varat uzskatīt par pilntiesīgu mūsu kopienas locekli. Nenovelc apsēju, tagad tevi aizvedīs uz tavu istabu.
Kā es domāju, tas arī viss. Viņi vienkārši iedzēla un nekavējoties atstāja viņu vienu. Kad es to atcerēšos no rīta, es droši vien nosarkšu. Bet tie ir inkubatori! Es patiešām izturēju šo pārbaudījumu ar godu! Un Janoss bija šeit, viņš gulēja labajā pusē – nolādēts, briesmīgs neģēlis. Bet kurš bija pēdējais? Un, ja es piekristu viņu noskūpstīt, vai viņš to darītu?
Nevarēdama to izturēt un pat nepaspējot padomāt, es satvēru aizsegu un norāvu to no acīm. Janoss noelsās, pirms paguva mani apturēt. Un otrs inkubators – viņš joprojām gulēja kreisajā pusē, kaut arī drošā attālumā – pēkšņi iesmējās un jautri komentēja:
– Slikta, sliktā meitene!
Bet mani neinteresēja nekas, izņemot savu zinātkāri. Nepazīstamā istabā, ļoti līdzīgā manai, klāt bija vairāki cilvēki – visi dzeltenās formastērpos, arī vienīgā meitene tur. Iespējams, ka viņa man arī pieskārās, bet tam tagad nebija nozīmes. Tikai pašā centrā stāvēja viens citas krāsas veidolā. Un tā pati pazīstamā balss, kad viņš mani nesa un čukstēja tieši manās lūpās. Un viņa jautājums…
Es nezinu, kāpēc, bet nesenā aizraušanās pārvērtās dusmās. Es domāju, ka es joprojām atpazinu inkubāciju būtību – es vienkārši nevarēju uz viņiem nopietni dusmoties. Un pat tad, kad es sapratu, ka esmu nokļuvis viņu nagos, un tad viss bija beidzies, es jutu pateicību – galu galā šie dēmoni būtu varējuši iet daudz, daudz tālāk! Un kauns viņu priekšā ir aptuveni tas pats, kas kauns lauvas priekšā, kad tu ēd ceptu gaļu viņa priekšā. Maz ticams, ka viņi spēj nosodīt cilvēkus par to, ko viņi pastāvīgi dzīvo. Bet Inirāns nebija inkubators! Tad kāpēc pie velna viņš piedalījās kopā ar viņiem manā iesvētībā, vēroja mani un pat izrādījās gandrīz galvenais varonis? Varbūt manas dusmas bija mana vājuma sekas brīdī, kad viņš uzdeva savus dīvainos jautājumus. Tagad man bija tāds kauns, ka vēlējos šo emociju izmest visnegatīvākajā veidā – mazināt nepatīkamo sajūtu dvēselē.
– Jūsu Augstība! – tobrīd es speciāli atcerējos viņa titulu, lai arī viņu sadusmotu – atdot parādu. «Es nekad nedomāju, ka esat spējīgs uz kaut ko tādu!» Un vai pēc tam kāds cienīs jūs? Jā, šī ir īsta orģija! Topošais Augstākais mags piedalās inkubācijas orģijās?! Vai tā tevi audzināja? Jo hercogu bērni tiek audzināti ļoti dažādi, un tagad es…
Viņš diezgan mierīgā balsī pārtrauca:
– Nevajag tik satraukti. Tā ir tikai centība. Visi to pārdzīvo, tāpat kā es kādreiz.
Bet viņa mierīgums tikai saasināja viņa dusmas. Es pielēcu un nostājos viņam priekšā, lai izteiktu visas savas sāpes:
– Ja es piekristu skūpstam?!
– Nomet to. Es to nedarītu, pat ja piekristu,» viņš neatkāpās un runāja tādā pašā vienmērīgā tonī. «Tradīcija ir sist tur, kur sāp, taču šie sitieni nekad nav pārāk sāpīgi.» Piemēram, nevienam no studentiem pēc iesvētīšanas nevajadzētu ņemt dokumentus un bēgt no šejienes, ja vien viņš nav pilnīgs vājš.
Viņa vienaldzība bija satracinošāka par visu citu. Un tā ir taisnība – skūpsts nekad nav noticis. Jo, ja es šādā situācijā būtu devis savu pirmo skūpstu kādam, kuru nemīlēju, es nebūtu varējis sev vēlāk piedot. Centos nomierināties, tikai savilku un atlaidu dūres. Un smiekli man apkārt bija kaitinoši – viņi tagad smējās tieši par manu vājumu, kas deva vaļu emocijām, kad viss jau bija aiz muguras. Inirans pēkšņi piebilda, bet es uzreiz nesapratu viņa vārdu nozīmi:
«Un jūs to izturējāt lieliski, nopietni.» Pat ar vairāku inkubāciju ieteikumu jūs nezaudējāt galvu. Bet jūs vienkārši pārkāpāt vienīgo noteikumu. Un par to sods būs nozīmīgāks. Un jautrāk.
Bailes atgriezās pilnā spēkā. Tagad es skatījos no vienas sejas uz otru, meklējot atbalstu, bet viņi skatījās uzmanīgi, un viņu sejās spēlējās gaidoši smaidi.
«Nāc, Iniran, tas būs ļoti smieklīgi,» man aiz muguras sacīja Janoss.
– Kas ir smieklīgi? – es šausmās pagriezos pret viņu, bet inkubators satvēra mani aiz pleciem un atkal pagrieza pret princi.
Inirans ar smīnu paskatījās uz visiem pēc kārtas:
– Labi. Kuru tad mēs iecelsim par varoni? Tikai nesaki man, ka man vajadzētu uzņemt repu.
Un inkubators smējās skaļāk, viens no viņiem draudzīgi uzsita princim pa plecu:
– Tev, tev! Pirmkārt, neviens no mums nepārdzīvos šādu pārbaudījumu. Un, otrkārt, viņa tikai tev uzbruka. Pieņemsim, ka viņa pati tevi izvēlējās!
Es drebēju, un protesta saucieni man iestrēga kaklā, jo sapratu, ka savā jautrībā viņi mani pat nedzird. Inirans, nemaz nepievēršot man uzmanību, paraustīja plecus, atsvieda abas rokas uz sāniem un aizvēra acis. Viņš čukstēja kaut ko nesaprotamu. No nepazīstamajiem vārdiem es varēju izdalīt tikai viņa un savus vārdus…
– Ko tu dari? – es panikā metos apkārt. – Nav vajadzības!
Bet viņš turpināja čukstēt un, kad pabeidza, paskatījās uz mani – un es sastingu. Viņa sastinga, nespēdama apkopot savas domas vienā.
Viņš nav tikai skaists – viņš atšķiras no visiem pārējiem. Deguna formai, tumšiem matiem, kas krīt vaļīgās šķipsnās uz pieres, acu formai nav nozīmes, ja runa ir par īstu skaistumu. Iniran ir skaista. Pat ļauns smaids, kas ir svarīgāks par jebkura veida otra smaidu. Atšķirīgs, pat savās neglītākajās darbībās, kas viņu padara nozīmīgāku par jebkuru citu cilvēku. Viņš ir izskatīgs pat tādā veidā, kā viņš paceļ galvu un kā viņš izskatās. Viņa acis ir zilas, tumšas, tajās iestrēgsti pavisam, aizmirsti, kas biji agrāk. Un viņa jautājums: «Vai tas var būt es?» Sajutu vēsumu, kad atcerējos savu noraidošo atbildi.
Vai tas var būt viņš? Tas vienmēr ir viņš… Smaržas, pārliecinieties, ka vienmēr ir tikai viņš. Šķiet, ka pēc sekundes es sapratu, kas noticis. Skaistā seja manā priekšā palika tikpat skaista, bet tagad es negribēju tai pretoties. Līdzjūtība… nē, kaut kas dziļāks par līdzjūtību, spēcīgāks par neseno ierosinājumu par inkubāciju vai aizraušanos. Es negribēju kaislīgu nakti viņa rokās – tas būtu pārāk viegli, bet vēl svarīgāk ir sajūta, ka viņš ir manā dzīvē. Jebkurš, pat tas, kurš smīn ar kailu ironiju un saka briesmīgas lietas:
– Mīlas burvestība. Noņemšu pēc pāris dienām, ja nelūgsi ko citu. Sodam jābūt nežēlīgam – saņem to.
Tas ir kā pļāviens sejā. No vissvarīgākās personas pasaulē. Apzinoties visu situāciju, es izlidoju no istabas. Jo man bija bail no sevis – vēl viens brīdis, un es būtu sākusi lūgt jebko, lai tikai pagarinātu šo tikšanos kaut uz minūti. Janoss mani panāca pie izejas no ēkas:
– Pagaidi, es tevi nesīšu. Ārā joprojām ir nakts, un jūs esat bez apaviem. Nevienam no mums nevajag tavs aukstums.
«Nevajag,» es nomurmināju, bet nez kāpēc man gribējās izplūst asarās.
– Beidz
