mikrovides apstākļi kā pamats imitācijas vai protesta reakcijai;
– Neatbilstoši izglītības apstākļi vispārizglītojošajās skolās bērniem ar attīstības traucējumiem un oligofrēniju, kas kavē programmas asimilāciju.
Galvenie riska faktori izteiktai uzvedības dekompensācijai pusaudža gados ir šādi:
– infantilu personības iezīmju noturība, nenobrieduma pazīmju pārsvars pār vecuma attīstības tendenci;
– encefalopātijas traucējumu smagums, psihiskā nestabilitāte, afektīva uzbudināmība, dziņu izjaukšana;
– psihofiziskās attīstības asinhronija disharmoniskas atpalicības un paātrinājuma veidā;
Nelabvēlīgi vides apstākļi, kas ir īpaši patogēni konkrētam uzvedības traucējumu variantam;
Mikrosociālās un pedagoģiskās nolaidības sākums.
Daudzas garīgās slimības var rasties pusaudža gados, dažas no tām rodas šajā vecumā, jo notiek psiholoģiska un hormonāla ķermeņa pārstrukturēšana, un daudzas slēptās slimības saasinās. Dažas iedzimtas slimības jau pastāv no bērnības, un pusaudža gados to izpausmes kļūst izteiktākas.
Daudzas pusaudžu reakcijas īpatnības uz dažādām ārējām ietekmēm var būt esošas garīgās slimības izpausme, bet tās rodas arī pusaudžiem, kuri necieš no garīgiem traucējumiem. Garīgie traucējumi pusaudžiem rodas 15-20% gadījumu. Tajā pašā laikā 2 no 5 gadījumiem ir endogēni traucējumi, piemēram, trauksme un depresija; Vēl 2 gadījumos ir ārēji traucējumi, piemēram, uzmanības un uzvedības traucējumi, un tikai 1 no 5 gadījumiem ir emocionālu un uzvedības traucējumu kombinācija.
Pusaudža gados palielinās depresijas traucējumu, pašnāvības mēģinājumu un pabeigtu pašnāvību biežums. Hiperaktivitāte ir retāk sastopama, bet uzmanības deficīta traucējumi bez hiperaktivitātes ar vienlaicīgām uzvedības novirzēm ir biežāk sastopami. Likumpārkāpumu uzvedības maksimums ir pusaudža vidū. Ēšanas traucējumi (nervu anoreksija un bulīmija), šizofrēnija, atkarības (narkomānija un alkoholisms) bieži izpaužas pusaudža gados.
Pusaudži reti vēršas pie psihologa paši, biežāk viņus uz konsultāciju atved vecāki vai skolotājs. Tas ir grūtāk, bet vēl svarīgāk ir izveidot uzticības pilnas attiecības ar pusaudzi. Pusaudži bieži dramatizē savu stāvokli un situāciju, tāpēc psihologam labāk ir ieņemt neitrālu mierīgu pozīciju. Rūpīga stāvokļa diagnostika ir nepieciešama, pamatojoties uz sarunu ar pašu pusaudzi, kā arī ar viņa skolotājiem un vecākiem.
Visbiežāk sastopamie uzvedības traucējumi pusaudža gados ir šādi: protesta reakcija, atgrūšanas reakcija, imitācijas reakcija, vienaudžu grupēšanas reakcija, likumpārkāpums, emancipācijas reakcija, bēgšana no mājām, dromomānija, piromānija, aizrautības reakcijas, kompensācijas un hiperkompensācijas reakcijas, reakcijas jaunās seksuālās dziņas dēļ un nepilngadīgo prostitūcija.
Pusaudžu reakcija uz atteikšanos sazināties, spēlēt, ēst, veikt mājsaimniecības darbus vai skolas nodarbības rodas, kad vecāki iebilst pret viņiem komunikācijā ar parasto vienaudžu kompāniju, kurai ir nevēlama ietekme uz pusaudzi; Ja pusaudzis pēkšņi tiek izrauts no ierastā sociālā loka vai dzīvesvietas, kad pusaudzis tiek ievietots internātskolā vai bērnunamā, ja pusaudzis ir uzņemts audzināšanā citā ģimenē u.c. Depresija, atteikšanās mācīties, izolācija var novest pie atpalicības pētījumos, un, uzlabojoties apstākļiem, situācija normalizējas.
A. V. Potapova, S. K. Nartova-Bochaver
Galvenie bērnu uzvedības traucējumu veidi
Pirmsskolas vecuma bērnu uzvedībā un attīstībā bieži sastopami uzvedības traucējumi (agresivitāte, aizkaitināmība, pasivitāte, hiperaktivitāte), attīstības kavējumi un dažādas bērnu nervozitātes formas (neiropātija, neirozes, bailes). Bērna garīgās un personīgās attīstības komplikācijas parasti izraisa divi faktori:
1) kļūdām audzināšanā vai
2) noteikta nenobriedums, minimāls nervu sistēmas bojājums.
Bieži vien abi šie faktori darbojas vienlaicīgi, jo pieaugušie bieži vien nenovērtē vai ignorē (un dažreiz vispār nezina) tās bērna nervu sistēmas iezīmes, kas ir uzvedības grūtību pamatā, un cenšas "labot" bērnu ar dažādām nepietiekamām izglītības ietekmēm. Tāpēc ir ļoti svarīgi spēt identificēt bērna uzvedības patiesos cēloņus, kas traucē vecākiem un pedagogiem, un izklāstīt atbilstošus koriģējošā darba veidus ar viņu. Lai to izdarītu, ir nepieciešams skaidrs priekšstats par iepriekš minēto bērnu garīgās attīstības traucējumu simptomiem, kuru zināšanas ļaus skolotājam kopā ar psihologu ne tikai pareizi organizēt darbu ar bērnu, bet arī noteikt, vai dažas komplikācijas pārvēršas sāpīgās formās, kurām nepieciešama kvalificēta medicīniskā aprūpe. Korektīvais darbs ar bērnu jāsāk pēc iespējas agrāk. Psiholoģiskās palīdzības savlaicīgums ir galvenais nosacījums tās panākumiem un efektivitātei.
Vispārīga informācija par bērnu un pusaudžu kriminogēnās uzvedības motivāciju, kas saistīta ar vecumu
Motivācija ir pirmais faktors, kas jāņem vērā, analizējot krimināllietu, kurā piedalījās nepilngadīgais. Otrs svarīgais faktors ir pieaugušā ar sodāmību klātbūtne aiz bērna vai pusaudža muguras. Šie cilvēki labi pārzina psiholoģiju, viņi nozieguma sagatavošanu un izdarīšanu uzskata par darbu. Nav brīnums, ka viņi saka: "Ķersimies pie biznesa." Un, lai gan nav īpašas sistēmas nepilngadīgo iesaistīšanai nelikumīgās darbībās, pieredzējuši atkārtoti likumpārkāpēji to dara pārsteidzoši kompetenti, varētu pat teikt ar pedagoģisko taktiku tieši tāpēc, ka viņi ņem vērā vecuma motivāciju: tiem, kas ir 8-9 gadus veci, tas ir savtīgums. Bērni, protams, nav vainīgi, vainīga ir vide. Līdz 7 gadu vecumam lielākā daļa no viņiem tika audzināti bērnudārzos, kur viss ir kopīgs – grāmatas, rotaļlietas, pārtika. Bērns no disfunkcionālas ģimenes, kurš kaut ko nesaņem mājās, vismaz kompensē trūkumu ārpus mājas, bērnu iestādē. Viņš veido priekšstatu par sociālo taisnīgumu: man, tāpat kā visiem citiem. Bet pirmais gads parastajā skolā iznīcina vienlīdzības ilūziju. Šeit katram skolēnam ir savi skolas piederumi, un dažreiz viņam nav tā, kas viņam vajadzīgs. Bērns sāk saprast, ka vecāki nevēlas vai nespēj (kas viņam ir līdzvērtīgs) dot tikpat daudz kā kaimiņš. Un tieši pamatskolas vecumā piederības sajūta sasniedz vienu no augstākajiem punktiem. Otršķirīga dārguma subjektīvā vērtība neatbilst preces tirgus vērtībai. Nav grūti veikt abpusēji izdevīgu apmaiņu ar viņu – paņemt dārgu gredzenu, ko bērns nozadzis pēc pieaugušā pavēles, un laipni dot viņam elektrisko lāpu. Likumpārkāpumu motivācija 11-13 gadus veciem bērniem atšķiras no jaunāko skolēnu motivācijas. Šeit pašinterese dod iespēju spēlēt, romantiku, draudzību, iespēju kāpt soli augstāk pa hierarhiskajām kāpnēm savā uzņēmumā. Viņi var būt ideāli vērtību glabātāji. Zagļi bieži izmanto zēnu dzīvokļus no viena vecāka ģimenēm, kuri parasti dzīvo kopā ar māti, kā zagtu preču noliktavas. Vairumā gadījumu mātes nezina, ka viņas ir neapzinātas aprūpētājas. Saņemot pasi, pusaudzis iegūst jaunu pārliecības sajūtu. Viņa nelikumīgajās darbībās parādās pārdomas un savtīgums. Motīvs pārvietoties pa hierarhiskajām kāpnēm kļūst svarīgāks ar vecumu. Tiem, kas ir 16-17 gadus veci, ir nepieciešama nauda dzeršanai, narkotikām,
