bet nē, – es nedaudz pagriezos, lai viņš varētu ērtāk aizsniegt manas lūpas. – Tikai par to, ka man nav laika lasīt grāmatu vai skatīties televizoru, kamēr mācos, un ka tas nav ļoti labi. Tavai vecmāmiņai Nastjai ir taisnība, mums vajadzētu atpūsties.
– Tieši tā, – Kosta pieskārās. Un tad mums vairs nebija par ko runāt....
Un es aizmigu pilnīgi nomierinājusies. Protams, viss būs labi, jo es neesmu viena, mans mīļotais mani apskauj, pat miegā piespiežot mani pie sevis, un viņa plauksta gulstas man uz vēdera, tieši tur, kur deg sīka jaunās dzīvības dzirksts.
"Mamma un tētis rūpēsies par tevi kopā, bērniņ… vai tu esi bērniņš? Eh, žēl, ka šajā pasaulē vēl nav izgudrots ultraskaņas aparāts…"
Es sapņoju par savu meitu, smieklīgi nopietnu meitenīti margrietiņu vainagā. Sapņoju, kā vecmāmiņa Tonija glāsta viņas baltmataino galvu un saka man: "Priecājos es, Marina, ka tu mācies, un vēl vairāk priecājos, ka tev būs meita-zaļumniece. Lai nav manas asinis, bet tomēr turpinājums. Būs kāds, kas nodos prasmi tālāk." "Būs kāds, kas nodos prasmi tālāk." Un tā es uzrunāju viņu.
Un no rīta viss ritēja kā parasti, bet, pirms devāmies uz nodarbībām, Kostja man atgādināja:
– Es atnākšu pie tevis pēc tavām nodarbībām, un Oļežku es atstāju blakus klasē, viņi viņu pieskatīs.
Es zināju, ka pārējos grupas bērnus paņēma agrāk: mūsu nodarbības ar Polevu tagad bija garākas nekā pirmajos divos mēnešos, no rīta līdz pusdienām, un dažreiz mums bija nedaudz laika arī pēcpusdienā. Mēs trīs vēl pusdienojām skolas ēdnīcā, tad mēs ar dēlu devāmies mājās, un Kostjas darba diena ilga līdz sešiem vakarā.
Tagad grafiks mainīsies: Oļežka pēc pusdienām gulēs šeit, bērnu istabā, pēc miega un pēcpusdienas našķiem dosies uz peldbaseinu un kopā ar Kostju atgriezīsies mājās. Es biju mazliet noraizējusies, kā bērns pieradīs pie veselas dienas bez mammas, bet, no otras puses, šī ir skola, par kādu viņš sapņoja. Un Kosta viņu pieskatīs.
"Grūtniecība, ne grūtniecība, – nodomāju, – un dzīve kā ritēja no sākuma, tāpēc un steidzas, tikai ir laiks." "Nebūs grūtniecība, – nodomāju, – un dzīve kā ritēja no paša sākuma, tāpēc un steidzas, tikai ir laiks." Bet man tas patika. Sākumā tas man palīdzēja aizmirst pagātni, tagad… Ko lai saku, es vienkārši jutos dzīva šajā trakulīgajā ritmā, rūpēs par bērnu, jaunajā laulībā, mācībās un grandiozos nākotnes plānos. Jaunība mani nesa uz viļņa viļņa viļņa – kā gan man tas varēja nepatikt?!
Un tagad – es porcelāna jaucējkrānā malu smaržīgu fenheli, māti un pamāti, piparmētru, sajaucu pamatu pretklepus uzlējumam, piepildu to ar spēku. Es vēroju, kā brūnais garšaugu maisījums mirdzēja ar attīrošo apžilbinošo balto burvju baltumu un tad sāka mirdzēt ar vienmērīgo smaragdzaļo veselības dziedniecības gaismu, un pasmaidīju: labs darbs. Viss, ko pagatavojām šajā nodarbībā un ko meistars Poleva atzīs par piemērotu, nonāks skolas medmāsas kabineta medicīnas kabinetā. Tāpēc šeit mēs izšķiram populārākās lietas. Atceros, Marinas vecajos krājumos ir liels maiss fenheļa; mums jāskatās, kur vēl to izmanto. Poleva mums tādas lietas nestāsta, mēs protam lasīt, un, ja kāds domā, ka viņam papildu zināšanas nav vajadzīgas, – nu, tā ir viņa lieta. Es neatlaidīgi piepildīju skapi ar Polevas ieteiktajām uzziņu grāmatām, bibliotēkā paņēmu institūta mācību grāmatas teorijas nostiprināšanai, ilgi rakņājos recepšu grāmatās, un ar katru dienu arvien labāk un labāk sapratu, cik daudz vēl nezinu, cik daudz laika būs vajadzīgs, lai izaugtu līdz meistaram.
Es nespēju saprast, kāpēc bija tāds pieprasījums pēc tādām raganām kā es gatavotām mikstūrām. Histērija par dabīgām zālītēm un kaitīgu ķīmiju bija apritējusi šo pasauli, un šeit bija labi attīstīta farmācijas rūpniecība ar apmēram tādu pašu tablešu klāstu, kāds man bija pierasts iepriekšējā dzīvē, un farmācijas laboratorijas un pētniecības centri. Turklāt viņi labi zināja, ka "tīrā ķīmija" bieži vien ir uzticamāka un efektīvāka, jo "zālītēs" bija ļoti aptuvens ārstēšanai nepieciešamo vielu saturs, piedevām ar daudz ko nevajadzīgu: ēteriskajām eļļām, sveķiem, toksīniem… Attīrošie talismani tika izgudroti ne velti, un tie attīra ne tikai no putekļiem!
Un tomēr labā puse plauktu jebkurā aptiekā bija piepildīta ar pudelītēm, burciņām un maisiņiem ar zāļu dziednieku-farmaceitu izstrādājumiem, un pats pārsteidzošākais, ka tas darbojās daudz labāk nekā zālītes manā dzimtajā pasaulē! Zilumiem paredzētā ziede samazināja zilumus vienas vai divu dienu laikā, pretklepus maisījums bija jādzer nevis nedēļu vai divas, bet divas vai trīs dienas, saaukstēšanās, ja to saķēra pašā sākumā, no labi izvēlēta mikstūru komplekta pārgāja gandrīz uzreiz, un iesnas pret išiasu ārstēja nevis akūtos simptomus, bet pašu išiasu, lai gan, protams, pilnīgai izārstēšanai ar iesnām vien nepietika.
Acīmredzot bez zālītēm iedarbojās arī pati "jauda", ko meistars ielika mikstūrā. Sazvērestības, burvestības un cita pret zinātni vērsta mistika… Bet kaut kā tas bija apvienots ar zinātni, pie kuras es biju pieradusi!
Nodarbība tuvojās noslēgumam, mani kolēģi skolēni steigšus izklīda, un es jautāju:
– Aleksandra Ivanovna, vai es varu ar jums parunāt?
– Es klausos, – meistars Poleva ar labvēlīgu interesi paskatījās uz mani. – Es nojaušu, par ko būs runa.
– Ak, – es biju apmulsusi, – arī jūs redzat?
– Es būtu slikts mentors, ja nepieskatītu savu audzēkņu auras.
Un tiešām, – sapratu, – viņa vēro, kā mēs lādējam burvestības un iekvēlinājumus, kurš cik daudz spēka pieliek, ko mēs galu galā.....
– Arī Kostja gribēja nākt, – teicu, – kaut kā man šķiet, ka viņš ir vēl vairāk noraizējies nekā es. Katrā ziņā vakar mēs bijām pie ārsta, pie Anastasijas Vasiļjevnas, un viņa teica, ka tevi pazīst. Viņa teica, ka man ar jums jākonsultējas. Bērnam jābūt stipram, manam pirmajam dēlam ir labs potenciāls, un Kostja – nu, jūs taču pats zināt. Un es…
– Jūs ne tik sen esat devusi visu, ko spējat, un, lai gan tagad viss nav slikti, grūtniecībai, iespējams, vēl par agru, – bez aizvainojuma turpināja Aleksandra Ivanovna. – Neuztraucieties, Kostja jūs pabaros. Vai jūs vēlaties turpināt mācības? Vai arī ar otro bērnu jums pietiks divu līmeņu?
– Es, protams, gribu! – Es biju sašutusi. – Tikai tagad, es nezinu, šķiet, man būs jādara pārtraukums? No šī brīža tas prasīs daudz enerģijas, vai ne?
Ienāca Kostja, Aleksandra Ivanovna uz viņu klanījās:
– Ienāciet, varonis. Vai mēs ar sievu jau esam apsprieduši, ko darīt?
– Kosta apsēdās man blakus un uzlika roku man uz pleciem, – Kosta apsēdās man blakus, – nu, skaidrs, ka pēc tam mums būs pārtraukums, bet, Aleksandra Ivanovna, mums vēl ir jautājums jums.
– Un kāds tas ir? – Poleva sēdēja iepretim, salocījusi rokas slēdzenē uz biezas izķemmētas dienasgrāmatas.
– Sakiet man pati, – mans mīļākais
