vēlējies lielāku dzīvokli, labāku mašīnu un atvaļinājumu nevis dzimtajā Muhozranskā, bet Azurkā. Šāds lidojums, jā, tevi tas vienmēr ir ļoti interesējis. Un vēlams pirmajā klasē. Un to, atšķirībā no vēlmes dzemdēt bērnu, tu man regulāri stāstīji… Un tajā pašā laikā nedarīji ne velna neko, lai to visu nopelnītu. Es tev teicu, lai tu pārņemtu šo biznesu vai vismaz palīdzētu man.
– Es esmu mākslas cilvēks. Man ir apnikuši jūsu tirgošanās žetoni, vagoni, piegādes un citi šahtas plā.....
– Ah, garlaicīgi⁈ Nu, tad paņem savas lietas, šis tavs…'' Es aizbakstīju pret vīriešu kārtas mīlnieku. – Ejiet prom no šejienes. Es pats iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Tev nav jākautrējas. Vienkārši atstāj atslēgas. Un no dzīvokļa, ko es nopirku par saviem ļoti garlaicīgajiem ienākumiem, un no mašīnas, ko tu dabūji tādā pašā veidā!
– Un te es tavā vietā nebūtu tik nekaunīgs, – Makss pēkšņi kļuva ļoti mierīgs un vienlaikus kaut kā pilnīgi svešs. – Tas viss, mana mīļā Ļenočka, no likuma viedokļa – kopīpašums. Un dzīvoklis, un abas mūsu automašīnas, un nauda bankā, un pat tavs nolādētais mīļākais bizness!
– Tu mani krāpji.
– Un kas no tā? No kura laika šis fakts var ietekmēt šķiršanās finansiālo pusi?
2. nodaļa
Tas bija… grūti. Maigi izsakoties. Tik ļoti, ka pat manā izturīgajā ķermenī, kas man iepriekš bija uzticīgi un uzticīgi kalpojis, kas daudz kam bija piekritis, kaut kas aizgāja greizi, nepareizi darbojās, skaidri parādot, ka no manis "pasaules izturīgākās naglas" (vai kā tas klasiskais vārds?) nebūs – es neesmu dzelzs.....
Nē, es vienmēr esmu sevi uzskatījis par stipru cilvēku. Un biznesā nevar izdzīvot, ja tāds neesat. Bet tas… Tas ir tas, kas mani sāp visvairāk. Ne darba, bet gan personīgā. Un tas nāca no vietas, no kuras es nekad nebiju gaidījis. Mums klājās tik labi. Jā, pēdējie daži mēneši darbā ir bijuši patiešām smagi. Laiki bija smagi, uzņēmums cīnījās par izdzīvošanu, un es pieliku savu artavu.
Bet es domāju, ka Makss to lieliski saprata, es viņam visu izstāstīju, ar visu dalījos. Viņš pat sāka biežāk ceļot komandējumos, vairāk iesaistījās televīzijas projektos, vairāk filmēja, un viena no viņa dokumentālajām filmām pat ieguva kādu balvu. Makss man parādīja ārzemju tīmekļa vietni, kuras vienā no lapām, kas bija veltīta kādam man nezināmam konkursam, viņa vārds patiešām bija ierakstīts kā viens no uzvarējušās filmas veidotājiem.
Es sirsnīgi nodomāju, ka tās bija viņa rūpes par mani – mans vīrs, kurš nekad nebija pelnījis tik daudz kā es, strādāja, lai papildinātu mūsu ģimenes budžetu, lai man nebūtu jāuztraucas, ka nebūs ko ēst, ja viss sabruks. Es neredzēju naudu, ko Makss nopelnīja, man tā nebija vajadzīga, bet pati doma, ka neesmu viena, ka man ir aizmugure, vīrietis, kura mīlestībā es varu nomierināties, gūt spēku un drosmi, sildīja.
Un tagad izrādījās, ka tas viss bija kāršu namiņš, kas sabruka no pirmās vēja brāzmas – tikai karalis un dāma izšķīrās. Dažādos…
Man ļoti patika spēlēt kārtis ar tēvu un diviem viņa draugiem. Sākumā viņi, iespējams, man piekāpās, bet pēc tam viņi vienkārši atmetās, kad es grābināju sīknaudu, ar ko mēs spēlējām… Tas bija labs laiks. Žēl, ka tas ir pagājis… Un mans tēvs ir aizgājis. Viņš gāja tajā pašā kapā, kur mana māte, kuru es nemaz neatcerējos.
Lai nebūtu piedzēries?
Bija pilnīgi neiespējami palikt mājās, zinot, ka Makss jebkurā brīdī var tur atgriezties, apbraucis savu grūtnieci. Nomainīt slēdzeni un pēc tam sēdēt un gaidīt, kad parādīsies dzīvesbiedrs "atbalsta grupas", kuras sastāvā bija iecirkņa policists un atslēdznieks no celtniecības departamenta, priekšgalā? Nebija iespējams iedomāties neko pretīgāku par šādiem, publiski izrādītiem strīdiem. Tuvas draudzenes, kuras varētu raudāt man uz pleca, apreibināties zem parastas sievietes stenēšanas par vīriešiem-asiņiem vai pat vienkārši pārnakšņot, es savā mūžā nebiju parādījusies. Kaut kā tā sanāca, ka man vienmēr bija interesantāk vispirms ar puišiem, tad ar vīriešiem. Tēva audzinājumam bija kāds sakars ar to, bet mani vienmēr vairāk interesēja tēmas, ko viņi izvirzīja sarunās, nekā, piemēram, pie kopīgā galda, kur par tām diskutēja sievietes.
Galu galā, pārdomājis visas savas tuvākās nākotnes iespējas, es vienkārši izīrēju istabu viesnīcā netālu no ēkas, kur īrētā birojā atradās mans "smadzeņu bērns" – mans uzņēmums. Tas nebija liels vai kāds slavens. Tas bija tikai parasts uzņēmums, kas tomēr pabaroja manu ģimeni un arī Maksa ģimeni.
Es prātoju, vai viņš jau ir informējis vecākus par gaidāmo šķiršanos un vienlaikus arī par to, ka viņa mūžīgi neapmierinātā māte drīz kļūs par vecmāmiņu. Un viņa dzemdēs vai nu mazdēlu, vai mazmeitu nevis kādai Jeļenai Panšinai, dzimtajā vārdā Jegorova, bet kādai citai sievietei. Kas savu vienīgo dēlu nosauks par Maksinku....
Nomazgājis seju un vismaz mazliet sakārtojis sevi viesnīcas vannas istabas bezpersoniskajā tīrībā, es izelpoju, saspiedu dūres, uzliku degunam tumšās brilles, kuras, par laimi, atradu savas automašīnas cimdu nodalījumā, un, atstājis to viesnīcas autostāvvietā, aizgāju uz biroju. Kā rakstīja dažādos gudros rakstos? Visā meklēt pozitīvo? Nu, lūk, tas ir – man nebūs jāstāv sastrēgumos. Protams, labāk būtu bijis vispār nekur nebraukt, bet bija "daudz darāmā", kā mēdza teikt Nataša, kurai biju atdevis cirvi.....
Likteņa cirvis… Es gribētu, lai viņi patiešām sit dažus cilvēkus pa bumbiņām līdz saknēm!
Es staigāju, ieelpoju, izelpoju, skaitīju sekundes, īsi sakot, darīju visu iespējamo, lai nevienam nerādītu, kas notiek manī, un izrādījās, ka tie bija ļoti pareizi centieni. Jo netālu no liftiem es sastapu arī Stasu Smirnovu.
– Elena Georgijevna, labs rīts. Jūs neizskatāties labi. Vai slikti gulējāt?
Un no kurienes es zinu, vai šis eiropeiska izskata, pat maigais, bet patiesībā strādīgais un vilkaini plēsīgais jaunais vīrietis tagad man teica rupjas lietas, vai arī viņš patiešām bija gādīgs? Es viņu pazinu pārāk vāji, lai varētu precīzi spriest. Un no kurienes? Es esmu tikai viens no desmitiem īrnieku. Viņš ir visas ēkas īpašnieks, kur augšējos stāvos atrodas viņa holdinga uzņēmuma galvenais birojs.
Sākumā, kad satiku viņu pirmo reizi, man šķita, ka viņš ir jauns vīrietis, kas dzīvo no tēva naudas. Un tad, daudz vēlāk, kad satikāmies otrreiz, es pamanīju viņa gaišajos matos pelēkumu… Un viņa izskats… Tas nevarēja būt jauna vīrieša izskats. Nē! Tikai ļoti nobriedis, pieredzējis, patiešām pieredzējis vīrietis. Tad arī kļuva skaidrs, ka viņa jaunības izskats bija maldināšana. Ir tāds vīriešu tips, kas līdz sirmam vecumam izskatās pēc zēna. Piemēram, Di Kaprio. Ne mans tips. Ne mans sapņu vīrietis, lai gan tehniski viņš ir ļoti izskatīgs.
Bet vecākās meitenes un dāmas no tām, kas jau strādāja manā tirdzniecības uzņēmumā, gandrīz vienbalsīgi nopūtās par Staņislavu Dmitrijeviču Smirnovu. Ne pliks, ne plecīgs, un pat brīvs. Un tāds ir gandrīz ideāls, un, ja paturēsim prātā, ka viņš ir arī dolāru miljonārs… Un tas nav tāpēc, ka viņš zāģē valsts budžetu vai reiz veiksmīgi sēdēja uz gāzes caurules. Nē. ražošanu, no
