pilnīgi laimīgi.
– Koncentrējies, – Kostja pat neiedomājās atkāpties, labi zinot, cik grūti man ir koncentrēties tik provokatīvā viņa tuvumā. Turklāt es jutu viņa iekāri, un manas domas jau bija vērsušās guļamistabas virzienā. Galu galā, vēl ir agri grūtniecība, bet turpmāk man būs jābūt uzmanīgai. Savas otrās grūtniecības lielāko daļu iepriekšējā dzīvē biju pavadījusi slimnīcā.
Es pacēlu roku un noliecos, apskaujot Kostjas kaklu, vēl ciešāk pieguļot viņam. Es ar pirkstiem izbraucu cauri viņa matiem: cik tie bija mīksti....
– Paskaties, – viņš čukstēja. – Es arī vēlos tevi, bet būsim konsekventi. Tu esi ragana, tu nesi apdāvinātu bērnu, mūsu bērnu. Tavs apjukums mani biedē, būt stāvoklī ar raganu ir nopietni. Es domāju, ka tu visu zini.
– Es neatceros, – es čukstēju, sāpīgi sārtodama. Kostja nezināja patiesību. Neviens to nezināja, un es negrasījos to atzīt. Man patika šī pasaule, man patika justies tās daļai, nevis svešiniecei. Es vienkārši gribēju dzīvot. Mīlēt savu vīru, audzināt bērnus, mācīties un kļūt par meistari, nevis kādu dienu nonākt kā pētījuma objekts vai pacients patversmē.
– Es būtu nogalinājusi tavu Maksu, ja viņš jau nebūtu…" Kostja drūzmējās. Droši vien viņš nolēma, ka šī atmiņas daļa nav atguvusies, jo bija pārāk traumatiska. Tā bija loģiska teorija, ņemot vērā, ka Marinai un Maksam nebija otrā bērna, lai gan viņi abi to vēlējās. Ļaujiet viņai tā domāt. Un to, ka man nav saglabājusies visa šī ķermeņa atmiņa, bet gan tikai atgriezumi, – lai tā arī ir. Es labāk atcerēšos savu, nevis kāda cita dzīvi.
Bet šis ne visai smieklīgais pagrieziens palīdzēja novērst domas no glāstiem, un es beidzot paskatījos uz mūsu atspulgiem ar to īpašo skatienu, kas man palīdzēja saskatīt auras.
Es atkal biju sajūsmā. Kostja, kaujas uguns mags, spīdēja violeti-alfa zeltaini, vienmērīgi, spēcīgi, gandrīz nepanesami. Milzīgs spēks, spoža dāvana, ne katra māte varēja nodot bērniem šādu potenciālu. Jā, es jau esmu iepazinusi vietējos priekšstatus par veiksmīgām laulībām, lai dzimtu apdāvināti bērni, kad pāris cenšas izvēlēties tā, lai nodotu tālāk gan spēku, gan dāvanas virzienu. Un mīlestība… tā ir sarežģīta.
Un es… Tieva un trausla blakus Kostijam, ar maigu, ne pārāk spilgtu, bet smaragdzaļu zeltījumu piesātinātu zāļu un dziednieka auru. Pēkšņi prātā ienāca nemirstīgie "ūdens un akmens, dzeja un proza, ledus un uguns". Spriežot pēc aurām, tā arī ir – mūsu dāvanas nesavienojas, nestiprina viena otru, kā tas būtu man ar dziednieku vai dziednieci vai Kostjai ar gaisa burvi. Paldies par to, ka tās nav konfliktā. Bērni saņems vai nu manu dāvanu, vai Kostina dāvanu, bet viņi var pārņemt gan tēta, gan mammas spēku.
– Nu, redzi? – Kostina plauksta noslīdēja uz mana vēdera, maigi glāstot to, un tad apstājās, iezīmējot pusapli ap kādu punktu, kuru es nebiju pamanījusi. Tikai mazliet gaišāks par fonu… Medus zeltains, silts, kā saules zaķis, kas pazudis mūsu auru sajaukumā.
– Es redzu, – es čukstēju. – Tas ir skaisti… Interesanti, vai tas ir zēns vai meitene?
– Ugunspuķe vai zāļu sieviete? – Kostja pasmaidīja. – Pagaidām abi var šūpoties uz abām pusēm. Protams, ja tas ir zēns, ir lielāka iespēja, ka būs ugunsdziedātājs, un, ja meitene, viņa, visticamāk, iet uz tevi, bet ne obligāti. Mēs redzēsim.
– Kā jūs to atpazīstat? – Es to nevarēju izturēt.
– Vizuāli, – Kostja paskaidroja kā pašsaprotamu lietu, tikai plecus nesatraucēja. – Vai jūs redzat krāsu? Tā saskan ar tavu un manu. Tas nozīmē, ka man ir sākotnējais potenciāls abos virzienos.
Es piekodināju: es saprotu. Abas dāvanas neattīstīsies vienā bērnā, ne mūsu gadījumā, bet, ja ir potenciāls, tas nozīmē, ka nākamās paaudzes var iegūt vai nu vienu, vai otru. Ģenētika, kas attiecas uz maģiju....
– Iesim gulēt, – Kosta mani viegli noskūpstīja pa galvu, un es pasmējos: es tāpat noskūpstīju Oļegu. – Rīt es pats tevi aizvedīšu pie ārsta, jo man nepatīk šis "es neatceros".
***
Ārsts bija ārsts, bet nodarbības neviens neatcēla, tāpēc no rīta, kā parasti, mēs visi trīs devāmies uz skolu. Oļežka, šķiet, juta manu satraukumu – viņš cieši turēja manu roku, raudzījās satraukts, un autobusā, ierasti sēdēdama viņu man uz rokām, es teicu:
– Dēls, novēlēs man veiksmi, šodien mums būs ļoti grūta klase.
– Veiksmi, mammu, – viņš atbildēja nopietni.
Tas ir viss. Nav nekā tāda, kas apgrūtinātu bērnu ar viņa garastāvokļa svārstībām. Un es nodarbības laikā novērsīšu sevi no medicīniskām domām – meistarei Polevajai nav laika domāt par kaut ko citu. Galu galā pēc divām nedēļām mums ir otrā posma eksāmens! Lai gan, godīgi sakot, šoreiz es pārāk neuztraucos un ar nepacietību gaidīju, kad saņemšu diplomu. C klases eliksīri – tie prasa ļoti maz enerģijas, ir viegli pagatavojami, bieži sastopami un pieprasīti. Labdarības komiteja tos milzīgos daudzumos iepērk skolām un bērnunamiem, tāpēc man ir labas iespējas tos pārdot. Protams, tagad man nav jārēķina katrs cents, taču runa nav tikai par naudu. Es gribu kļūt par profesionāli, par meistari! Un meistarība sākas ar pamatiem.
Poleva mūs nežēlīgi vajāja, bet man viss bija viegli. Nu, cik viegli: es stundām ilgi sēdēju pie grāmatām, iedziļinājos teorijā, analizēju receptes un obligāti stundu vai divas dienā veltīju praksei. Man bija jāpilnveido savas prasmes un jānodrošina ģimene ar visādām noderīgām lietām. Mājas aptieciņa – laba lieta, un labāk to savākt jau iepriekš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tinktūras, smēres un ziedes, ko mēs tagad pārzinājām, lai arī bija vienkāršas, to pagatavošana prasīja daudz laika – tātad vajag kādu primitīvu ziedi zilumiem vai smēres pret klepu, tu steidzies gatavot, un tā būs gatava pēc nedēļas vai pat pusotra mēneša. Es atvēlēju pagraba skapī plauktiņu eliksīriem un regulāri uzlādēju savus saglabāšanas talismanus. Un man patika pārskatīt krājumus un papildināt tos ar jaunām lietām. Jā, es esmu kāmis, to man iemācīja iepriekšējā dzīve. Krājumi nekaitē!
Kad pēc nodarbības devos pēc Oļežkas, viņš satraukts jautāja:
– "Vai tev izdevās?
Es pat ne uzreiz sapratu, ko viņš ar to domāja. Ak, jā, "grūtā klase"....
– Es to izdarīju, dēls, paldies! – Es viņu apskāvu un viegli noskūpstīju viņam pa galvu.
– Un tagad mēs visi dodamies ciemos, – sacīja Kostja.
– Apciemot? – Es viņam vēlreiz pajautāju. Man likās, ka man ir apsolīts ārsts, nevis viesi? Vai kaut kas ir mainījies?
– Kuru apciemot? – Mans dēls, šķiet, nezināja, vai priecāties, vai baidīties: viņam patika mūsu piektdienas izbraukumi pie kaimiņiem, bet pie citiem viesiem mēs nekad nebraucām.
Kostja apsēdās Oļežkas priekšā:
– Es gribu, lai tu iepazītos ar manu ārsta tanti.
– Kāpēc?
