ar nulles punktu skaitu – un ar to pietiek. Bet tas «Kas ir šie krokoziābri, profesor?» bija par daudz!
Es nedomāju, ka mans mērķis ir saistīts ar kaut ko «pārāk daudz», bet mani interesēja:
– Pārbaudes?
– Nu jā. Apmēram reizi nedēļā katram priekšmetam – pabeidziet tos ar tīru dvēseli. Bet es neiesaku sajaukt kolektīvās laboratorijas: jūs izveidosit tos, kas ir vienā komandā ar jums. Lai gan elfi pēc dabas nav ļauni, viņi tev nepiedos šādu negodu. Ak jā, pirms es aizmirstu: kolektīvās laboratorijas gadījumā pat neskatieties manā virzienā!
«Sapratu,» es pasmaidīju. – Anael, esmu tev patiesi pateicīga par katru padomu. Es redzu, ka jūs atšķiraties no citiem elfiem ne tikai ar savu matu spīdumu, bet arī ar savu patieso laipnību.
Mans draugs atplauka platā smaidā, un viņa burvīgie vaigi kļuva sarkanāki nekā jaunai dāmai pirmajā randiņā. Es nekaunīgi, drosmīgi un nežēlīgi glaimoju. Bet viņam bija viegli pateikt jaukas lietas – galu galā es biju patiešām pateicīga. Un, ja cena par šo ir Anaela pacilāts noskaņojums, tad esmu gatavs liet šādu cukura sīrupu dienām ilgi.
Uz vakaru apņēmīgi devos uz bibliotēkas ēku. Mans sods nebija beidzies, bet es biju apņēmības pilns nekavējoties atrisināt visas problēmas. Tomēr viņa nevarēja tikt iekšā – gaiss durvju ailē bija mīksts un necaurlaidīgs, kā kokvilnas spilvens. Es tajā iesprūdu un biju spiests atkal un atkal atkāpties. Pēc trim neveiksmīgiem mēģinājumiem viņa iztaisnojās un teica, ne pārāk skaļi, bet skaidri:
– Cienījamā bibliotekār! Ļaujiet man atvainoties par jūsu nepiedienīgo uzvedību pagājušajā reizē.
Studenti pie tuvākā galdiņa pacēla galvas un izbrīnīti skatījās uz mani. Un es, neskatoties uz viņu smieties, turpināju:
«Es lūdzu jums iespēju parādīt, ka esmu lieliski sapratis visas prasības, tas vairs neatkārtosies.»
Es pielecu vietā, kad tas man blakus iesaucās:
– Un atkal tu pārtrauc klusumu!
«Piedod,» es ļoti klusi nomurmināju.
Atbildes nebija, un es turpināju stāvēt, gaidot lēmumu. Lieta nemaz nebija tajā, ka nevarēju pacietīgi gaidīt vēl vienu dienu, man vienkārši bija apnicis, ka viss tiek izlemts it kā bez manas līdzdalības. Es aizvainoju spoku – gribu atvainoties. Un es noteikti nedomāju atstāt aiz sevis tādas meitenes reputāciju, kura nezina, kā uzvesties. Un vēl svarīgāks iemesls bija tas, ka man nebija nekā cita, ko darīt. Viss ir vajadzīgs, lai novērstu uzmanību no domām par Iniranu.
Viņi mani rupji pagrūda no aizmugures.
– Ļaujiet man garām! Kāpēc tu esi iestrēdzis ejā?
Atpazinu elfu no savas grupas, tāpēc plati pasmaidīju un paspēru soli sānis.
– Nāc iekšā, protams. Bet, lūdzu, pasakiet bibliotekārei, cik ļoti es atvainojos.
Viņas ausis izbrīnā pat izstiepās vēl vairāk, un viņa atbildēja bez tādas pašas pārliecības:
«Pasaki man, ka ir valoda.»
Spriežot pēc viņas skatiena, attiecīgais objekts atradās tieši man pretī. Es nodrebēju, gatava atkārtot atvainošanos šajā tukšumā. Bet pēkšņi man ausīs atskanēja čuksts, piemēram, nepatīkams melnraksts:
– Vai tu mani neredzi?!
«Es nesaprotu, bibliotekāra kungs,» es mierīgi atzinu. «Man acīmredzami nav šīs spējas.»
– Bet kā tu to izdarīji? – vējiņš bija sašutis.
Es tikko pacēlu rokas uz šo. Un pēkšņi spoks apžēlojās:
– Tātad mums piemīt pieklājība, spēja atzīt kļūdas un pilnīgs dāvanu trūkums. Man nav ne jausmas, ko jūs aizmirsāt burvju akadēmijas sienās, bet es secinu, ka bibliotēka ir vienīgā iespēja jums iegūt vismaz dažas zināšanas. Nāc iekšā.
Es priecīgi izdvesu, bet tomēr piespiedu sevi pieklājīgi noliekt galvu:
– Paldies.
«Sauciet mani par Kiaššu un paņemiet to galdu tur, pie tālākās sienas.»
– Kā tu saki, Kiaššas. Un mani sauc Tialla no Genzārijas…
– Tč! – viņš pēkšņi apstājās. – Nav uzvārdu. Citādi izklausās, ka tavs uzvārds nozīmē vairāk nekā tavu maģisko talantu. Jūsu gadījumā šī noteikuma ievērošana ir īpaši svarīga. Tas, ko viņi šeit nodarīs spēcīgam burvim, netiks piedots.
Nez kāpēc šis arguments, kas man bija jau daudzkārt atkārtots, šoreiz izklausījās saprātīgāks. Iespējams, tāpēc, ka Inirans par to runāja ar sarkasmu, bet spoks – kā labu padomu.
Norādītais galds atradās tālāk no pārējiem. Es nezinu, kāpēc ir tāda izolācija, bet es biju pateicīgs – es nevaru uzstādīt skaņas vairogu. Un šeit es netraucēšu citiem. Ja vien es nesākšu kliegt uz visu istabu kā pagājušajā reizē. Vai tāpēc Kiashshas izvēlējās šo vietu? Es centos nesaraustīties, kad viņa balss atskanēja kaut kur ļoti tuvu:
«Mācību grāmatas pirmajos plauktos varat paņemt pats, bet par arhīva grāmatām jums jāzvana man.» Un gadījumā, ja vēlaties kaut ko paņemt uz savu istabu pa nakti.
«Es saprotu, paldies,» es atbildēju čukstus.
«Tātad, kas jūs interesē, Tialla?»
Līdz tam brīdim stipri šaubījos, vai šodien nokļūšu bibliotēkā, un tāpēc pārāk nepārdomāju šo jautājumu. Viņa šaubīgi sacīja, it kā jautātu viņam:
– Vilkaču bioloģija?
«Kādas muļķības,» viņš iedvesa man tieši ausī. – Šeit ir tūkstošiem publikāciju, arī retākās, uz jebkuru jautājumu var atbildēt, ja labi meklē. Vai tu prasi tādas muļķības? Vai tā ir pirmā lieta, kas jūs interesē? Nopietni?
Es aizturēju elpu. Spoks izrādījās ne tikai simpātisks, bet arī asprātīgs. Viņa pasmaidīja un čukstēja:
– Vai ir kaut kas par pasaku maģiju?
– Tas ir interesantāk. Kas ir pasaka?
«Mana nelaiķa vecmāmiņa,» es atkal kļuvu kautrīga. «Mani pieņēma tikai šo attiecību dēļ… Bet nekas neliecina, ka viņas burvība būtu nodota man.» Precīzāk, ir pierādījumi par pretējo…
– Bet, ja dzirkstele tika nodota, tad tā noteikti ir tava māte!
«Diemžēl, dārgais Kiašas, mana māte nomira, kad es biju ļoti mazs. Un neviens neuzzināja, vai viņa ir feja – ļoti bagātas ģimenes meita, kas agri apprecējās, nevienam nerūpēja.
Gaiss smējās. Un pēc minūtes vesela kaudze grāmatu sabruka uz mana galda.
– Tad
