runā muļķības! Tu mani mēri pēc cilvēciskām mērauklām, bet es neesmu cilvēks!
Viņa ļauni iesmējās viņam sejā. Varbūt es pārāk ilgi biju atturējies, un visu, ko biju kavējis, vairs nevarēja apturēt. Tagad es izrunāju vārdus paaugstinātā tonī:
– Bet es taču esmu vīrietis! Tāpēc ņemiet manus mērījumus: es nenākšu pie jums, pat ja piedzīvošu nepanesamu kaisli!
«Aizveries, izdari sev labu,» viņš palika pie katra vārda.
Bet es fiziski vairs nevarēju klusēt:
– Jā, Laur! Jo ir miesa un ir lepnums. Un pašcieņa man ir augstāka par kaut kādu baudu. Es neesmu aizmirsis par savu vārdu, tāpat kā visi citi šeit. Un tāpēc es nenākšu pie jums pat ar mazāko lūgumu!
– Aizveries! – viņš iesaucās.
Jā, es arī biju dusmīga, bet viņa dusmas bija pilnīgi nevietā, tāpēc es piebildu klusāk:
– Es ļoti ceru, ka tu atradīsi sev citu meiteni. Un viņa atbildēs jūsu jūtām. Bet tas noteikti nebūšu es.
Es nezinu, kas bija tik šausmīgs manos pēdējos vārdos, bet mana patīkamā seja bija izkropļota līdz nepazīšanai. Un gandrīz uzreiz Laurs šausmīgi svilpa, pēkšņi noliecās uz priekšu. Man izdevās izlēkt, bet ar atvērtu muti vēroju pārvērtības: formas tērpa blīvais audums bija saplēsts, un acu priekšā izpletās jau tā spēcīgie muskuļi. Laurs nokrita četrrāpus, bet piezemējās uz četrām milzīgām ķepām. Un tik ātri, ka man nebija laika novērot, viss viņa ķermenis bija apaudzis ar kažokādu. Manā priekšā stāvēja kaķis. Nē, milzīgs tīģeris vai leopards, gandrīz pilnīgi sniegbalts, bet raibs ar pelēkām svītrām. Viņš pakratīja galvu, izraisot vilni, kas izgāja cauri visam viņa ķermenim, un auduma atliekas nolidoja zemē. Atvērtā mute atklāja garus ilkņus.
Es no bailēm kliedzu, atspiedos, bet nokritu. Lauras draugi man bija vistuvāk, un diez vai viņi steigsies man palīgā. Un ar šiem ilkņiem viņš var mani vienā sekundē saplēst vairākos lepnos hercoga gabalos! Bet plēsējs neuzbruka, bet nolaida galvu uz maniem matiem un sastinga. Un pēkšņi bailes pārgāja – pazuda acumirklī, it kā tās nekad nebūtu bijušas. Bija drošības sajūta. Es gribēju viņu nevis atgrūst, bet apskaut aiz spēcīgā kakla. Pieklīst un vismaz uz īsu brīdi izšķīst savā spēkā, pilnīgā necaurlaidībā no visām nepatikšanām. Neskatoties uz viņa paša nesenajiem vārdiem un pašreizējo izskatu, Laurs manī pēkšņi izraisīja patīkamu tieksmi, it kā viņš būtu mana ģimene, aizsargs un būtne, kurai es varētu bezgalīgi uzticēties.
Bet man nebija laika pacelt roku un pieskarties viņa kažokam. Vilkacis pēkšņi pacēla galvu un vienkārši aizgāja no manis. Un, viņam attālinoties, pievilcība ātri pazuda. Vai tā ir «īsta pāra» sajūta? Vai ne tāpēc Laurs apgriezās tieši šeit – lai es to sajustu? Nav nekāda sakara ar kaislību, bet gan aizsardzības un uzticības sajūtu. Bet, par laimi, pēc pāris minūtēm tas pilnībā pazuda. Lai gan tagad es, iespējams, nevarēšu tieši skatīties uz Lauru un nejust apmulsumu.
Un atkal viņa draugu acīs es neredzēju ne nosodījumu, ne izsmieklu – tikai tīru, man nesaprotamu interesi. Ko pie velna viņi no manis gaida?
7.nodaļa
Daudzu gadu atslābums darīja savu – es vienkārši nebiju pieradis dzīvot saskaņā ar karastāvokli. Turklāt savu lomu spēlēja arī nogurums no emociju pārmērības. Tā vai citādi, es aizmigu gandrīz uzreiz, tiklīdz mana galva pieskārās spilvenam. ES aizmigu! It kā es nebūtu vairākas reizes brīdināts par briesmām!
Bet, tiklīdz tumsā atskanēja šalkoņas, es uzreiz atjēdzos. Un viņai pat nebija laika kliegt – aiz sašutuma nebija laika bailēm. Galu galā es aizslēdzu istabu no iekšpuses, vai ir godīgi izmantot maģiju, lai veiktu šos mežonīgos rituālus?! Es uzreiz sapratu, ka sākās «iesvētība». Un tas mani uzreiz nomierināja. Neviens šāda rituāla rezultātā netika nopietni ievainots, pretējā gadījumā Anaels, Nora, Mirks vai Mirna par to būtu devuši mājienu. Un diez vai rektors Čolē būtu riskējis ar manu veselību, ja kaut kas tāds varētu notikt – ja mans tēvs tik ļoti spieda, lai mani iekļūtu akadēmijā, tad kāds noskaņojums būtu, ja aizvestu mani prom no šejienes, teiksim., ar lauztu kāju? Nē, stulba rituāla vienīgais mērķis ir sāpināt, pazemot un izsmiet. Parādiet jaunpienācējam, ka viņš tagad ir daļa no akadēmiskās kopienas, kur vecāko klašu studentiem ir maģiskas priekšrocības, un junioriem nekavējoties jāņem vērā, ka viņu pozīcijai sabiedrībā pirms uzņemšanas tagad nav nozīmes. Neatkarīgi no tā, vai esat zvejnieka dēls vai troņmantnieks, jums joprojām būs pazemojums, lai jūs varētu uzskatīt sevi par šīs jaunās pasaules daļu.
Un nepazīstama balss svinīgi apstiprināja manus secinājumus:
«Nepretojies, Tialla, tas tik un tā ir neizbēgami.»
Viņa sakoda zobus, saprotot, ka tas tā ir. Un jo mazāk es viņiem došu iemeslu smieties, jo nesāpīgāka būs procedūra. Tumsā maz ko varēja redzēt. Vienīgais, ko es sapratu, bija tas, ka viņi bija vairāki, un viņi bija fiziski spēcīgi. Varbūt visi puiši. Vai arī meitenes šajā procesā vēl nav iejaukušās. Man bija cieši aizsietas acis. Un es varēju tikai priecāties, ka mans naktskrekls bija līdz pirkstiem. Nekādas vieglprātības, ja vien uzskatāt, ka izšuvumi uz garām piedurknēm un apkakle ir vieglprātīgi. Jā, skolas forma šeit izskatās daudz slinkāka par manu nakts tērpu! Es vismaz par to priecājos, jo priekam vairs nebija pamata.
Tomēr manas basās kājas uzreiz sajuta auksto grīdu, pievienojot manam uztraukumam trīsas. Likās, ka mani stumj uz istabas izeju. To, ka esam jau gaitenī, sapratu tikai tad, kad sajutu taciņu ar cietu kaudzi zem kājām. Gara eja, kāpnes, vēl viens lidojums… Kur viņi mani ved? Biju jau samierinājusies ar domu, ka tādā formā un basām kājām piespiedīs iet pāri pagalmam uz citu ēku. Bet tas ir labi, un es to pārdzīvošu. Viņi neuzklausīs manas sūdzības! Tomēr ģimenes lepnums ir gandrīz vai materiāla vērtība. Jūs par to neatceraties, kamēr neatrodaties šādās situācijās. Bet tajos tas sāk aizstāt refleksus.
Bet tiklīdz es par to domāju, spēcīgas rokas mani satvēra un norāva no grīdas. Tagad kāds mani nesa. Oho, kāda laipnība. Un tas kārtējo reizi apstiprināja minējumu, ka nav plānota pārāk nepanesama iebiedēšana… vai arī mani grasās aizvest kaut kur tālu prom. Paklausīgi uzmetu roku pār puiša plecu un pat nemēģināju noraut aizsegu no acīm. Es vienkārši pārdzīvošu visu klusumā, emocionāli neiesaistoties. Bet ziņkārība joprojām lika man braukt ar roku gar viņa muguru – tātad skolas forma, pēc taustes nevar noteikt, kura. Viņa pastiepa roku un pieskārās ar pirkstiem pakausī: viņas mati bija nogriezti diezgan īsi, daudziem šeit ir šāda frizūra. Viņa arī nedeva nekādus norādījumus. Bet balss virs manas sejas šķita pazīstama:
– Esiet nedaudz pacietīgs, nepadodieties, ja nevēlaties, lai viss sāktos ātrāk.
Es uzreiz atvilku savu ekstremitāšu atpakaļ, lai gan nesapratu, kas ar šo brīdinājumu bija domāts. Mēģināju atcerēties klusās balss īpašnieci – noteikti ar viņu biju iepriekš komunicējusi! Viņi vienkārši atstās mani mierā, ļaus man mierīgi padomāt, un es tūlīt atcerēšos. Jā, uz manas apziņas robežas bija atbilde, tikai tā nebija formulēta nekādā veidā. Galu galā, kamēr mana sirds dauzījās kaklā no notiekošā un neskaidra satraukuma, neskatoties uz visu mana prāta pārliecību. Bailes, lai arī novēloti, lika par
