Bet viņam bija vienalga par gūstekņu grāfu un Marso laulātajiem. Pieskrējis pie liesmojošajiem kokiem, vecais vīrs nokrita uz ceļiem un sāka dedzīgi lūgties, skaļu šķindoņu pavadījumā, ar kuriem dega neapstrādāta malka, un zem dāsnas, svilpošas dzirkstelītes izkliedes. – Piedod, mēness seju Teja! Piedod… nededzini svētbirzi!
Šeit Leiram Marso izdevās atšķetināt no grāfa sapinušajām saknēm spaidu jaku. Pont-Aruā, ņurdēdams no bezspēcīgām dusmām, izrāva roku un ar varu aizbēga no zāles kokona. Viņa seja bija purpursarkana no gaisa trūkuma un centieniem atbrīvoties, un viņa lūpas trīcēja aiz dusmām:
– Varas iestādēm vajadzētu likt tavai meitai nēsāt pretmaģisko rokassprādzi, to nenovelkot, viņa ir bīstama! Iesniegšu sūdzību Burvju padomei… Bet vispirms…
Viņš nepabeidza runāt, jo tajā brīdī veselas ūdens straumes krita uz degošajiem koku vainagiem un tuvumā esošajiem cilvēkiem. Debesīs pacēlās tvaika stabs. Acumirklī nodzēšot uguni, lietus beidzās tikpat pēkšņi, kā bija sācies, atstājot aiz sevis degošu smaku, asus dūmus, kas izplatījās pār pārogļotu mizu, un apmulsušus, apmulsušos cilvēkus.
– Kas tas bija? – Lērs Marso pārsteigts paskatījās debesīs bez mazākās mākoņu zīmes. Saule lūrēja izcirtumā, izgaismojot katru lāsi, kas karājās zālē, un garās cirsts gobas lapas ar sīkām varavīksnēm. Viena lāse skaisti karājās no Selēzijas leiras deguna gala, kura arī apdullusi skatījās debesīs.
"Tas bija dievietes brīnums, mani bērni!" – iesaucās slapjais priesteris, joprojām nepieceļoties no ceļiem. "Dieviete bija dusmīga, bet atbildēja uz maniem lūgumiem saudzēt skaisto birzi!" Ak, lieliskā Teja, cik labi ir tavi darbi!
– Tā ir taisnība! – pēkšņi atskanēja skaidra jauna balss.
Visi pagriezās un noelsās. Netālu no viņiem kāda priesteriene sastinga ar paceltām rokām. Viņas mati, sasieti pieticīgā kūciņā, tika turēti pie pieres ar ādas siksnu un spīdēja kā zelts saules gaismā. Un seja šķita ļoti jauna.
Bet tikai uz brīdi, jo saules stars pēkšņi nodzisa. Leirai Selēzijai pat gribējās izberzt acis, jo skaistās meitenes vietā viņas priekšā stāvēja tā pati šķebinošā vecā priesteriene, kura bija aizslēgusi meitenes istabu un kaut kur aizgājusi, paņemot atslēgu, tāpēc slēdzeni nevarēja atvērt. uz mūžību.
Redzot, ka viņa ir piesaistījusi visu uzmanību, vecākā sieviete kautrīgi pasmaidīja un nolaida pret debesīm paceltās rokas un devās atpakaļ uz templi, it kā viņa būtu tikai atnākusi paskatīties uz šeit notiekošo.
Izcirtumā valdīja klusums, un tad grāfs pacēlās un aizskrēja kaut kur aiz pārogļotajiem stumbriem, arvien tālāk un tālāk. Drīz viņa figūra pazuda birzs zaļajā drūmumā.
–Kur viņš dodas? – priesteris bija pārsteigts par tādu veiklību.
"Es ceru, ka grāfs atradīs nepaklausīgo meiteni un aizvilks viņu aiz matiem," Leira dusmīgi atcirta zobus, cenšoties izgriezt svārkus, kas pretīgi pielipa pie viņas kājām.
"Nevajag, Selēzija, es tevi nosusināšu ar sadzīves maģiju," Marso, kurš jau bija parūpējies par sevi, apturēja sievu. Bet, pirms viņš paguva apburt, viņš sastinga, intensīvi raudzīdams portāla zilo mirdzumu, kas parādījās netālu no tempļa.
* * *
Rena metās cauri blīvajām krūmu krūmēm, kuru vadīja pašas bailes no pretīgā un nežēlīgā vīrieša, par kuru viņai tika prognozēts viņas vīrs. Viņa pati nemanīja, kā aiz muguras palika slaidās, skumjās gobas, un to vietā nāca jaukts mežs, kurā līdzās sadzīvoja egļu mežs ar gadsimtiem veciem ozoliem. Bailes viņu dzina uz priekšu; viņa saprata, ka ierobežojošās važas, kas tika uzmestas pāri grāfam, viņu ilgi neatturēs. Ļoti drīz burvestības spēks beidzas un vīrietis tiek atbrīvots. Ja viņam būtu divas rokas, tas būtu noticis ātrāk. Pēc grāfa paveiktā, kad dusmu iespaidā meitenei atklājās daļa no viņa patiesās sejas, Renu nemoka sirdsapziņa par invalīda autiņu.
Viņa arī aizmirsa par saviem plāniem tikties ar Ianu. Ir skaidrs, ka Lea tika aizturēta, un viņas mīļotais pat nezina par viņas nožēlojamo stāvokli. Viņai jāpaslēpjas, jāpaslēpjas kādā nomaļā meža nostūrī, un tad, kad kļūs tumšs un grāfam un Leirai Selēzijai apniks viņu meklēt, viņa centīsies, turoties tālāk no ceļa, lai hercoga īpašums. Pat ja Jana tur nav, viņa tēvs ir cēls vīrs un neatteiksies viņai palīdzēt.
Un Rena skrēja arvien tālāk mežā, ko nez kāpēc tautā sauca par Kaulu.
9 nodaļa
Braucot cauri mežam, Rena ik minūti skatījās apkārt: likās, ka grāfs taisās panākt – vienkārša lamatas nespēja ilgi aizturēt pieredzējušu burvi. Protams, pastāvēja iespēja, ka piesardzība ņems virsroku, un Pont-Aruā nesteigsies pa mežu, nolemdams, ka viņam ir gana gan šīs kāzas, gan spītīgās līgavas. Bet kaut kas teica Renē, ka grāfs ir spītīgs, un pretestība viņu tikai vēl vairāk izraisīja.
Zaļas samta sūnas atsitās zem kājām. Meitene gāja uzmanīgi, cenšoties neatstāt pēdas. Visapkārt bija mežonīgs mežs, bet kādu laiku viņa vispār nepievērsa šai vietai uzmanību, svarīgāk bija tikt pēc iespējas tālāk. Bet, paskatoties apkārt, Rena saprata, ka ir pārcēlusies diezgan tālu no tempļa. Diez vai viņa šeit tiks atrasta, ja vien ar meklēšanas burvestību.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
