style="font-size:15px;"> Es meloju tiem tālajiem un tuvajiem, paziņām un svešiniekiem, un pats galvenais – sev.
Kādreiz man bija jāguļ piespiedu kārtā, bet tagad es meloju pēc izvēles un tas izrādījās nepanesamāk. Man vajadzētu aizmirst visu, kas toreiz notika, un turpināt savu dzīvi.
– Bet es dzīvoju. Vai arī es tikai izliekos? – jautāju savam atspulgam spogulī.
Pirms trim gadiem tika salauzta viena ļoti svarīga manas dzīves daļa. Trīs gadus es mēģināju atrast vainīgo, jo viņi nevēlējās mani tiesāt godīgi.
Manā oficiālajā dzīvē nekas nav mainījies: joprojām turpināju studēt universitātē un dažreiz tikos ar draugiem. Parasta studenta parastā dzīve. Bet manī bija vētra: aizvainojums, rūgtums, skumjas, vēlme atriebties.
Šis laiks iekrita institūta pirmā akadēmiskā gada beigās. Patiesībā uz manu sekmju izraksta uzlika eksternu eksāmenu un tieši tā: institūtā ieradās cilvēki no valdības un maigi paskaidroja dekanātam, ka tagad esmu īpašā kontrolē un konkrētu iemeslu dēļ nevaru nokārtot šo konkrēto sesiju., bet es tiešām negribēju pamest universitāti.Gribu. Viņi man uzreiz iedeva visas labās un teicamas atzīmes, un es devos prom.
Viņa aizbēga. Bēdzis no izmeklēšanas. Cerēju, ka no manis tiks vaļā un atstās mierā, nevis piespiedīs strādāt policijā. Es tik un tā nesadarbojos ar izmeklēšanu, tāpēc viņi pēc manas bēgšanas neko nezaudēja.
Es nolēmu atgriezties un turpināt savu dzīvi dažādu iemeslu dēļ: nauda un veselība beidzās, nebeidzamā pilsētu maiņa man nepalīdzēja nomierināties.
Tad sāku meklēt tos, kas varētu zināt par daudz un vēl vairāk pļāpāt, taču meklējumi nekur nevedīja un šī nebeidzamā atriebības dzīšanās man nedeva mieru un spēku.
2.daļa. Profesijas izmaksas
Rīts, un pēc pulksteņa jau bija pusdienas, nāca negaidīti skaļš.
– Šķiet, vakar pārslogoju smadzenes ar nevajadzīgu un bīstamu informāciju. Kā var par to nedomāt? – jautāju miegainajam atspulgam. Viņi tikai paraustīja plecus. Mana galva dauzījās no nepatīkamām domām. Es gribēju izdzert ūdeni un atgriezties gulēt.
Atkal bija dzirdama apdullinošā skaņa. Izrādās, ka šī bija otrā reize, kad telefons iezvanījās pilnā skaļumā.
– Iesim šodien pastaigāties? – tas bija mans brālis.
– Es nevaru, man šodien ir tikšanās ar draugiem.
– Lieliski, es iešu tev līdzi. «Es drīz būšu klāt,» viņš atcirta.
«Man vienkārši vajag…", bet viņš mani vairs nedzirdēja. Bet labi, var ierasties agrāk, bet galvenais, lai tagad ir laiks brokastīm.
Mans brālis Vlads strādā īpašā drošības dienestā. Mēs nesazināmies bieži, bet, kad mēs sazināmies, tas vienmēr ir saistīts ar darbu. Un ja viņš teica, ka brauks ar mani, tad noteikti brauks.
«Nu, šī diena arī nesākas normāli.» Bet varbūt viņš vēlas pavadīt laiku ar mani kā māsu? – atspulgs spogulī vēlreiz paraustīja plecus.
Es iekritu atpakaļ gultā un sāku skatīties uz griestiem. Manas domas atkal tvēra pagātne.
Es joprojām cenšos aptvert brīdi, kad viss nogāja greizi, kad pienāca neatgriešanās punkts.
Vai mūsu misija varētu būt iestatīšana? Ārkārtīgi apšaubāmi. Mums bija mierīga saruna ar viduvēju uzņēmēju. Pasūtījums nāca no viņa konkurenta.
Jebkurā gadījumā es pārbaudīju abus uzņēmējus un neatradu nekādu saistību ar policiju vai organizētās noziedzības apkarošanas nodaļu. Šie divi bija absolūti tīri, ja vien viņi telepātiski nesazinājās ar valdības amatpersonām.
Tas noteikti bija kāds no mūsu puses, no kriminālās puses. Un kāds mums ļoti tuvs. Neviens no malas par šo uzdevumu nezināja un nevarēja zināt. Un šie spītīgie fakti liek izdarīt bēdīgus secinājumus.
Apdullinošā mobilā telefona zvana signāla skaņa mani izraidīja no smagajām domām. Vlads zvanīja. Nolēmu necelt klausuli, bet doties tieši pie viņa. Nešaubos, ka viņš jau stāvēja zem logiem savā stipri tonētajā augstajā mašīnā, kas vienmēr bija perfekti nopulēta un pa dienu vienkārši apžilbināja citus satiksmes dalībniekus ar saules stariem. Daļēji tā bija dienesta automašīna, bet lielākoties tā bija viņa personīgā automašīna.
Ātri izvēlējos šādam pasākumam ierastāko apģērbu: T-kreklu, džinsus, kedas un garu mēteli, jo ārā pūta stiprs vējš, neskatoties uz saulaino un skaidro laiku. Tieši laikā – Vlads zvanīja vēlreiz, lai pateiktu, ka jau atbraucis.
Un šoreiz viņš nolēma mani pārsteigt un ieradās parastā pelēkā mašīnā, bez tonēšanas vai citiem acīs krītošiem zvaniņiem un svilpieniem. Uz mirkli man iešāvās prātā doma, ka varbūt tiešām Vlads ir nolēmis ar mani pavadīt parastu dienu, lai gan viņa «drīzumā» izrādījās ne tik ātri.
– ES priecājos tevi redzēt! – Viņš man galanti atvēra pasažiera durvis, kas mani pārsteidza vēl vairāk.
– Es esmu nedziedināmi slims, vai ne? – es jokoju.
«Es nezinu, es neesmu tavs ārsts,» viņš nenovērtēja joku.
«Vai esat pārliecināts, ka vēlaties būt klāt, kad es satikšu savus draugus?» Es varu ātri ar viņiem papļāpāt un varam kopā doties pastaigā,» pasmaidīju.
– Nav nepieciešams, es labāk sēdēšu pie tevis, man šodien ir brīva diena.
– Kāpēc tu vispār atnāci? No kurienes radās šī dīvainā vēlme? – jautāju tieši.
«Es domāju, ka jūs būtu priecīgs, ja mēs pavadītu parastu dienu kopā, piemēram, brālis un māsa.» Acīmredzot viņš kļūdījās,» viņš dramatiski novērsās un smagi nopūtās.
«Labi, ejam uz centru, pretējā gadījumā mēs kavēsimies,» es padevos.
«Ak nē, ne uz to lēto krogu,» viņš sāka gausties.
«Nē, ne visiem ir nauda dārgiem bāriem,» mani šausmīgi saniknoja viņa augstprātība un augstprātība.
– Bet kāpēc tev jāiet uz šo briesmīgo ēstuvi?
«Turp dodas tikai studenti, jo viņiem nav naudas.» Neuztraucieties, tur ir droši.
«Pēdējais, par ko es uztraucos, ir jūsu drošība,» Vlads bija dusmīgs.
«Zini, izskatās, ka mēs nekad neveidosim normālu ģimeni,» es teicu bez skumjām.
«Vai jūs to darāt tāpēc, ka man ir vienalga?» Jā, tu esi labs cīnītājs un pats vari tikt galā ar visu un visiem! Kāpēc jūs vispār teicāt par drošību?
«Es nezinu, normāli cilvēki
