triektu pātagu pret viņas augšstilbu priekšpusi. Tas ilga piecas minūtes. Kad viņš devās prom, izslēdzis gaismu un aizvēris vannasistabas durvis, O pie ķēdes tumsā vaidēdama sāpēs valstījās gar sienu. Līdz pat rītausmai viņa centās sevi nomierināt un pārtraukt drudžaino kustēšanos gar sienu, kuras mirdzošais perkals bija kļuvis mitrs no viņas savainotās ādas. Lielais logs, pret kuru viņa, balstīdamās uz sāna, bija pagriezusies, atradās austrumos un stiepās no griestiem līdz pat grīdai. Tam nebija aizkaru, vien sienas krāsai pieskaņots sarkans priekškars, kas to ietvēra no abām pusēm un vietā, kur bija sasiets kopā, krita nekustīgās ielocēs. O vēroja, kā lēnām uzaust bāls rīts, izkliedinādams miglu starp asteru puduriem zem loga, līdz beidzot parādījās arī papele. Kaut arī nebija vēja, laiku pa laikam dzeltenas lapas griezdamās nokrita zemē. Aiz violeto asteru lauka pletās zāliens, kura galā atradās aleja. Atausa diena, un O jau krietnu laiku nebija pakustējusies. Alejā, stumjot ķerru, parādījās dārznieks. Bija dzirdama metāla riteņu čīkstoņa, tiem ripojot pa grants ceļu. Logs bija tik liels un istaba tik maza un gaiša, ka, ja viņš tuvotos, lai sagrābtu pie asterēm nokritušās lapas, viņš redzētu O kailu pieķēdētu pie gultas un pātagas atstātās pēdas uz viņas augšstilbiem. Savainotās vietas – šauras rievas, daudz tumšākas nekā sienas sarkanā krāsa – bija pietūkušas. Kur gulēja viņas mīļākais, kā tam patika gulēt mierīgos rītos? Kurā istabā? Kurā gultā? Vai viņš apzinājās, kādām ciešanām ir pakļāvis viņu? Vai viņš to izlemj? O domāja par ieslodzītajiem, kādi attēloti vēstures grāmatās – neskaitāmus gadus vai gadsimtus atpakaļ pieķēdēti, pērti, jau miruši. Viņa negribēja mirt, taču, ja ciešanas ir cena, kas jāmaksā par to, lai mīļākais turpinātu viņu mīlēt, viņas vienīgā vēlēšanās ir, lai viņš justos apmierināts, ka viņa to pārcietusi. Viņa gaidīja, maiga un klusējoša, kad viņu nogādās atpakaļ pie viņa.
Nevienai no sievietēm nebija atslēgas, nedz durvju, nedz ķēžu, nedz aproču un kaklasiksnu atslēgas, taču visi vīrieši, iekārtas gredzenā, nēsāja trīs atslēgas, no kurām viena atvēra vai nu visas durvis, vai visas slēdzenes, vai visas kaklasiksnas. Arī sulaiņiem tādas bija. Taču no rīta, kad sulaiņi, kuriem bija bijusi nakts maiņa, gulēja, kāds no saimniekiem vai arī cits sulainis ieradās, lai atslēgtu slēdzenes. Vīrietis, kurš ienāca O istabā, bija tērpies ādas jakā, jātnieku biksēs un zābakos. Viņa nepazina to. Vispirms viņš atslēdza ķēdi pie sienas, un O varēja atslīgt gultā. Pirms atvienot rokas, viņš ieslidināja roku starp viņas augšstilbiem, kā to bija darījis maskā un cimdos tērptais vīrietis, kuru mazajā sarkanajā istabā viņa bija redzējusi pirmo. Iespējams, ka tas bija bijis viņš. Viņa seja bija kalsna un kaulaina, skatiens caururbjošs, līdzīgs tam, kādu iespējams redzēt portretos, kur attēloti padzīvojuši hugenoti, un viņa mati bija pelēki. O izturēja vīrieša skatienu tik ilgi, ka laiks likās bezgalīgs, un tūliņ pat sastinga, atcerējusies, ka viņai aizliegts skatīties uz saimniekiem augstāk par jostasvietu. Viņa aizvēra acis, taču bija jau par vēlu. O dzirdēja vīrieti smejamies un, kad beidzot bija atbrīvotas viņas rokas, sakām:
– Ņemiet vērā, ka pēc pusdienām jūs tiksiet par to sodīta.
Viņš runāja ar Andrē un Žannu, kuras bija ienākušas kopā ar viņu un gaidīja, stāvēdamas katra savā gultas pusē. Pēc tam viņš devās prom. Andrē pacēla spilvenu no grīdas un segu, kuru Pjērs bija nolicis gultas kājgalī, kad bija ieradies O pērt, tikmēr Žanna gultas gala virzienā stūma pārvietojamo galdiņu, uz kura atradās piens, cukurs, maize, sviests un kruasāni.
– Ēdiet ātri, – teica Andrē. – Pulkstenis ir jau deviņi, pēc tam varēsiet gulēt līdz divpadsmitiem. Un, kad izdzirdēsiet zvanu, jums būs jāgatavojas pusdienām. Jūs nomazgāsieties un ieveidosiet matus. Es atnākšu, lai uzklātu jums kosmētiku un sasietu korseti.
Žanna turpināja: – Jums nevajadzēs bibliotēkā apkalpot ātrāk kā pēcpusdienā. Jums būs jāpasniedz kafija, dzērieni un jāseko, lai neizdzistu uguns.
– Bet jūs? – jautāja O.
– Ak, mēs esam atbildīgas tikai par jums pirmās divdesmit četras stundas pēc ierašanās, pēc tam jūs būsiet viena un tiksieties tikai ar vīriešiem. Mēs vairs nevarēsim ar jums runāt, un jūs nevarēsiet runāt ar mums.
– Uzkavējieties, uzkavējieties vēl nedaudz un pasakiet man… – Taču viņai nebija laika pabeigt, jo atvērās durvis. Tas bija viņas mīļākais, un viņš nebija viens. Mīļākais bija ģērbies gluži kā vienmēr, kad tikko izkāpis no gultas un aizdedzinājis pirmo rīta cigareti: strīpainā pidžamā un zilā vilnas halātā ar polsterētiem zīda atlokiem, kuru pirms gada abi kopā bija izvēlējušies. Arī viņa čības bija nonēsātas, vajadzēs nopirkt viņam jaunas. Abas sievietes gandrīz nedzirdami nozuda, taču, tā kā viņas bija pacēlušas svārkus, varēja dzirdēt nošvirkstam zīdu (visi svārki nedaudz skārās pie zemes) – soļi rīta kurpēs uz paklājiem nebija dzirdami. O, kas kreisajā rokā turēja kafijas tasi un otrā kruasānu,
