stāvu pa pusei nebija. Grupas līderis apstājās un paskatījās uz šo slazdu. Es redzēju, cik šausmīgā stāvoklī mēs atradāmies: tāpēc, ka trūka laiduma daļas, mēs bijām labi redzami no apakšas un arī lieliski redzami no augšas. Pārdomu laiks noteikti beidzās un bija jārīkojas. Kaut kur otrā stāva rajonā bija dzirdami šāvieni.
– Vai tev izdosies? – Saša beidzot jautāja.
Man nevajadzēja divreiz jautāt, un es īsi noskrēju. Šoreiz lēciena augstumam vajadzēja būt mazākam, taču uzkāpšana uz augšu bija daudz grūtāka pakāpienu platuma dēļ. Atrodoties pirmajā, sāku iztaisnot rokas un ķermeni uz augšu, un drīz vien ar ceļgaliem varēju atspiesties uz pirmo.
Sanija tikmēr gāja pa betona siju līdz sienai, uzlēca un noliecās pie dzelzs kronšteina un sāka ķerties pie kronšteina, kas atradās nedaudz augstāk un nedaudz tuvāk ceturtajam stāvam. Viņš tik tikko paguva piecelties līdz grīdai un gandrīz uzreiz varēja piecelties kājās.
No gaiteņa otra gala parādījās figūra. Es uzreiz reaģēju un skarbi uzvilku Sašu uz piekto stāvu. Šī kustība nepalika nepamanīta un no aizmugures bija dzirdama ložu skaņa, kas atsitās pret betonu. Tehniķis nošāva
Pasha, tāpēc visas lodes tika garām.
Mēs uzlidojām un abi skaidri dzirdēja, ka mūs dzenā.
– Vai no šejienes ir ceļš uz jumtu? – Sanija izpļāpājās.
Skrēju uz priekšu, tad gaiteņa vidū pagriezos pa kreisi. Tajā istabā atradās gigantisks kamīns ar cauruli, kas veda uz jumtu. Abās pusēs kamīna iekšpusē bija dzelzs kronšteini, pa kuriem var ātri uzkāpt.
– Ātrāk! – pagrūdu viņu un ātri uzkāpu augšā. Ļoti ātri atradāmies augšā, un no apakšas jau bija dzirdama steidzīgo skriešana. – Tātad, kas būs tālāk? – atradāmies līdzenā, klajā vietā, nebija kur paslēpties.
– Paņem komandu! – ierosināja Saša.
«Palieciet vidū un nošaujiet pirmo, kurš izkāpj.» Ceru, ka viņam paveiksies,» es padevu komandu un uzskrēju viņam tieši aiz muguras uz jumta parapeta. Mēģināju stāvēt tā, lai uzreiz nebūtu pamanāms, bet gandrīz uzreiz sapratu, ka šī ideja ir bezjēdzīga.
Mums paveicās un tehniskais ģēnijs izkāpa pirmais, ar muguru pret mums. Viņu ātri likvidēja ar mērķtiecīgu Sašas metienu. Es pagriezos ar seju pret zemi, noskaitīju līdz trīs, uzlēcu, pagriezos pāri galvai un atradu sevi pret ēku. Šajā īsajā mirklī, kamēr manā redzes laukā atradās jumts, es izdarīju vienu šāvienu un nolidoju lejā.
Šķita, ka laiks palēninās. Es skaidri redzēju ķieģeļus un logus, kas mirgo manā acu priekšā. Bija apdullinošs sitiens pa gongu, kam sekoja diezgan jūtams sitiens pa kājām. Viņa zaudēja līdzsvaru, nokrita zemē un apskāva savas kājas. Tie, kas bija tuvāk sienai un redzēja šo salto, pieskrēja pie manis.
– Vai tev viss ir kārtībā? Sauksim ārstu?
Šoks pamazām norima un jau varēju novērtēt savu kāju stāvokli: par laimi, lūzumu nebija, taču tāda piezemēšanās nebūtu veltīga. Es apgāzos uz muguras un mēģināju dziļi elpot. Pat no tāda attāluma es redzēju sava brāļa neapmierināto seju. Es pasmīnēju, bet nesteidzos atbildēt – spēcīgais sitiens aizrāva elpu.
«Tas ir labi, es dzīvošu,» es atbildēju pēc ilga pārtraukuma.
«Nu, tas nozīmē, ka jūs atkal esat ieguvējs,» brālis nokāpa no jumta un paziņoja faktu. Es joprojām gulēju uz zāles un nekustējos. «Vai esat pārliecināts, ka neko nesalauzāt?»
«Tieši tā, es vienkārši esmu noguris,» es pasmaidīju debesīm.
– Klau, kāpēc jūs izveidojāt civilo vadītāju? «Paša jau staigāja ar planšeti rokās un nevienu nemanīja. «Tas mums ir izjaucis lietas,» viņš teica, nepaceļot acis no sava darba.
«Tieši to es izdarīju.» Jūs ļoti labi zināt visu mūsu taktiku, jo jūs jau vairākus gadus filmējat un analizējat mūsu darbības. Ar savām zināšanām un mana brāļa spējām jūs varētu uzvarēt piecās minūtēs. Bet jūs neesat vienīgais, kurš zina visu mūsu taktiku. Arī pārējie savās galvās, iespējams, neapzināti veidoja aptuvenu ainu. Un es ieliku komandā pilnīgi jaunu cilvēku par vadītāju un piespiedu visus mainīt savu uzvedību. Šis fakts nodrošināja manu uzvaru. Tas ir, mums,» es teicu, nedaudz apmaldījies pēdējā frāzē.
«Kāpēc viņš nešāva uz tevi, kad stāvējāt uz jumta?» – Saša pienāca pie manis.
«Tas ir vienkārši: viņš nevarēja,» es iesmējos.
«Paskaidrojiet,» viņš jautāja, pārējiem smiekloties.
«Es stāvēju tieši aiz jums, un viņš nevarēja šaut – pastāvēja risks, ka trāpīs jums vai drīzāk jūsu galvai, ja viņš man iešauj vēderā.» Turklāt viņš ļoti viegli būtu varējis man trāpīt pa galvu, ja būtu uzšāvis augstāk… Un kad es sāku lēkt, viņš vēl jo vairāk nespēja – tas bija pārāk bīstami.
– Kāda jēga no šiem treniņiem, ja nekur nevar šaut? «Manuprāt, tas ir muļķīgi,» viņš neapmierināts atbildēja.
– Nē, tas ir ļoti iedarbīgi. Pārāk bieži nākas aizturēt cilvēkus, lai viņi paliktu dzīvi un varētu liecināt,» uz jautājumu atbildēja kāds no pūļa.
«Vai lai veselība paliek, lai iegūtu nepieciešamos rādījumus,» bija joks. Es iesmējos un negaidīti sapratu, ka joku esmu stāstījis es.
«Jā, kaut kas līdzīgs,» tā pati balss šaubīgi apstiprināja.
Es turpināju smieties un skatīties debesīs. Garastāvoklis kļuva arvien brīnišķīgāks. Beidzot mans stāvoklis stabilizējās: mana elpošana tika atjaunota, manas kājas pārstāja dūkt un sāpēt.
Lielākā daļa cilvēku jau ir aizbraukuši. Man blakus bija palikuši vienīgi Paša un Saša, kuri sēdēja ēnā, atspiedušies pret sienu un skatījās planšetdatorā no ēkas novērošanas kamerām uzņemtos kadrus.
«Esmu vīlies,» pēc visu kadru noskatīšanās sacīja Pasha.
– Sliktas kvalitātes? – es ierosināju.
– Nē, garlaicīgi kadri. Nekas neparasts, izņemot tavu lidojumu no jumta. Kopumā viss gāja vēl sliktāk nekā parasti.
– Bet lidojuma kadri tiešām bija veiksmīgi! Un fotografēšanas leņķis ir ideāls! Šis pēdējais kadrs ir gandrīz ideāls! – Saša bija pacilātā noskaņojumā.
«Tas vismaz ir kaut kas labs,» es vienaldzīgi atbildēju.
– Kāpēc jums vispār ir vajadzīgi šie kadri? Iekšējai lietošanai?
«Ne bez tā,» Pasha atbildēja. «Bet viņi reti skatās ierakstus, un tā bija mana ideja šajā bāzē ievietot kameras.» Plānoju izveidot spēli un tādējādi uzraudzīt cilvēka kustību fiziku, lai viss būtu ticams.
– Cik ilgi tu filmējies? –
