joprojām ir grūti savaldīties un nemēģināt veidot tos, kas strādā pie šīm pašām «putnu tiesībām».
Dažreiz man pietrūkst spēka. Jā, man joprojām ir spēks. Protams, daudz mazākā apjomā, bet tas ir. Tomēr es esmu tik noguris no šīs mazās daļas, ka es varētu arī pakārt sevi. Iespējams, tik daudzi gadi nežēlīgā biznesā ir darījuši savu, un es esmu pilnībā izsmelts.
Jums vienkārši vajadzētu visu nolikt malā un gulēt. Izgulies. No rīta dosimies uz treniņu laukumu, paņemšu nelielu pauzi un lieliski notrenējos.
Mūsu treniņu laukums ir liela atklāta teritorija ārpus pilsētas. Laukumu ieskauj žogs, centrā atrodas diezgan liela nepabeigta piecu stāvu ēka. Patiesībā tikai ēkas skelets. Šur tur ir slepenas ejas, ne visos stāvos ir kāpnes. Katrs stāvs ir ļoti labi jāpārzina, lai nejauši nesabruktu.
Tieši šajā teritorijā mēs rīkojam peintbolam vai lāzertagam līdzīgas spēles: mums ir speciāli ieroči, tērpi ar sensoriem un, galvenais, laba kompānija. Vienīgā atšķirība ir tā, ka mūsu cīņa ir sīva, katru reizi, kad mēs atdodam visu. Dažreiz es ņemu līdzi savus draugus no ikdienas un viņi trenējas pie mums. Gandrīz vienmēr uz vienādiem noteikumiem, kas iesācējiem var būt diezgan postoši.
Šajā skaistajā rītā sev negaidīti pārgulēju un lodes ātrumā sataisījos. Divdesmit minūtes pēc tam, kad es pamodos, Sašas mašīna jau stāvēja zem logiem un gaidīja mani. Es parādījos pēc piecām minūtēm.
«Paldies, ka gaidījāt,» es bargi pateicos.
– Nekas. Labāk ievadiet vajadzīgo adresi navigatorā vai paskaidrojiet, kā tur nokļūt,» viņš jautri iesāka.
– Uz otru galu, kur ir izeja uz tuvāko pilsētu, un tad es jums parādīšu, kur nogriezties.
«Vai jums kaut kā nav noskaņojuma vai jau esat uzvilcis priekšnieka masku?» – Sanija ar visu nopietnību jautāja pēc kāda laika klusējot.
«Es tur neesmu boss,» es atgādināju.
– Un kas? Esmu pārliecināts, ka visi tevī klausās.
– Jā, iespējams, bet viņiem tas nav jādara.
«Viņi jūs vienkārši ciena,» šī frāze skanēja ar skaudību.
«Tur visi ir vienādi, nomierinieties, bet šī apmācība būs diezgan brutāla.» Vai tiešām vēlaties to?
– Protams.
– Vai tev atkal ir garlaicīgi? – ES pamanīju. Šī nav pirmā reize, kad tas notiek ar manu draugu. Garlaicība viņu spieda uz dažādām stulbām lietām.
Viņš izdarīja kādu neskaidru žestu ar galvu, un es paraustīju plecus. Atlikušo ceļu braucām klusēdami. Tikai vienu reizi ar roku parādīju vajadzīgo pagriezienu. Brauciens aizņēma diezgan ilgu laiku, ņemot vērā rīta sastrēgumus. Skanēja neuzbāzīga mūzika, un manas domas atkal aizrāvās ar dienu, kad mana dzīve sabruka.
Tā mums bija parasta darba diena. Mēs pavadījām trīs dienas, gatavojot uzbrukumu nelielam komercuzņēmumam. Mums vienkārši vajadzēja klusi, neradot jautājumus vai paniku strādniekos, ielīst direktora kabinetā un mierīgi ar viņu parunāties. Kā paveicās, viņš nevēlējās runāt mierīgi. Viņš sāka vicināt rokas un kliegt kā traks. Izcēlās briesmīgs troksnis, un mēs bijām spiesti atkāpties. Pie izejas no ēkas viņi mūs jau gaidīja.
– Šeit? – kāda balss mani izvilka no atmiņām.
– Jā, brauc mazliet tālāk, būs kontrolpunkts. Viņiem vajadzētu tevi izlaist bez problēmām,» es pamāju ar roku pa kreisi.
Kontrolpunktu izgājām bez problēmām: tiklīdz apsargs mani ieraudzīja pasažiera sēdeklī, viņš uzreiz bez jebkādiem jautājumiem steidzās atvērt eju.
– Labrīt! Es ļoti priecājos, ka esat kopā ar mums šajā skaistajā rītā! – pie manis pieskrēja tehnikas ģēnijs Pasha. Es redzēju, kā viņš gribēja paspiest manu roku vai apskaut, bet viņš atturējās.
– Vai plānojat vēlreiz filmēt treniņu? – ironiski jautāju.
– Kas par to!? Jūs vienmēr ražojat lielisku materiālu! Starp citu, tavs brālis šodien ir šeit, tāpēc es gaidu dažas bumbas! – viņš ar iedvesmu kliedza.
«Lieliski, mēs centīsimies darīt visu pēc iespējas labāk, bet šodien man līdzi ir civiliedzīvotājs,» mani vārdi nedaudz atvēsināja tehniķa degsmi.
– Bet tu to māki skaisti nospēlēt? – viņš cerīgi jautāja.
«Es mēģināšu,» es šaubīgi apsolīju.
– Kosmoss! Prieks tevi redzēt! – nedaudz tālāk, netālu no ieejas nepabeigtā ēkā, stāvēja vairāk nekā desmit cilvēku liela kompānija.
«Prieks arī tevi redzēt,» es sausi sveicināju.
«Šodien mūsu ir diezgan daudz,» kāds atzīmēja. – Un ir arī civiliedzīvotāji.
– Tas ir labi. Mēs sadalāmies komandās pa diviem,» mana brāļa pavēlošā balss ātri pievērsa visu uzmanību.
«Jā, bet mēs esam piecpadsmit,» es iesmējos, paspējusi saskaitīt potenciālo dalībnieku skaitu.
– Sešpadsmit. Pasha piedalās kopā ar mums,» tehniķa brālis uzsita viņam pa plecu.
– Kas ar tevi piedalās? – tehnikas ģēnijs stāvēja satriekts un nepārprotami nerēķinājās ar šādu notikumu attīstību.
– Laba ideja. Tu sakārtosi savas kameras, ieslēgsi tās nedaudz agrāk un ej šaut savus ienaidniekus,» nesmejoties sacīja Vlads.
– Vladi, esi pārliecināts? Pasha ir zelta vērta, un treniņi dažkārt var būt brutāli,» atgādināju.
– Protams. Jūs paņēmāt līdzi civiliedzīvotāju, un viņš būs jūsu komandā. Pasha būs ar mani. Pārējie var dalīties, kā vēlas,» brālis deva pavēles.
– Kameras ir novietotas, tās tikai jāieslēdz.
Visi iegāja ēkā, lai pārģērbtos, Paša nomākts traucās aiz kamerām uz nelielu piebūvi blakus galvenajai ēkai.
– Iesim meklēt tava izmēra un ekipējuma formas tērpu.
Es aizvilku Sašu uz centrālo ieeju, no turienes uzreiz pa labi, ejā salauztajā sienā. Uzreiz aiz tā atradās noliktavas telpa.
«Tā, tā, tā,» es atkārtoju, šķirojot bezgalīgās pakas. «Tas tev derēs,» viņa iemeta somu. «Mainieties šeit, es būšu blakus istabā.»
– Vai šeit viss ir uzbūvēts tik dīvaini? – Saša jautāja, kad es aizgāju aiz citas sienas.
– Kāpēc jūs darāt to?
«Ir slepenas telpas, caurumi grīdā, un es zvēru, ka uz otro stāvu, kur mēs ienācām, nav kāpņu.»
