Un te, pavisam tuvu, jo lifts bija cieši pieguļošs, un te stāvēja nolādētais Smirnovs, skatīdamies uz mani gandrīz vai acīs. Es izskatos, ziniet, slikti viņam! Un kā tu izskatītos, tu, pašpārliecinātais kazlēns, ja ar tevi notiktu kaut kas tāds?…
3. nodaļa
Mūsu otrā tikšanās ar viņu notika… Nu, es toreiz domāju, ka tā bija pirmā, bet patiesībā… Nē, apstājieties, man šķiet, ka man jāiet pa kārtībai. Viss sākās ar to, ka man radās vēlme mainīt biroju. Laiki vēl bija docovidnye un vispār "dovsegoshchee", lietas gāja lieliski, un es domāju, ka tālāk būs tikai labāk. Un tieši tad man šķita, ka nav cienījami turpināt sēdēt lielas noliktavas aizmugurē, kur aiz plānas metāla sienas vienmēr lamājās šoferis un rūca iekrāvēji. Man gribējās kaut ko gudru un varbūt pat košu. Uz biroju – nevis džinsos un zābakos uz biezas zoles, bet gan svārkos un stiletto kurpēs. Un pa ceļam pēc ne vulgāri svilpojošiem strādniekiem, un inteliģentiem komplimentiem no vīriešiem biroja uzvalkos… Muļķības un ponti, bet šeit es gribēju. Es sāku meklēt, meklēt cenas un, protams, uzreiz aizdegos ar ideju īrēt biroju kādā SDS turētāju augstceltnē. Tas izskatījās un pat izklausījās solīdi. Tikai vēlāk uzzināju, ka Staņislavs Dmitrijevičs Smirnovs, tāds lielumnieks, savu uzņēmumu bija nosaucis ar saviem iniciāļiem!
Tika uzskatīts, ka ir liela laime šeit iegūt vismaz nelielu vietu, bet es nolēmu pamēģināt, un kaut kā pārsteidzoši, bet es nokļuvu starp tiem, kam paveicās. Es atnācu apskatīt pēdējo kabīni pagrabstāvā, bet vadītājai, kas mani pavadīja, kāds piezvanīja, un uzreiz izrādījās, ka man var piedāvāt plašu gaišu telpu ar logiem no grīdas līdz griestiem piektajā stāvā. Un par vairāk nekā patīkamu cenu.
– Par laimi, – ziņoja pārsteigtais menedžeris, – nupat kāds vīrietis atcēla savu īres līgumu.
– Laimīgs," es nestrīdējos.
– Nosūtīšu jums līgumu pa e-pastu. Jūs varat to izlasīt. Bet jums būs jāierodas, lai parakstītu līgumu. Šefs dod priekšroku satikties ar īrniekiem personīgi.
Smirnovs… Protams, līdz tam laikam es jau biju par viņu dzirdējis, taču ne mirkli nešaubījos, ka nekad iepriekš nebiju viņu saticis klātienē. Un par velti. Jo tad, parakstot nomas līgumu, mana atmiņa, kas veica negaidītu kūleni, pēkšņi atgādināja par šo pirmo tikšanos. Tā notika Azūra krastā, kur Maksims tik ļoti vēlējās doties atvaļinājumā. Mans vīrs kaut kur aizkavējās, es viena pati atnācu uz mūsu iecienīto restorānu, lai viņu sagaidītu, un uzreiz kļuvu par svešinieka pastiprinātas intereses upuri. Ļoti jauns un nekaunīgs, kā man likās, nekaunīgs puisis, kurš ar smaidu īsi un krieviski iedomājās: Stas, aicināja mani dejot kopā ar viņu… Nepieradusi pie tā, es nevarēju atrast iemeslu atteikt, bet pēc tam, jau dejas laikā, izdevu, ka neesmu viena un precējusies. Viņš atbildēja ar pieklājīgu nožēlu, apbēra mani ar komplimentiem, un, kad deja bija beigusies, pavadīja mani pie mana galdiņa un atgriezās pie sava. Šķita, ka viņš kaut ko gaida, bet, kad Makss beidzot man pievienojās, Stass vienkārši samaksāja un aizgāja.
Tātad tajā restorānā uz Lazurkas nebija tikai kāds Stass, bet pats Stass Smirnovs⁈ Kurš tas bija gads? Toreiz es tikko sāku savu biznesu. Kopš tā laika es esmu bijis pa vidu, un viņš ir audzis. Es domāju, vai viņš mani atcerēsies vai ne. Viņš to neatcerējās. Viņš sēdēja, klusēja un tikai uzmanīgi vēroja manu labo roku, kad es parakstīju līgumu. Vai viņš aprēķināja manu maksātspēju pēc briljantu vērtības uz mana laulības gredzena…?
Kopš tā laika mēs vairs nebijām bieži redzējušies. Tajos dažos gadījumos, kad mūsu laiks sakrita un mēs vienlaikus atradāmies viņa ēkas vestibilā vai, kā tagad, vienā liftā.
– Vai esat pārliecināts, ka ar jums viss kārtībā? Ja jums vajadzīga palīdzība.
Viņš uzmanīgi vēroja, ar to savu mūžīgo pašpārliecināto smaidu, kas slēpās viņa lūpu kaktiņos un auksto zilo acu dziļumos. Tieši tā – šī veiksmīga vīrieša pašpārliecinātība – lika viņam savaldīties.
– Nē, paldies. Es tiks galā.
– Tātad problēmas tomēr pastāv," viņš paziņoja.
– Jā, – es nenoliedzu, vairāk nekā jebkad agrāk jūtot atvieglojumu, ka man uz deguna ir tumšas brilles, kas aizsedz raudošās acis, un ka mans kabinets atrodas piektajā, nevis divpadsmitajā stāvā.
Stass jau grasījās ko teikt, kad lifta durvis atvērās, un man bija iespēja izkāpt ārā, atstājot aiz muguras savu ņurdošo saimnieku un viņa pārlieku uzmācīgo uzmanību.
Birojā mani gaidīja ierastais darba virpulis. Joprojām klājās slikti, taču, pateicoties maniem patiesi zirgainiem pūliņiem, pēdējā laikā bija vērojamas optimistiskas tendences. Mums izdevās pārorientēt mūsu tirdzniecības lietas no Rietumiem uz Austrumiem bez katastrofāliem zaudējumiem. Man jau sen vajadzēja sākt mācīties ķīniešu valodu, bet es biju dzimis slinks. Un Makss vienmēr teica, ka tā man ir pārāk grūta valoda, lai.....
– Len. Vai ar jums viss kārtībā? Godīgi sakot, tu izskaties kā sūds.
Es satriecos, pārtraucot domas par vīru, kurās atkal biju iekritusi, pat nemanot. Tā bija Nataša. Tā pati, kurai es biju atnesusi cirvi… Viņa stāvēja pie mana rakstāmgalda ar vēl vienu papīru kaudzi, noliektu galvu un skatienu uz manu seju.
– Tas ir labi.
– Nu, es redzu, ka tas nav normāli. Jūs esat saaukstējies? Šie gaisa kondicionieri… Lai nu kā, tev vajadzētu doties mājās, mūsu māmiņai, mūsu audzinātājai un dziedinātājai. Tu gulēsi, tu bildināsies ar Maksiku…
Mēs ar Natašu un daudziem citiem manas firmas darbiniekiem esam bijuši kopā jau kopš pašiem pirmsākumiem. Kāda distance ir jāsaglabā starp priekšnieku un padotajiem, kā to māca visas gudrās biznesa grāmatas? Mēs jau ilgu laiku esam ģimene… Varbūt tāpēc es nevarēju sev palīdzēt.
– Maksiks tagad skūpstās ar otru.
– Ko jūs ar to domājat? – Nataša uztaisīja apaļas acis un apsēdās uz krēsla blakus manam rakstāmgaldam.
4. nodaļa
Man nebija atsevišķa biroja. Mūsu birojs bija mūsdienīgs Eiropas tipa – mēs visi sēdējām kopā, un tikai stikla starpsiena atdalīja manu rakstāmgaldu no darbinieku rakstāmgalda. Akvārijs, mans dibens! Tajā mēs, tāpat kā tās zivis, esam redzami. Tas ir skaisti, es domāju.
– Ak, sūdi! – Es nopriecājos, tad nometu brilles, ar kurām istabā neredzēju ne velna, un nogurusi berzēju seju. – Tā ir tik neglīta, ka es nespēju saprast, kā man jāturpina......
– Pagaidiet. Es to nesaprotu. Kā tas ir, ka otrs no viņiem bildinās? Vai tu runā nopietni? Vai viņš… vai viņš tevi krāpj? Un tu to uzzināji?
Natašas sejā bija rakstīts tāds līdzjūtīgums, ka es neviļus nopūtu degunu… Un tas bija viss! Un tas bija viss! Ja pirms tam es vēl kaut kā turējos, tad aizsprosts, ko rūpīgi biju sevī uzbūvējis, pārplīsa. Es sāku runāt, un pēc tam vairs nevarēju apstāties! Pamazām pie mana galda sapulcējās visa komanda, tad dāmas izdzina vīriešus no klausītāju loka, bet, šķiet, ne velti, bet
