spēļu izstrādes studijām.
– Vai šis tavs priekšnieks, Vlads, acīmredzot zina, ko tu ar to visu dari? – viņš norādīja uz planšeti, kur vēl bija redzami nesen notikušās kaujas kadri.
– Viņš zina. Viņš neapstiprina visu, bet viņš zina visu, ko es daru ar saņemto informāciju.
– Izrādās interesanti: es nepiekrītu, bet pieļauju?
«Manas aktivitātes viņiem sniedz vairāk priekšrocību nekā trūkumu. Bez kamerām te bija pilnīgs bardaks. Iepriekš viņiem vispār nebija noteikumu, un šāda darba efektivitāte bija nulle. Tā bija vairāk spēle nekā īsts treniņš, taču puiši beidzot saņēmās un sāka pilnveidot savas spējas.
– Man šķita, ka šodien bija viegli.
«Te nevajadzētu būt grūti,» es iejaucos sarunā.
– Jā, bet kā ir «grūti mācīties – viegli kaujā»? – Saša atcirta.
«Manuprāt, šī frāze bija par kampaņu, nevis par kauju,» es domāju.
– Vai ir atšķirība?
– Ēd. Kampaņa ir ilgtermiņa periods, bet cīņa nav.
«Labi, es neko daudz no šīm lietām nesaprotu, un es jums uzticēšos,» Saša pamāja ar roku.
«Bet labāk viņai neuzticēties,» Pasha pacēla.
Es ātri pielecu no zemes. Manas kājas vairs nedrebēja, un es varēju viegli stāvēt taisni.
– Iesim mājās.
Bez ilgākas runas devāmies uz stāvlaukumu pie mašīnas un klusībā iekāpām tajā.
«Bet es īsti nezinu, ko jūs darāt,» mani sasniedza vadītāja balss.
– Kas? Man šķiet, ka esmu cieši aizmigusi. Par ko tu runā?
«Es nezinu, ko jūs darāt,» Saša nopūtās.
«Es tikko gulēju, un tagad es runāju ar tevi.»
– Es runāju par visiem šiem cilvēkiem, par jūsu apmācību.
«Es strādāju policijā un to jau teicu,» es žāvājos.
«Kaut kas man saka, ka jūs nestrādājat tikai policijā.» Vismaz ne visi klātesošie tur strādā. Daži noteikti bija iesaistīti noziegumā – mans draugs izskatījās ārkārtīgi noraizējies.
– Kāpēc tu tā domā? – piešķīru balsij visgarlaikotāko toni, lai nesaasinātu.
«Mans vectēvs strādāja policijā, un es redzēju daudzus no Iekšlietu ministrijas – viņi nekad tā nerunāja,» viņš ar bažām paskatījās uz mani.
«Zini, laiki… Tie mainās,» es nedroši atbildēju.
– Jā, bet šī ir profesija tiem, kas vēlas aizsargāt cilvēkus, parastos pilsoņus…
– Protams, policijā ir tādi cilvēki ar šādu pārliecību – pat nešaubieties. Tikai jūs, manuprāt, pārāk labi domājat par šo sabiedrības slāni. Man šķiet, ka tas ir tas pats noziegums, tikai legāls,» godīgi dalījos. -Vai es drīkstu smēķēt?
«Smēķē,» viņš neapmierināts atbildēja.
Jau gadu man vienmēr kabatā ir šķiltavas un cigaretes. Es nevaru saprast, kad sāku smēķēt. Pēdējos gados dzīve pagājusi kā sapnī. Man tas viss šķiet nereāli, nereāli.
Pirms trim gadiem, izejot ārā, saskārāmies ar policijas kordonu pa visu ēkas perimetru. Viņi negaidīja mūsu rīcību un atklāja uguni. Mēs padevāmies bez cīņas. Šajā misijā mēs bijām trīs. Mūs visus kopā nogādāja policijas iecirknī. Es biju mierīgs – es absolūti nebaidījos no aresta. Tam kādreiz bija jānotiek. Pavīdēja cerības, ka tie, kas mūs atveda, nezināja, kas mēs esam un ar ko mūsu uzņēmums patiesībā nodarbojas.
Cerība sāka zust, kad pārējā mana grupa tika atvesta uz nodaļu. Es ļoti novērtēju, ka šie policisti precīzi zina, kas mēs esam. Atlika tikai pagaidīt un uzzināt, ko viņi mums uzkārs.
«Tavs telefons zvana no āķa,» viņi uzgrūda mani uz pleca un atrāva no atmiņām.
– Sveiki? – mans priekšnieks sauca.
«Vai esat aizmirsis, ka jums bija jāsniedz norādījumi par kontrabandas lietu?» – viņa balss bija neparasti mierīga.
– Es neesmu aizmirsis. Pierakstiet adresi: Parkovaya iela, trīsdesmit septītā ēka, deviņpadsmitais dzīvoklis. Šajā adresē jūs atradīsit savu noplūdi. Dzīvokļa īpašnieks ir līdzdalībnieks un zina, ko glabā. Visticamāk, viņš aizbildināsies, apgalvos, ka dzīvokli izīrējis un nav zinājis, kādiem nolūkiem tas izmantots. Viņš jums parādīs nomas līgumu un pieņemšanas aktu, bet neuzticieties viņam – viņam ir viltots līgums vai pat pase, un līgums tiek izsniegts personai, kura neeksistē. Par īrnieku droši vien teiks, ka viņš aizbēga un kontaktus nav atstājis.
– Tas nozīmē arī dokumentu viltošanu. Nav slikta zivs. Un vēl viena lieta: vai jūs varētu mani uzrunāt mazliet ar cieņu? Varbūt tu mani necieni, bet mans rangs tomēr ir augstāks, un tev vajag…,» šefs kautrīgi atgādināja.
– Un man ir sava reitingu sistēma. Čau, mazulīt,» es pārāk nekaunīgi atvadījos un skaļi iesmējos. -Kas šis idiots viņu domā?! – jautāja tukšumā.
– Tu runā par savu priekšnieku? – Saša ieinteresēti jautāja.
– Kāds viņš man par priekšnieku?! Tikai uzdevumu filtrs. Turklāt tas nav ērtākais,» es to atmetu.
– Kādu lietu jūs tagad esat atrisinājuši?
– Šausmīgi banāli.
– Vai varat pastāstīt sīkāk? – draudzene ar zināmu bijību jautāja.
«Pirms aptuveni trim nedēļām uz dienvidu robežas viņi apturēja kravas automašīnu, kas bija līdz malām piepildīta ar narkotikām, un, aprakstot īpašumu un identificējot personas, kāds aizveda aptuveni trīsdesmit kilogramus preču. Viņi sāka cieši uzraudzīt labi zināmās tirdzniecības vietas, taču uzplaukuma nebija. Viņi baidījās, ka šī narkotika ir aizgājusi tālāk uz rietumiem un lieta tika uzticēta man.
– Divu nedēļu laikā varēji atvērt?! – Saša bija patiesi pārsteigts.
– Nedēļas laikā.
– Bet kā?
– Viegli. Kratīšanas loka sašaurināšanās, novērošana, sīku detaļu noskaidrošana.
– Kā jūs varējāt sašaurināt meklēšanu? – viņš aizkaitināti noskaidroja.
«Mums pilsētā nav daudz dzīvokļu, kur varētu uzglabāt narkotikas, un tās parasti tiek uzglabātas tik lielos daudzumos,» es diezgan mierīgi
