es jutu atbalstu un sapratni gan no viņām, gan no sievietēm, kas mani apmeklēja, kuras tagad nevarēja saukt par draudzenēm, it kā man būtu kļuvis labāk. Melnums atkāpās…
Tomēr pēc tam un citā reizē.
Tiesas mašīna, kas jau bez manis bija neveikla, kļuva juceklīga. Maksims, it kā gribēdams man par kaut ko atriebties, paspēja izdomāt jaunus trikus un pretenzijas. Tāpēc viss vilkās kā šķidri smārdi starp maniem pirkstiem. Un bezmiega naktis, kas tagad bija kļuvušas par ikdienas pretīgo realitāti, traucēja atveseļoties. Es nevarēju kārtīgi strādāt. Rezultātā viss, ko man ar tādām grūtībām bija izdevies noregulēt, izstumt līdz kādreizējam līmenim, ritēja atpakaļ, pārkāpa kritisko slieksni un iekrita ļoti pilnā tartarā.
– Vai tu nespēlēties, mans gandrīz bijušais vīrs? – es pajautāju vīram. Vai esi aizmirsis, ka arī tava pusīte ir šajā biznesā? Un, kamēr tu dejo apkārt, tā kļūst arvien mazāka un mazāka. No kā tu dzīvosi ar savu trekno dupsi? No tavas autoratlīdzības?
– Ne jūsu lieta!
– Ne mans. Bet tev tomēr vajadzētu lietot galvu, Maxinka. Un nesajauciet: šoreiz tā patiešām ir jūsu galva, nevis jūsu galva.
Man nebija jābūt idiotam, lai saprastu, ka Makss tā rīkojas viena iemesla dēļ. Viņš vēlas, lai es nogurstu un padodos, lai es dotu viņam visu, ko viņš vēlas. Es raudāju pa naktīm, sakostiem zobiem un dienā iesaistījos jaunā cīņā… Un tomēr beigās padevos: man bija jāatdod viņam sava puse dzīvokļa. Kā kompensāciju par daļu manā biznesā, ko tiesa, neraugoties uz visiem manis minētajiem pierādījumiem, joprojām patiešām uzskatīja par kopīgi iegūtu īpašumu. Un man bija vienalga, ka es vienīgais to biju paveicis dubļos un sviedros, un Maxinka man blakus stāvēja tikai balti ģērbusies.
Es kļūdījos, padarot viņu par līdzdibinātāju, es muļķe… Bet kas zināja? Kas toreiz varēja iedomāties kaut ko tādu⁈
Pēc tiesas sēdes, kad mēs izbraucām no tiesas nama uz ielas, no Maksima mašīnas, ko es biju nopircis viņa trīsdesmit piektajai dzimšanas dienai, izlēca kāda resnādaina sieviete. Viņas vēders jau bija manāmi noapaļojies, un es jutos diezgan slikti, uz to skatoties. Mans bērns bija miris, nespējīgs panest dzīvi, ko biju viņam iekārtojusi savā ķermenī, un šeit......
– Atslēgas," Makss pavēlēja un izstiepa roku ar atvērtu plaukstu.
Vairāk par visu es gribēju viņai vienkārši spļaut, bet atcerējos pamācību, ko man regulāri deva darbā: tu nevari dot viņam papildu trumpjus.
– Kad es saņemšu savas lietas, es tās tur atstāšu.
– Kas vēl? Es tevi brīdināju, Len: nekas no tā nenotiks manā dzīvoklī.
– Tagad es pat saprotu, kāpēc…" es stulbi murmināju, skatoties uz Maksa kundzi, kurai uz elkoņa karājās viens no maniem maciņiem.
Dārgs, reiz pirkts Ņujorkā.....
– Maxinka…
– Es tev teicu, lai tu paliek mašīnā!
– Nu, Maxinka.
– Atkārtot⁈
Meitene kā piekauts suns aizskrēja atpakaļ, un es stāvēju ar atvērtu muti un skatījos viņai pakaļ. Vai šis ir piemērs tam, kādas attiecības Maksims aizstāja tās, kādas mums bija? Tiešām? Vai tam tik ļoti pietrūka tā: riet, pavēlēt, pavēlēt, pavēlēt?
– Es esmu sapakojis tavas drēbes. Tagad vari tās nodot.
– Jā! Tev manas biksītes nav vajadzīgas, tās neder ne tev, ne viņai.
– Nonna nes manu mantinieku!
– Un mana soma.
– Es nezināju, ka tu esi tik sīkumains.
6. nodaļa
Makss aizgāja līdz mašīnai, un es paliku stāvēt, cenšoties nesākt kliegt un nešaustīt ar kājām tieši tagad, pie tiesas ēkas. Viņa nes mantinieku, un es esmu sīkumains⁈ Tā tas ir⁈.
Mana mašīna bija novietota tālāk. Es, kā vienmēr, biju ieradies pēdējā brīdī, jo man bija grūti tikt vaļā no vēl viena darāmo lietu kalna, tāpēc novietoju automašīnu tur, kur man bija jāparkopo. Taču sašutums, kas manī turpināja kūsāt, kļuva par lielisku dzinēju. Es raķetēm aizskrēju līdz savai puspiekabei, kuru jau ilgu laiku vadīju acīmredzamu lietišķu iemeslu dēļ: dažkārt man nācās dažus pasūtījumus klientiem nogādāt personīgi. Mans vecais darba vīrs uzreiz uzsāka, un gludie sedani uz pārpildītās ielas no viņa aizskrēja prom, tāpēc es pēc pāris krustojumiem panākt Maksa mašīnu un turējos līdzi.
Manas mantas patiešām bija sapakotas vairākos lielos maisos "okupanta sapņa" formātā. Man nebija, kur aizvest mēbeles, un Makss to zināja, tāpēc šī tēma pat netika apspriesta. Taču es tik un tā pārstaigāju dzīvokli, paņemot mazās lietas, kas man bija dārgas. Es paņēmu pulksteni, ko biju iegādājusies vīram dzimšanas dienā, kuru viņš nebija nosvinējis kopā ar mani. Labi, ka es to droši paslēpu, lai neviens to neatrod. Es tos pārdodu par velti, un man būs trīs šausmīgi mēneši īres maksas! Izejot es apskrēju pa gaiteni un demonstratīvi izšūpoju uz grīdas to, ko Maksa draudzene bija iebāzusies manā somā, lai es varētu paņemt arī to.
Mazsvarīgi? Nu, es ņemšu savu viedokli līdz galam!
Makss, kurš visu šo laiku man bija sekojis, sakrustojis rokas uz krūtīm un ar pilnīgas nicinājuma pilnu seju, tikai izaicinoši nopūtās. Nekas, draugs, tev drīz beigsies nauda kartē, tu neesi pieradis strādāt katru dienu, pastāvīgi un daudz, tāpēc… Nekas. Redzēsim, kāda izskatīsies tava seja pēc gada.
Vai mans… Ja es nespēšu atkal izvilkt sevi un savu uzņēmumu no purva, kurā mūs iegrūda viss tas, kas pēdējā laikā ir noticis manā skābajā dzīvē. Barons Minhauzens, es atceros, to darīja. Viņš pats un zirgs. Pie copes. Man bija copes, izaugušas, kamēr man nebija pat laika aiziet pie friziera. Tātad: "Smaidiet, kungi! Smaidiet!"
Domāju, ka aizvedīšu mantas uz savu jauno pagaidu mājvietu – īrētu dzīvokli, diemžēl nevis pretī darbam (pārāk dārgi!), bet gan nomalē, un palikšu, lai tās sakārtotu un saliktu pa plauktiem un "pakaramajiem", bet sapratu, ka, ja to darīšu tieši tagad, tas pārvērtīsies jaunā drūmā vairāku stundu rēgā. Lai tas būtu jādzēš! Galu galā es ievilku baļķus savā vienistabas mājoklī un devos atpakaļ uz darbu. Nu, tāds ir mans šodienas darba grafiks: darba skrejlapa, tikšanās ar jaunu iespējamo piegādātāju, šķiršanās, "sīku" lietu izvešana, pusdienas, papīru kārtošana, velns.
Aha! Tieši tā mani uzticamie darbinieki ļāva man tajā ienirt!
– Jums ir jādara kaut kas tāds, kas ir, piemēram, wow! Kaut kas tāds, kas aizrauj elpu. Es nezinu. Pārlēkt no tilta ar gumiju. Ziniet, viena no tām lietām, kad jūs karājaties virs klints un kliedzat. Vai ar izpletni.
Nataška bija lietišķa un neatlaidīgi vēlējās mani kaut kādā veidā iedrošināt un atbalstīt. Un jā, man atkal bija vajadzīgs atbalsts. Varbūt, ja tas būtu noticis tikai ar Maksu, es būtu vieglāk
