komponentiem, var droši apgalvot, ka psihoregulējošais treniņš-process ir līdzīgs jebkuram citam sportu treniņam. Tikai psihoregulējošā treniņā (PRT), pirmkārt, trenējas nevis organisma fiziskie komponenti, bet gan nervu-psihiskā sfēra, galvas smadzenes. Treniņš ar PRT nomierinošās daļas palīdzību nozīmē, ka cilvēks sākumā nomierina sevi, bet pēc pašiedvestas atpūtas pāriet uz aktīva možuma stāvokli [11; 174—175].
Neiromuskulārā treniņa apgūšanas procesā atgūst divus galvenos psihofiziskos faktorus, kas ir pašhipnozes pamatā:
– iegrimšana apziņas kontrolētā miegam līdzīgā hipnozes, galvas smadzeņu «ekrāna» stāvoklī, kad tas iegūst paaugstinātu uzņēmību pret tajā ievadāmo informāciju;
– operēšana (meditēšana) tādā stāvoklī ar tiem vārdiem un to domformām, ko iepriekš nepieciešams atlasīt (sagatavot) konkrētu pašregulācijas uzdevumu risināšanai [38; 487].
Ar psihoregulējošo kompleksu saprot pasākumus sportista psihiskā stāvokļa veidošanai, kas veicina viņa potenciālo iespēju vispilnīgāko realizāciju. Tāda stāvokļa psihofizioloģiskais pamats ir optimālas darba (ergotropās) un atjaunošanas (trofotropās) sistēmu attiecības.
Atkarībā no pielietošanas rakstura psihiskie līdzekļi iedalās uz pašregulāciju (autoiedarbība) un heteroregulāciju (citu pedagoģiskā procesa dalībnieku iedarbība – trenera, psihologa, masiera utt.).
Psihiskās sagatavošanas līdzekļi un metodes atkarībā no pielietošanas mērķiem iedalās: mobilizējošie, koriģējošie, relaksējošie.
Pašregulācija ir mehānisms, kas nodrošina indivīda uzvedības organizāciju atbilstoši pieņemtajām vērtībām, motīviem un priekšstatiem, dod iespēju izmantot izzināšanas datus, veidot mērķtiecīgu darbību vai atteikties no tās.
Autogēnais treniņš ir pielietots ka speciālo vingrinājumu komplekss, lai regulētu nelabvēlīgo emocionālo stāvokli, no kā ir atkarīgs muskuļu tonuss. Kompleksā ir iekļauti vingrinājumi, kas regulē elpošanu, sirdsdarbību, smaguma sajutās atsevišķām muskuļu grupām. Atkarībā no mērķa autogēnā treniņa kompleksi peldēšanā var būt divējādi: nomierinoši vai mobilizējoši.
Ideomotorā treniņa uzdevums – pilnveidot kustību darbības parametru un arējas vides kinemātisko un redzes uztveri treniņos un sacensībās. Ideomotorā treniņa ietekmē pieaug starpmuskuļu koordinācija. Ideomotorā treniņa realizācijā jāievēro šādus metodiskos paņēmienus: domās kustību izpilda atbilstoši tās tehniskajam izpildījumam, uzmanību koncentrē uz konkrētiem darbības elementiem.
1.3. Treniņa procesa saturs, plānošana un psiholoģiskās sagatavošanas loma dažāda sagatavotības līmeņa peldētājiem
Sportistu psiholoģiskajai sagatavošanai ir daudz un dažādas pieejas. Var pat teikt tā: cik sportistu, tik arī pieeju, bet tās visas sevī tomēr ietver kopējus punktus, kas visiem sportistiem ir vienādi. Psiholoģisko sagatavošanu realizē ar individuālo treniņu plānu palīdzību, atbilstoši sportista fiziskajām un psihiskajām īpašībām.
Sportista psiholoģiskā sagatavošana sākas jau trenera un sportista pirmajā tikšanās reizē. Trenerim katrs sportists ir individualitāte. Treneris ne tikai organizē un vada sportista treniņu procesu, bet arī sekmē sportista personības izaugsmi [9; 24].
Viena no raksturīgākajām tendencēm mūsdienu peldēšanā ir strauja sportisko sasniegumu izaugsme un sasniegumu blīvuma paaugstināšanās. Saskaņā ar speciālistu viedokli sporta sasniegumu pieauguma tempi ir peldētāju sagatavošanas pilnveidošanās sekas, konkrēti, tādu šīs sistēmas posmu kā: agra sportiska specializācija, rūpīga sākuma sagatavošana, īpaši augsta treniņu slodze, racionāla treniņu procesa plānošana, pietiekams materiāli-tehniskais, medicīniskais un zinātniskais nodrošinājums.
Būtiskākie uzdevumi, kuri risināmi, plānojot un realizējot treniņu sistēmu, ir:
– talantīgāko jauno sportistu atlase un sportistu pilnveides sistēmas organizācija;
– racionāla treniņu procesa izveide gaidāmajām sacensībām;
– sporta veida tehnikas, taktikas pilnveide un tehniski taktiskā sagatavotība;
– fiziskās sagatavošanas sistēma;
– dažādu palīglīdzekļu pielietošana;
– psiholoģiskās sagatavošanas līdzekļi, darbspēju un atjaunošanās veicināšana;
– sporta inventāra pilnveidošana;
– sadarbība starp sportistu, treneri, ārstu un masieri.
Treniņu procesa un sacensību darbības veidošana, balstoties uz jaunākajiem sporta zinātnes sasniegumiem.
Sportistu treniņu sistēmas attīstību veicinājusi pētījumu sporta bioloģijā paplašināšanās, it īpaši tajā jomā, kas saistīta ar muskuļu struktūru, regulācijas īpatnībām un energoapgādi, kā arī ar dažādu funkcionālo sistēmu adaptāciju ekstremāliem apstākļiem. Šie pētījumi veicinājuši principiālas korekcijas, bet atsevišķos gadījumos pārskatītas daudzas iesīkstējušas sportistu sagatavošanas likumsakarības un principi [9; 11].
Treniņu darbības un procesa psiholoģiskās īpatnības:
– apmācība un audzināšana, kas nepieciešama sportista personības attīstībai;
– psiholoģisko procesu un personības īpatnību pilnveidošana;
– adaptācija pieaugošām fiziskām un psiholoģiskām slodzēm;
– sistemātiska agrāk sasniegtā un jau ierasta fiziskās un psihiskās attīstības līmeņa paaugstināšana (sevis paša pārvarēšana);
– sevis pakļaušana risināmā uzdevuma stingrai disciplīnai, dzīves režīmam;
– sportista attieksme pret treniņu darbību un viņa motivācijas sistēmas pilnveidošana;
– specifiskas saskarsmes esamība:
– ar treneri, kas cenšas pamudināt sportistu apjomīgam un kvalitatīvam darbam;
– ar biedriem, kas bieži ir sāncenša vai konkurenta lomā;
– psihiskā spriedze, kas noteiktos apstākļos var novest pie psihiskas pārslodzes [12; 20].
Treniņu procesa organizācijas vadīšanas un kontroles psiholoģisko aspektu uzskaites galvenā problēma ir diagnostika, sportista psiholoģiskā stāvokļa novērtējums. Psiholoģisko stāvokļu problēma ir viena no vismazāk izstrādātajām jomām psiholoģijā.
Izskatot psihisko stāvokļu sistēmu pozīciju problēmu, šī psihiskā parādība reprezentējas kā organisma un psihes apakšsistēmu adaptācijas integrāls sistēmas raksturojums konkrētā darbības situācijā, dzīvības procesu norises apstākļos [40; 19].
Sporta treniņu raksturīga likumsakarība ir visaugstāko rezultātu sasniegšana, kam nepieciešama padziļināta
