laikā – tas ir mans drosme!
Kostja un Oļežka gaidīja pie laboratorijas.
– Es izturēju, – es ziņoju. – Ierosinu to nosvinēt ar kūku.
– Urā! – izlēca dēliņš. Kostja mūs abus apčubināja un bargi teica:
– Kosta nostāja: "Klusu, tur vēl mācās.
– Bet urā! – Oļežka pusbalsī, bet ar sajūtu atkārtoja.
– Protams, hurrā, un es nešaubījos, – Kostja lūpām pieskārās manam vaigam un mirkšķināja Oļežkai: – Mamma ir laba meitene, viņa tik daudz mācījās, kā viņa varētu neizturēt? Bet es apstiprinu kūku!
"Kūku" – lielu šokolādes kūkas gabalu, ļoti līdzīgu "Prāgas" kūkai, ko šeit sauca par "Dienvidu debesīm", – mēs kopā ar pusdienām paņēmām skolas ēdnīcā. Nervozā spriedze atkāpās, to nomainīja viegla apātija, un es pirmo reizi nožēloju dēla mainīto grafiku. Šķita nepareizi šodien atgriezties mājās vienai.
– Tagad man būs pietiekami daudz brīvā laika, – es klusu teicu.
– Un kāpēc, jūs jautājat, jūs izklausāties tik skumja? – Kostja mani aizrāda. – Neuztraucies, mīļā, pazīstot tevi, es nešaubos par tava brīvā laika likteni. Tam nav nekādu izredžu. Tu ātri vien atradīsi tam pielietojumu.
Es skaļi izsmējos.
– Tu zini, kā mani uzmundrināt!
– Es zinu, kā teikt patiesību, un mūsu puisis to apstiprinās, – Kosta pamirkšķināja Oļežkai, un viņš nopietni pieskārās.
– Tā ir vienošanās!
– Vai jūs vēlaties vēl kūku? – Kostja viltīgi pagrieza galdiņus.
– Gribu! – Oļežka uzlēca uz augšu.
– Divi gabaliņi uzreiz? Dēls, vai mums ar tevi nebūs par daudz? Varbūt labāk paņemsim to mājās vakariņām? Un, tā kā ir svētki, vai neuzaicināsim tanti Veru un tēvoci Iļju ar meitenēm? – Pēdējās nedēļās mēs ar Veru vispār nebijām rīkojuši piektdienas vakaru ballītes, un man šķita, ka tas ir nepareizi. Darbs kā parasti, bet tu nevari aizmirst manu vienīgo draudzeni šeit! Turklāt viņas zināja, ka man šodien bija eksāmens, un novēlēja man veiksmi......
– Es tagad varu, un mājās, un viesiem, – "atļāva" mazs saldumu kārums, un uzreiz taisīja mīļas acis. – Mammu, bet mēs taču svinam!
Kamēr es domāju, ko atbildēt, Kostja paglaudīja mazo pa galvu, piecēlās, čukstēja ar meitenēm pie sadales un drīz vien atgriezās pie galda ar veselu kūku kastē.
– Es redzu tavās acīs, ko tu vēlies. Un mums ar Oļežku arī nevar kaitēt, ugunskristiešiem vajag daudz enerģijas. Nu, un viesi arī ir laba lieta.
– Labi, ir vienošanās, – es izlikos, ka nopūšos. Viena porcija tiešām šķita par maz, lai gan vēl viens kumoss tieši tagad būtu bijis par daudz. Sen jau nebiju tik ļoti baudījusi cepšanu, un atcerējos pareģojumu, ka, ja man piedzims meitiņa, man gribēsies pēc saldumiem.
Un no zīmes pēc kādas dīvainas asociācijas es atcerējos, ka Anastasija Vasiļjevna man teica, lai pēc eksāmena atgriežos. "Es aiziešu rīt," es nolēmu. Tagad es gribēju doties mājās, apēst vēl vienu gabaliņu kūkas un gulēt. No nerviem, es domāju.
– Zini, Mariška, ļauj, es tev izsaukšu taksometru, – Kosta pēkšņi uzmeta. – Un mājās neko nedari, kamēr mēs neatgriezīsimies. Mēģini gulēt, ja negribi – skaties televizoru, kaut ko lasi, bet ne mācību grāmatas. Izdzeriet stipru tēju ar kūku. LABI?
Es klusībā klanījos: ja Kostja tā saka, tas nozīmē, ka man pēkšņi ne velti ir gribējies gulēt. Varbūt tieši tā arī ir – ka man ir jāmācās pielietot savas prasmes sevī? Bet taksometrs ir labs, aiz loga snieg. Februāris bija sniegots un vējains, un ceļš uz skolu un mājup prasīja daudz enerģijas. "Es brīnos, kāpēc Kostijai nav mašīnas. – Man prātā uzplaiksnīja kāda doma. – Ar viņa algu ir viegli uzkrāt." "Ar viņa algu ir viegli uzkrāt. Līdz šim man nekad nebija ienācis prātā par to jautāt: automašīna šeit nebija greznība, taču tā nebija obligāta katrai turīgai ģimenei. Katrā ziņā ar autobusiem ikdienā pietika.
"Man būs jājautā, kad kādu ieraudzīšu," es nolēmu. Nebija tā, ka es sapņotu par to, kā izbraukt pa klusajām Novonikolajevskas ielām greznā mašīnā – kam gan? Mājās es lieliski dzīvoju bez mašīnas, un mums tur bija sliktāks sabiedriskais transports. Es vienkārši biju ziņkārīgs. Un vispār tas būs iemesls, lai savam dārgajam vīram jaunu reizi pavērtu stāstīt par sevi, jo viņam šādas lietas nepatīk.
***
Kostja pareizi teica, brīvajam laikam nav nekādu izredžu pret manām slāpēm pēc aktivitātes. Mans jaunais diploms vēl nav paguvis ieņemt goda vietu pie laboratorijas sienas, un es jau esmu ķērusies pie darba. Vecmāmiņas tinktūra "pret saaukstēšanos" bija tikai piemērota "C" klasei, tāpēc ar šo diplomu es varu to oficiāli un legāli pārdot. Ksenija Petrovna jau gaida, viņa pasūtīja lielu partiju skolām un bērnunamiem, un dāmas no labdarības komitejas paņems to sev. Vitamīnu tēja imunitātes stiprināšanai arī ir laba, bet gripas sezonā, kāpēc gan nenodrošināties. It īpaši tāpēc, ka gripas vakcīnas šajā pasaulē vēl nav izstrādātas, un spāņu gripas pandēmija bija arī pie mums, un to joprojām atceras. Taču tā prasīja mazāk dzīvību nekā manā dzimtenē, pateicoties dziedniekiem ar "varu", bet vēl....
Medicīniskais spirts un kausēts ūdens, sajaukti līdz degvīna stiprumam. Proporciju pietiek vienreiz aprēķināt un uz parastas litra burkas uzlikt atzīmes. Marina ņēma gatavu degvīnu, bet ar sniega ūdeni – labāk. Turklāt degvīnu, ja vēlaties, jāņem tikai dārgs degvīns, un to ir lietderīgi papildus filtrēt.
Visi nepieciešamie garšaugi tika atrasti mājās, taču krājumu nepietiktu lielai partijai. Man nācās doties pie Poļevas, lai pajautātu uzticamu piegādātāju kontaktus. Mēs ar viņu jau bijām apsprieduši savus plānus par šo tinktūru, kā arī pašu recepti, un Poleva, apskatījusi aprēķinus, piedāvāja trūkstošo iegādāties skolā. Augi no skolas siltumnīcām bija pavisam piemēroti šādam vienkāršam eliksīram, un skolai, neraugoties uz valsts finansējumu un apmaksātiem papildu izglītības kursiem, noderētu katrs papildu rublis.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала,
