Mūsu nosēšanās izrādījās tāda, ka es atrados starp Ņikitu un Vladu. Pārējie sēdēja pretī.
– Vai jūs kaut ko sev pasūtījāt? – mēģināju uzsākt dialogu.
«Jā, vairāk nekā vienu glāzi, mēs jau esam paspējuši to izdzert, tāpēc mums jāiet vēlreiz,» atbildēja Vaņa. – Es iešu. Vai visi kā parasti? – draudzīgi pamāj ar trim galvām un netraucē klusumu. Lai gan klusuma nebija: skanēja klusa mūzika, visur bija dzirdamas sarunas un smiekli. – Labi, es drīz būšu klāt.
Vlads pagriezās pret mani un daiļrunīgi paskatījās. Es lieliski sapratu, ka viņš bija neapmierināts ar to, ka ir «kā parasti» un viņa garastāvoklis pasliktinājās vēl vairāk.
– Kā iet ar universitāti? – Ņikita man jautāja.
– Viss ir kā vienmēr: nepārvarama garlaicība.
– Ko jūs darījāt pagājušajā nedēļā? Es gribēju tevi uzaicināt uz kino, bet tu neatbildēji.
– Ko es darīju? Pāri, māja un tā tālāk pa apli. Man šķiet, ka es vienkārši biju šausmīgi noguris un nekam nepietika spēka. Ir gada beigas, un man ir diezgan daudz parādu.
Ņikita vīlusies novērsās un sāka skatīties uz galdu. Drīz Vaņa atgriezās ar četrām alus glāzēm. Vispārējā saruna nekad nevedās labi. Egors un Maša čukstēja par kaut ko savu, Vaņa ar kādu sarakstījās pa mobilo tālruni, un Ņikita un Vlads skumji ieskatījās savās krūzēs, un viņa brālis neņēma ne malku.
Pēkšņi sajutos nevietā, jo tikai tagad atcerējos, ka šai kompānijai nepatīk sveši cilvēki un viņi nesteidzas būt atklāti citu priekšā, un it īpaši, kad viņiem šādi, neprasot, uzmet. Tas var būt mans brālis, bet man vajadzēja viņus brīdināt. Vismaz brīdināt. Kopējais noskaņojums strauji pazeminājās.
Vlads sāka piecelties no vietas, es jautājoši paskatījos uz viņu.
«Es smēķēšu,» viņš atbildēja. Es pamāju ar galvu un atgriezos, lai skatītos uz glāzi, kas jau bija gandrīz tukša.
«Klau, es būtu varējis tevi vismaz brīdināt, ka nebūsi viens,» es pacēlu skatienu uz Jegoru un sastapu viņa skatienu. «Mēs neiebilstam, tikai nedaudz negaidīti.» Un mēs skaidri redzam, ka arī viņš ir apmulsis.
«Viņš nav pieradis pie šādām iestādēm un vispār viņam patīk dzert tikai viskiju,» es to ātri pamāju.
– Tad kāpēc viņš šurp vilkās? – Nikita asi uzdeva jautājumu, bet man nebija laika uz to atbildēt. Es pagriezos pret Ņikitu un kaut kas asi iespieda mani labajā pusē.
– Antons?! Jūs nevarat sēdēt šeit! Es šodien esmu kopā ar Vladu! Viņš tevi nogalinās! – Sāku pļāpāt pēc tam, kad pagriezos pa labi un ieraudzīju savu kolēģi, ja tā var nosaukt, no IeM, un pusslodzi vecu paziņu, kas nu bija ģērbusies parastās civildrēbēs.
Antons klusēdams izņēma no kabatas saburzītu, netīru papīru un pasniedza to man. Uzmanīgi paņēmusi palagu no viņa rokām, es to atlocīju un elpa aizrāvās kaklā.
– Kas tas ir? Vai šie vārdi ir uz papīra? Pašnāvības piezīme? «Tas ir Seryogas rokraksts,» es teicu, aizelsusies. Manās rokās bija parasts rūtains piezīmju blociņš. Viņš vienmēr rakstīja par tiem, kad es devu uzdevumus. Abiem dvīņiem vienmēr līdzi bija burtnīcas un pildspalvas, lai neko neaizmirstu un nesajauktu.
No labās puses bija dzirdama apslāpēta skaņa, kas skaidri izteica sāpes.
«Es teicu, ka netuvojies viņai pēc stundām,» es dzirdēju.
Lasot, rindas peldēja manu acu priekšā, visas skaņas pazuda, izņemot plaukstošo sirdspukstu krūtīs. Savās rokās es turēju labās rokas pašnāvības vēstuli.
Ar grūtībām atgriezties realitātē, nepaceļot acis, es pasniedzu zīmīti brālim.
– Kas tas ir? – viņš uzdeva to pašu jautājumu. Es pagriezos pa labi un redzēju, kā viņš ar vienu roku cieši saspiež Antona plecu un ar otru turēja netīru papīru.
«Laid viņu vaļā,» es pavēlēju kapa balsī. Vlads atspieda roku, un Antons atviegloti nopūtās. «Tagad pastāstiet man,» es pagriezos pret savu kolēģi.
«Šodien viņi mums atnesa šo zīmīti, un tajā ir tavs vārds.» Šo zīmīti man uzreiz iedeva, un es atpazinu Sergeja rokrakstu,» viņš man izmisīgi stāstīja, cenšoties neskatīties uz mani.
– Kas to atnesa? «Es jautāju, nespēdama izrunāt ne vārda.
– Vecā kundze, viena no vietējiem. Viņa paņēma zīmīti un bija noraizējusies par plašajiem asins traipiem un teksta saturu. Jūs saprotat, ka līķa atrašana ir tikai laika jautājums, vai ne? – viņš pagriezās pret mani.
Šie vārdi man bija kā nazis sirdī, bet es lieliski sapratu, ka šoreiz Antonam bija taisnība. Asins pēdas patiešām bija ļoti lielas, asinis noteikti bija īstas, un nebija šaubu, ka tas ir Seryogas rokraksts.
– Vai jūs veicāt analīzi? – Vlads pārtrauca. – Asins un pirkstu nospiedumu analīze.
«Tika paņemti pirkstu nospiedumi, fragments ar asinīm aizvests uz laboratoriju, taču viņa asinis joprojām nav datubāzē. Vajag meklēt līķi un viņi jau meklē, tiklīdz būs rezultāts, tūlīt paziņos,» Antons pieklājīgi atbildēja.
– Labi, izkāpsim no šīs bedres. Sēdēsim pie Breda. Un jūs, civiliedzīvotāji, arī bez jebkādiem attaisnojumiem,» sacīja Vlads.
«Es paspēšu,» man nebija spēka piecelties un doties. Pārējie, apmaldījušies, joprojām spēja paklausīt.
Breda dzīvoklis atradās divus kvartālus no bāra, un to varēja aizstaigāt minūtes laikā, taču tagad tas šķita neiespējams uzdevums.
«Mēs gaidīsim ārā,» sacīja Vlads.
Es sēdēju un skatījos savā krūzē, tad vienā rāvienā izdzēru pārējo un grasījos celties, kad pēkšņi kreisajā ausī dzirdēju:
– Un es zinu, kas tu esi.
Man nācās pagriezties un ieraudzīju garu, jaunu puisi, kas noliecās pār mani un plaši smaidīja.
«Un es gribu pievienoties jūsu komandai,» viņš jautri turpināja.
«Tad nāc mums līdzi, ja nebaidāties,» es viņam plēsonīgi uzsmaidīju.
Es piecēlos no galda un devos uz izeju, man sekoja svešinieks, man bija vienalga, kas ir šis cilvēks. Tagad mani uztrauca tikai manas labās rokas un drauga nāves fakts. Kompānija klusi stāvēja pie izejas.
– Kas vēl šis ir? – Vlads norādīja ar galvu uz manu pavadoni.
«Viņš ir ar mani,» es īsi atbildēju un steidzos doties uz priekšu. Visi pārējie man sekoja. Pat ja Vladu mana atbilde neapmierināja, viņš to neizrādīja un klusībā sekoja.
Mājās tikām ļoti ātri. Mums paveicās,
