dabu. Tik-tik informācija, kas īsti neko neizsaka. Un šeit, kā izrādījās, ir vesela zinātne!
Kiaššam bija taisnība – pasaku maģija tika salīdzināta ar elfu maģiju savā dabas tuvumā, taču tika atzīmēts tās vājums. Tieši šī iemesla dēļ zināšanas biežāk tika nodotas mantojumā, un neviens nedomāja par papildu apmācību. Līdz piektajai nodaļai es sapratu galveno atšķirību: elfi mācās pakļaut dabu savām interesēm, savukārt fejas nespēj neko sagrozīt, bet var tvert un izmantot bez subordinācijas. Tas nav aktīvs spēks, tāpat kā visi citi maģijas veidi, bet gan kontemplatīvs, regulējams spēks. Jā, ne īpaši optimistisks scenārijs šīs burvības mantiniekiem.
Bet es nevarēju atraut sevi, jo nenozīmīgas zināšanas no lekcijām pēkšņi tika uzliktas uz pilnīgi jaunām. Viens no pirmajiem tika pieminēts tas pats alhaņa koks, kura lapas ir ļoti blāvas. Elfi izdara burvestību un aktivizē šo darbību. Bet fejas rīkojas pavisam savādāk. Alčana kokam pašam ir maģiskas īpašības, tas ir dzimis, pastāv un attīstās ar šo īpašību. Nav nepieciešams noplēst lapas un piespiest kaut ko darīt. Pietiek vienkārši pajautāt, bet ne ar vārdiem, lai parādītu, ka jums ir vajadzīga palīdzība. Pārnesiet sāpes uz stumbru. Un, ja pasaka atbalsojas, tad pats koks sāk viņai palīdzēt. Nevis pēc pieprasījuma, bet pēc abpusējas vēlmes apvienoties. Tāpat kā dabā viss ir saistīts, fejas ir tikai šīs vispārējās plūsmas dabisks elements!
Katra jauna nodaļa bija pārsteidzošāka. Aprakstītie materiāli bija tik smalki, ka nevarēja ietilpt galvā. Es gribēju atrauties – aizskriet uz akadēmisko dārzu un pieglausties pie Alhanova koka vai palikt šeit, lai uzņemtu vēl dažas nodaļas. Un fejas vairs nešķita kā īstu burvju nožēlojama atdarināšana, šķita, ka tās ir visas maģijas pamatā. Ja vēlaties, lai daba būtu ļauna, tā jūs atgrūdīs. Jūs sapņojat to saprast, nokļūt viselementārāko daļiņu apakšā – un tas ieplūdīs tevī ar visu savu spēku. Vai tiešām pasaulē ir kāds spēks, kas var būt augstāks par dabu? Visi citi maģijas veidi tikai satver dažus zarus šim bezgalīgajam kokam, nolauž tos sev, un fejas atrodas pašā saknē, augot stumbra iekšpusē. Cik neviennozīmīga, bet dziļa nozīme. Un vai tas ir dīvaini, ka es to uztvēru gandrīz uzreiz, it kā vienmēr būtu bijusi gatava šai domai?
«Tialla,» spoks sauca no tālienes. – Man pienācis laiks slēgt zāli. Jūs varat aizņemties jebkuru grāmatu līdz rītdienai. Es redzu, kā tavas acis deg.
Es ātri paskatījos apkārt. Izrādījās, ka citu apmeklētāju vairs nav. Oho, es aizrāvos… Un visu laiku es pat neatcerējos par savu viskozo mīlestību pret Inirānu! Es atklāju lielu uzmanību savām smadzenēm. Es piecēlos un noliecu galvu visgodīgākajā pateicībā:
– Paldies. No visas sirds pateicos, Kiaššas kungs. Šajās dažās stundās un ar jūsu palīdzību es saņēmu vairāk, nekā jebkad varēju gaidīt.
«Es priecājos palīdzēt,» viņš varbūt pasmaidīja.
Bet es pagāju viņa balss virzienā un uzdrošinājos pajautāt:
«Vai es varu tevi paturēt vēl dažas minūtes?» Es gribu kaut ko izmēģināt.
– Ak, vai esat sasniedzis nodaļu par spokiem?
«Es tikko sāku,» es pasmaidīju. – Var?
– Dari tā. Es esmu šeit, lai padarītu burvjus spēcīgākus. Un, ja viduvējība pārvēršas par burvi, tad uzskatīšu, ka viss pagājušais gadsimts ir pagājis veiksmīgi.
Es piegāju vēl tuvāk un aizvēru acis. Fejas nevar redzēt spokus, jo spoki nav tīri dabas radījumi. Spoki ir enerģijas receklis pēc kāda cilvēka dzīvības. Bet viņa klātbūtne neizbēgami atspoguļojas telpā ap viņu, tikai tas ļoti nedabisks izkropļojums kopējā harmonijā. Neatverot acis, es pacēlu rokas un sāku tās vienmērīgi kustināt pa gaisu.
Es nevēlos neko mainīt, neko nodarīt, es gribu tikai redzēt. Neviens milzīgā neredzamā burvju koka zars no manas rīcības nesašūpos.
Ne uzreiz, bet ar pirkstu galiem sajutu gaisa vibrācijas, lai gan telpā nebija caurvēja. Es vienkārši sajutu šos savējos slāņus, un tad pēkšņi, pārklājoties ar iepriekšējo sajūtu, saskāros ar disharmoniju. Gaisa blīvajos viļņos viens tika izsists – vēsāks, nedaudz ciešāks. Viņa čukstēja:
– Tas esi tu, Kiaššas. ES jūtu!
«Es esmu,» jautrā čukstā atbildēja.
Un pēkšņi man kļuva skaidrs, ka viņš ir ļoti garš un saliecies kā vecs vīrs. Es gandrīz redzēju viņa seju, bet aiz sajūsmas atvēru acis un skatījos tukšumā, nespēdama aprakstīt savu sajūsmu.
«Tātad,» spoks maigi teica. – Tu joprojām esi feja.
Es ar prieku nevarēju atrast īstos vārdus. Jā, šī maģija ir vāja salīdzinājumā ar citām, bet tā pastāv! Un tikai pirms dažām stundām es par to pat nezināju! Bibliotēka acumirklī kļuva par labāko vietu akadēmijā, ja ne visā pasaulē, un Kiaššas kļuva par radījumu, kas ir manas visdziļākās pateicības cienīgs. Bet viņš steidzās:
– Ej, Tialla, tev vajag atpūsties. Ne visu uzreiz, lai gan man patīk redzēt šādu dedzību.
Es smaidot pakratīju galvu:
– Nē, vispirms es tev palīdzēšu savākt visas grāmatas no galdiem.
Par laimi viņš nestrīdējās – tikai pasmīnēja. Un man tāds sīkums bija ļoti svarīgs. Neliela palīdzība, bet vismaz kaut kas. Un es piedāvāšu savus pakalpojumus katru dienu. Kādreiz Kiaššas man uzticēs noslaucīt putekļus no plauktiem vai palūgt ko citu. Un, kad mani beidzot izraidīs, es pametīšu šo vietu ar nožēlu, ka man nebija laika darīt vairāk viņa labā. Tā es atradu draugu, kur man nebija nodoma viņu atrast.
Kad iznācu ārā, bija jau pavisam tumšs. Takas izgaismoja laternas, un gaiss smaržoja pēc agra rudens. Garastāvoklis bija tik brīnišķīgs, ka es negribēju uzreiz slēpties savā istabā. Es paņēmu soliņu netālu no savas ēkas, izstiepu kājas un skatījos zvaigžņotajās debesīs. Šodien es spēru tikai vienu soli, bet milzīgu. Tagad, izjutis vājo burvību sevī, varu to attīstīt. Akadēmiskā programma man neko daudz nepalīdzēs, bet ir grāmatas, ir meži un gaisa viļņi. Izstiep roku jebkurā virzienā – un tu jau esi pasaules sākuma punktā! Es zinu, ko lūgšu tēvam, kad atgriezīšos mājās: lai viņš man pērk arvien jaunas grāmatas. Lai kā arī būtu, viņa lēmums rezultējās tik negaidītā virzienā.
Es jutu, ka tas tuvojas, bet nelēcu un neskrēju.
– Sveiks, Laur.
– Sveiki.
Viņš apsēdās otrā galā un, it kā atkārtodams manu pozu, arī skatījās debesīs. Un uz neseno notikumu fona es jutos tik spēcīga, ka varēju runāt par jebko:
– Es ceru, ka tu man neseko?
«Nē,» viņš pasmaidīja, spriežot pēc viņa toņa. «Bet es jutu tavu klātbūtni no tālienes, un tāpēc es nācu augšā.»
«Vai jūs atkal izrunāsiet visas tās muļķības par īstu pāri?»
Viņš neatbildēja, tāpēc es paskatījos viņa profilu. Vilkacis
