arī tas, bet kopumā es runāju par minējumiem par narkotiku atrašanās vietu. Nekad nevar zināt, kam savā virtuvē ir augļu kastes.
«Tāpēc mēs turpinām uzraudzīt dzīvokli.» Un ko mēs tur redzam?
– Redzam, ka tur dzīvo viens un tas pats dzīvokļa īpašnieks un nav nekādu mājienu par trešajām personām. Pat viesi nenāca pie viņa.
«Šajā arī nav nekā īpaši dīvaina.» Kā viņš uzvedās ar kastēm? – Saša sasprindzināja smadzenes.
– Jūs uzdodat pareizos jautājumus. Mūsu subjekts dzīvoja tā, it kā dzīvoklī nebūtu kastes. Un tas jau ir nedaudz aizdomīgi.
«Tas nešķiet ļoti labi,» viņš vāji pretojās.
– Nē, tas ir tieši aizdomīgi. Viņš izturējās tā, it kā kastes nebūtu,“ es uzsvēru frāzi, „viņš nevēlējās, lai tās tur atrastos, un ignorēja tās no visa spēka. Bet ar to arī nepietiek kratīšanai un arestam. Varbūt es pati to izdomāju. Varbūt viņš neignorēja kastes. Pa labi?
– Pa labi. Tātad, ko mēs darām tālāk?
«Tad mēs pamanām, ka šim pilsonim ir fiksētais tālrunis ar fiksētā tālruņa numuru, kas vienā jaukā dienā aktivizējās naktī. Dzīvokļa īpašnieks kādam piezvanīja tieši trijos piecpadsmitos no rīta, parunāja trīs minūtes, nospieda dažas pogas un atkal gulēja. Šī darbība tika atkārtota dienu vēlāk: zvans noteiktā laikā, daži pogas nospiešanas un saruna trīs minūtes.
– Tātad mēs ejam pie vadu operatora un pieprasām zvanu izdruku? – Saša pēkšņi uzlēca ar paceltu pirkstu un skatoties «Elementāri, Vatson!»
– Nav slikts risinājums, taču tas vairs nav lietderīgs. Šie dati ir pilnīgi pietiekami. Ātra meklēšana, kamēr cilvēks ir šokā, ka policija ielauzās viņa dzīvoklī, kastēs atrodot ko citu, nevis augļus un arestu. Ja viņš mēģina pretoties, tad parādiet viņam viltotu līgumu. Uzdevumu var uzskatīt par pabeigtu.
– Tātad jūs noteikti nezināt, vai tas ir viņš vai nē? – Viņš sarūgtināts atliecās sēdeklī.
– Vai tas ir viņš vai nav kas? – es atbildēju apstiprinoši.
– Vai viņš no kravas automašīnas nozaga trīsdesmit kilogramus narkotiku?
– Ne viņš.
– PVO? Un kāpēc jūs izvēlējāties šo konkrēto personu? – Saša brīnījās. -Vai esat nolēmis viņu iekārtot?
«Man bija uzdevums atrast preces, nevis tos, kas tās nozaga. Formāli dzīvokļa īpašnieks ir līdzdalībnieks, tas nozīmē, ka viņš ir vainīgs un es nevienu neierobežoju.
«Vai jūs nedomājat, kurš nozaga kastes?!»
– Nē, kāpēc man tas būtu interesanti? Tas nav mans darbs! Zagļi, lai nezog, tā nav mana problēma. Es atradu līdzdalībnieku. Atradu preci. Tas noslēdz manu darbu. Ņemiet vērā, ka man pat nav jādodas uz aizturēšanas centru.
– Man šķiet, ka tu zini vairāk, nekā saki. Tu saproti, ka, ja esi kļūdījies, izvēloties jomu, tad viss ir nepareizi un apsūdzēji nevainīgu cilvēku par jebko! – viņš sajūsminājās.
– Nav vajadzības celties panikā. Viņa dzīvoklī viņi vienkārši pārbaudīs rūtiņas, varbūt uzdos pāris jautājumus, un viss. Neviens viņu neaiztiks, ja viņš nav vainīgs.
– Tieši tā? – viss viņa izskats pauda cerību.
– Tieši tā. Bet nelieciet cerības – esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš ir noziedznieks.
«Vai jūs man pastāstīsit vēlāk, kā šī lieta beidzās?»
«Es pat tagad varu piezvanīt savam tā sauktajam priekšniekam un uzzināt.»
– Nav agri? – viņš šaubīgi jautāja.
«Mēs jau labu laiku esam risinājuši šo noslēpumu.» Domāju, ka viņš jau visu ir atradis vai vismaz nonācis vietā. Zvanīt?
– Nē, labāk pastāstiet man, kādas darbības jūs darījāt, lai atrastu preci. -Vai jūs mēģināt kavēties uz laiku?
– Daļēji, jā.
Es ilgi domāju. Galu galā, tā ir taisnība, ka viss manas darbības panākums ir ne tikai spēja analizēt, bet arī citu cilvēku darbs. Pirms dažiem gadiem es izveidoju nelielu komandu un uzticēju viņiem nelielus darbus, piemēram, novērošanu, telefonsarunu noklausīšanos un dažreiz arī savu apsardzi. Es pats personīgi apmācīju šos cilvēkus, nodevu viņiem savas zināšanas un gudrības. Darbā mani asistenti neviens neinteresē, par ko esmu viņiem ļoti pateicīgs.
– Tu atkal aizmigi? – Saša mani pagrūda. – Kas tad tev palīdz?
«Nav svarīgi, kurš,» es to noraidīju.
– Tev ir partneris?
– Nē, darbā strādāju viena.
– Tātad tas ir cilvēks no malas. Vai ir kāds, kuram ļoti uzticaties? – draugs jautāja ar paceltām uzacīm un smaidu no auss līdz ausij.
«Jā, bet šis vīrietis nav man līdzvērtīgs,» es īgni pasmaidīju.
– Un es? Vai es esmu līdzvērtīgs tev?
– Tas ir atkarīgs no tā, kas mūs ieskauj.
– Tagad. Vai mēs tagad esam vienlīdzīgi?
– Un tas ir atkarīgs no tā, ko es vēlos vai par ko esmu spiests izlikties.
– Un ko tas nozīmē?
«Tas nozīmē, ka tu jau iejaucas tur, kur nevajag,» es to teicu tādā tonī, kas neprasīja papildu argumentus.
«Labi, galu galā jūsu pildspalvas ir tikai jūsu problēmas,» viņš mierīgi pacēla rokas virs galvas. «Mans vectēvs man teica, ka darbs Iekšlietu ministrijā ir apgrūtinošs smadzenēm, bet es viņam neticēju. Bet jūs tur pat nestrādājat sešus mēnešus.
«Es tur strādāju gandrīz trīs gadus,» vārdi izskanēja ātrāk, nekā es varēju saprast, ko es saku.
– Kas? Trīs gadi? Jūs teicāt, ka nesen tur dabūjāt darbu, veicat dažus pārbaudījumus un tāpēc apmēram mēnesi nevarējāt iet uz nodarbībām – šķita, ka Sašu būtu iespēris zibens.
«Toreiz es devos projām; bija par vēlu atkāpties un melot.»
– Misijā? – viņš sāka mani mocīt.
«Nē, es biju atvaļinājumā un skrēju savās darīšanās,» es centos visu iespējamo, lai saglabātu mieru.
– Kaut kur otrā kursa sākumā jūs visu septembri neieradāties uz nodarbībām. Jūs toreiz ieņēmāt šo darbu, vai ne? –
