pirmā pazīme galvas smadzeņu garozā. Pakāpeniski rodas apstākļi snaudas un miega stāvokļa iestāšanās, kā arī emocionālā uzbudinājuma pakāpes samazināšanai.
Bremzēšanas procesi galvas smadzeņu garozā notiek monotonu kairinājumu ietekmē saskaņā ar negatīvās indukcijas likumu: smadzeņu garozā apkārt uzbudinātajam iecirknim rodas bremzēšana [21; 45—46].
No tā izriet: par labu sportista psihisko sagatavošanu liecina prasme ātri aizmigt sacensību priekšvakarā. Aizmigšanas paātrināšanai rekomendē metodes, kas pamatojas uz novirzīšanas (abstrahēšanās) psiholoģisko principu cilvēka uzmanības pārslēgšanai no stipra kairinātāja uz vājāku. Pie tam, izmanto paņēmienus, kas iedarbojas uz vienu vai otru analizatoru (kinestētiskais, taustes, dzirdes, ožas) vai to apvienojumu. Jāatbrīvojas no satraucošām domām, kas traucē aizmigt. Monotoni kairinātāji rada pakāpenisku bremzēšanas procesa izplatīšanos galvas smadzeņu nervu šūnās. Tas rada nosacījumus snaudas stāvokļa iestāšanās un miegam [45; 86].
Visus emocionālos stāvokļus, ko sportists pārdzīvo pirms sacensībām un starta, pirmkārt, raksturo aktīvas vai pasīvas emocijas. Cīņas gatavības stāvoklī pārsvarā ir emocijas, kas aktivizē sportista dzīvības procesu norises. Pie tam, emociju stiprums atbilst nervu sistēmas uzbudinājuma līmenim. Šis līmenis vislabvēlīgāk ietekmē sportista panākumus, labu darba spēju stāvokli. Tas ir tipiski labi trenētiem cilvēkiem un liecina par sportista labu psiholoģisko sagatavotību.
Pretēji, negatīvi sportista darba spējas ietekmē divi citi pirmsstarta stāvokļu tipi. Tos abus raksturo pasīvas astēniskas emocijas. Tās saistītās ar nervu darbības uzbudinājuma un bremzēšanas procesu pārliku lielu uzbudinājumu un spriedzi [54; 188—189].
Spriedzes impulsīvā forma, pirmkārt, izpaužas pieaugošā kļūdainu darbību skaitā uz uzdevumu izpildes ātruma saglabāšanas, pat ātruma palielināšanas fona. Kļūdām ir impulsīvas darbības tips.
Spriedzes vispārējo formu raksturo vairāk izteikti norādītie traucējumi. Vairāk samazinās operatora darbību skaits. Pie tam, palēninās kustību temps, palielinās kļūdu skaits, pasliktinās kustību koordinācija, pastiprinās veģetatīvās reakcijas. Pēdējie emocionālie pārdzīvojumi vairāk raksturīgi starta apātijas vai pārtrenēšanās, vai starta drudža un kustību uzbudinājuma stāvoklim [25; 22—23].
Sportista emocionālo stāvokļu regulēšanā īpaši izdala izziņas funkcijas, kas sportistu padara vairāk vai mazāk jūtīgu pret kustību darbību saturu, fokusē viņa uzmanību un aktivitāti uz darbības izziņas, gribas un motorajiem procesiem.
Izziņas emociju regulējošā funkcija pamatā ir doma, ka emocijas ir psihiskā atspoguļojuma veids. Šī atspoguļojuma saturs ir sportista stāvoklis, neatkarīgi no tā, vai viņš ir kustību aktivitātes vai «operatīva miera» stāvoklī, gatavojoties darbībai. Emocionālais stāvoklis vienlaicīgi atspoguļojas un ietekmē attieksmi pret darbību, to, kā sportists var darboties, kā viņš iztēlojas šo darbību. Pirms darbību sākuma un to izpildīšanas procesā izpaužas noskaņotā emociju funkcija, spēja ar emociju enerģijas palīdzību precīzi, tieši, nevis citādā veidā sagatavoties darbībai [19; 294—295].
Gribas gatavības posmā notiek organisma funkcionālo sistēmu integrācija. Sportista izveidotā regulēšanas sistēma visaugstāko darba spēju stāvoklī iedarbina funkcionālo sistēmu fiziskos, bioloģiskos, ožas, operāciju (izpildīšanas – tehniski taktiskos) parametrus. Tāda regulēšanas sistēma funkcionē divos līmeņos – patvaļīgā (apzinātā) un zemapziņas līmenī.
Šie regulēšanas līmeņi nodrošina uzstādījuma veidošanu visu grūtību pārvarēšanai sacensību darbībā ar gribas piepūli. Tāds uzstādījums veicina pārliecības, augstas psihiskās aktivitātes, stabilitātes, apņēmības izpausmes. Sacensību darbības procesā sportistam bieži nav laika apzinātai savu darbību analīzei, tāpēc svarīgu, grūtu gribas lēmumu pieņemšanu tādās situācijās veic, pamatojoties uz gribas uzstādījumu [56; 102].
Vislielāko aktualitāti individuāli nozīmīgas psihoregulācijas taktikā var kalpot tādi psihiskie stāvokļi kā nogurums, frustrācija (vilšanās), pārlieku liela nervu un psihiskā spriedze.
Noguruma attīstība un kulminācija noris sarežģīti. Sākumā sportisti sajūt gurdenumu, miegainību, apātiju, intereses zudumu par treniņiem; pēc tam viņiem vērojama paaugstināta uzbudinātība, ātra garastāvokļu maiņa. Pēdējā noguruma attīstības posmā vērojams izteiktu neirotisku izpausmju komplekss (nenoturīgs garastāvoklis, miega traucējumi, zemas darba spējas, apātija).
Pārguruma periodā jāsamazina ne tikai fiziskā, bet arī psihiskā slodze, izmantojot visus psihoregulācijas veidus, kam ir uzmanības novirzīšanas loma [30; 355—356].
Sportistu sagatavojot sacensībām, psihoregulācijā eksistē tāds jēdziens kā desensibilizācija – nepatīkamu jūtu, tādu vai citādu nepatīkamu emociju, piemēram, sāpju, baiļu likvidācija. Desensibilizāciju sportists panāk pašiedvesmas procesā ar psihiskiem līdzekļiem – ar vārdu spēku un domformu tēliem [10; 22].
Sakarā ar to, ka pašiedvesmas ceļā vajadzīgo rezultātu sasniedz ar tīri psihiskiem līdzekļiem – vārdu spēku un domformu tēliem, desensibilizāciju psihiskās domāšanas treniņa praksē sauc par «psihisku» [22; 135].
Sagatavošanās atbildīgām sacensībām parasti noris divos posmos: pirmajā – priekšroku dod vispārējās fiziskās sagatavošanās līdzekļiem, otrajā – speciālajiem līdzekļiem. Kā likums, otrā posma vidū sportistiem rodas, tā saucamā, psihiskā pārsātināšanās. Zūd vēlēšanās trenēties, pasliktinās specializētās uztveres: peldēšanā – «ūdens izjūta».
Tādā situācijā izmanto divus metodiskos paņēmienus. Noteikts, ka augstu psihiskās atjaunošanās efektu dod peldēšana kombinācijā ar psihiskās regulācijas formulām. Pēc saspringtas nodarbības rekomendē peldēt lēnā tempā un veikt psihoregulācijas seansu, piemēram, psihisko domāšanas treniņu.
Psihoregulācijas līdzekļiem jāatbilst psiholoģiskās sagatavošanas veidam – novirzītas (attālinātas), tiešas. Attāla psiholoģiskā sagatavošana ir ikdienas treniņu nodarbībās, tāds treniņš var notikt pirmssacensību sapulcēšanās pirmajos posmos.
Tieša sagatavošanās būtībā sākas no tā brīža, kad beidzas treniņu procesa trieciena mikrocikli [39; 104—106].
Peldēšanā gatavības pakāpē sacensībām ietilpst četri faktori: stabilitāte, mobilizācija, cīnītāja īpašības, kontrole (SMCK), kas atspoguļo specifisku pirmsstarta kompleksu.
Jēdzienā stabilitāte ietilpst – emocionālā gribas stabilitāte, pašsavaldīšanās, izturība, aukstasinība, disciplinētība; mobilizācija – tā ir mērķtiecība, koncentrācija, neatlaidība, uzstājība, nogurstot – psihiskā izturība; cīnītāja īpašības vai gatavība aktīvai cīņai – sāncensības gars, izlēmība, griba uzvarēt, sportisks niknums; kontrole un aktīva pašregulācija – vērīgums, apzināta darbību vadīšana, taktisks briedums, aprēķins [48; 16—17].
Mūsdienu sporta psihoregulācijas metožu attīstības trūkumiem attiecina trīs faktorus:
– vienu psihoregulācijas metožu pretstatīšana
