style="font-size:15px;"> – Ak, vai tas dod laimi, tēvs?
"Tu, meitiņ, tāpat kā jūsu māte, nesaproti, kas ir laime." Skaista seja nav mūžīga, bet tituls un bagātība piešķir cilvēkam svaru. Eh, ko lai tev saka, tu esi otrais Arins. Bet es neļaušu jums bēgt un mūs apkaunot! Tu šodien apprecēsies, un tad lai vīrs atbild par tevi, palaidnīgā meitene.
Rena sastinga tā, it kā tēvs viņai būtu iesitis.
– T-šodien? "Meitene saspieda plaukstas locītavu, lai pārliecinātos, ka tas nav murgs vai delīrijs. – Bet tas nav iespējams!
"Viss ir iespējams, ja jūsu makā ir zelta lei." Un jūsu līgavainis neskopojas! Selēzija jau ir sūtījusi brīdināt priesteri templī… Lai tu būtu gatavs līdz rītausmai, vai dzirdi? Es nosūtīšu kalponi palīgā sagatavošanās darbos.
Durvis aizvērās un atslēga pagriezās ar čīkstēšanu. Drīz atgriezās cienījamais leirs, iegrūda istabā jaunu kalponi garā sniegbaltā priekšautā un, uzskatot, ka tēva pienākums ir izpildīts, aizgāja pavisam.
– Uh, labi darīts, mana nabaga jaunkundze! – Lea sāka pļāpāt, kad Leiras smagie soļi dārdēja lejā pa kāpnēm. – Viņi jūs nodēvē par invalīdu! Viņš, protams, ir ievērojams cilvēks, to nevar noliegt, taču viņš ir sāpīgi stingrs!
Rena pielēca pie meitenes, satverot viņas rokas. Viņa priecājās, ka palīgā tika sūtīta mīļā, vieglprātīgā Lea, nevis vecais velnis – viņas pamātes kalpone.
– Lea, mīļā, palīdzi! Es nevēlos precēties ar grāfu un nekad viņu neprecēšu!
– Kā tu vari neiznākt, mans dārgais? Man tevis žēl, bet tevi aizvedīs uz templi, bet tur nebūs… – Meitene pēkšņi pārtrauca teikuma vidū: – Lai gan, pagaidi… Pie mums ir istaba. templis, kur līgava var būt viena un lūgt Teju. Tur ir zems logs… Atceries tikai pagājušo gadu, miesnieka meita no blakus ielas aizbēga ar jaunu ierēdni no zaļumu veikala, un viņas vecais līgavainis palika bez darba!
– Bet tā ir taisnība, šis stāsts toreiz izraisīja ažiotāžu. “Rēna nogurusi berzēja deniņus un atkal sāka staigāt pa istabu. "Es nevēlos celt kaunu savam tēvam, bet viņš pats uzstāj, ka es esmu kā mana māte…"
Lea nozīmīgi pacēla rādītājpirkstu.
"Vecie kalpi, tie, kas pazina iepriekšējo saimnieci, saka, ka Leira Ārina rīkojās pareizi, bēgot!" Leira Marso ar savu greizsirdību nedeva viņai dzīvību, tāpēc viņa to nevarēja izturēt.
"Bet es viņu nemaz neatceros… Ak, nāc, Lea, palīdzi man izjaukt lādi, ko atnesa mans tēvs." Padomāsim, ko darīt. Varbūt tas tempļa logs vēl nav aizskarts.
Kamēr istabene knibinājās ar atslēgu un spītīgo lādes slēdzeni, Rena piegāja pie loga. Kļuva gaišs. Caur dēļu plaisām meitene savā dārzā ieraudzīja lekno terliciju un ceriņu krūmu aprises. Ziedi vēl nebija redzami, tikai silueti. Cik daudz spēka un maģijas viņa ielēja brīnišķīga, vienmēr ziedoša dārza audzēšanā! Tagad viņa aizies – vai viņu sagaida laime vai mūžīga melanholija, bet dārzs kā dvēseles daļiņa te paliks. Tas pamazām sāks savaldīt, ja vien īgnā pamāte vispār nepavēlēs izravēt savus augus un ierīkot zālienu šajā vietā. Viņa vienmēr draudēja to izdarīt.
Rena pasmaidīja – mīlestības pret dabu koptais dārzs viņai dāvāja Īanu un viņa mīlestību. Kādu rītu jauna aristokrāte, pārsteigta par skaisto, skaidri izplānoto priekšpilsētas dārzu, kurā dzīvoja turīgi tirgotāji, paskatījās caur dzīvžogu un ieraudzīja viņu. Un Rena, kas vienkāršā darba kleitā un priekšautā rosījās pie rozēm, ieraudzīja Īanu. Tā sākās viņu mīlas stāsts – ar intereses, zinātkāres un apbrīnas pilnu skatienu apmaiņu. Simboliski, ka viss beidzās ar skatienu. Kad pamāte viņu vilka uz izeju, Jana skaistajās zilajās acīs virmoja dusmas, izmisums un ilgas.
Viņu mīlestība ir beigusies. Vai nē? Ja vien viņai neizdosies izbēgt no pamātes skavām, viss tiešām būs beidzies. Ak, viņi saka, jūs nevarat izbēgt no tā, ko dievi likuši …
Rena apņēmīgi devās uz mazo biroju istabas stūrī un, paņēmusi tukšu papīra lapu, uzrakstīja dažas rindiņas. Nepārlasot, lai nemainītu savas domas, viņa salocīja zīmīti stūrī un pasniedza kalponei.
“Klausies, Lea, no rīta, tiklīdz mēs esam atbrīvoti, skrieniet kā bulta uz hercoga Holdera savrupmāju un personīgi nododiet šo ziņu Ace Jan Dey’Gard. No tā ir atkarīga mana dzīve, nepieviļ mani, dārgais! – Rena rakņājās pa biroja atvilktnēm un izvilka ādas somu, kurā džinkstēja monētas. – Lūk, paņemiet šo maku par labu – visi mani ietaupījumi ir šeit.
Lea zvērēja, ka izpildīs pasūtījumu, un atteicās no balvas, taču Rena tomēr pierunāja viņu paņemt naudu. Ļoti iespējams, ka noskaidrojusi, kurš aiznesis zīmīti jaunajam dūzim, pamāte nabadziņu izsitīs ārā.
Kalpone tikmēr uz gultas iztaisnoja Leiras Ārinas kāzu kleitu – sniegbaltā apdrukā zīda un pērļu apdari, pieticīgs, burvīgs stils. Līgavas tērpu papildināja garš plīvurs un sudraba kurpes. Viss bija lieliskā stāvoklī, pateicoties sadzīves piekariņiem.
Siltums izplatījās manās krūtīs. Rena slepus mīlēja savu māti – neapzināti, par spīti tēva apmelojumiem un apvainojumiem (vai varbūt pateicoties tiem?) – un tagad it kā būtu saņēmusi savu svētību. Cik laimīga būtu Rena, valkājot šo kleitu, atverot tempļa durvis roku rokā ar Īanu!
– Pagaidi, te ir vēl kaut kas! – Lea iesaucās, pastiepdamies krūtīs un izvilkdami no tās niecīgu somiņu, kas izgatavota no tāda paša auduma kā kleita. – Te ir kaut kas… Papīrs? Un kaut kas smags…
Koridorā atskanēja steidzīgi soļi. Rena izrāva somu istabenei no rokām un iebāza to savā krūtīs.
Pamātes dūre dauzījās pa durvīm.
– Lai tas būtu gatavs pēc pusstundas, stulbi! Grāfs steidzas.
Kur viņš dodas? Ārā joprojām ir tumšs! Vai esat kādreiz dzirdējuši par kāzām, kas tiek rīkotas pirms rītausmas?
Meitenes bažīgi saskatījās.
Rena aizgāja aiz aizsega un novilka savu atvērto balles tērpu, ko viņa nekad nepūlējās novilkt. Lea viņai palīdzēja uzvilkt sniegbaltu halātu. Slaidajai skaistulei nekādas korsetes nebija vajadzīgas. Kleita izskatījās kā viņai pielāgota. Vienīgais trūkums ir viegli salabot – apakšmala ir pārāk gara. Pēc piecām minūtēm meitene paskatījās spogulī, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Skaists svešinieks paskatījās no spoguļa dziļumiem. Bet Renē viņa nepatika. Lai neredzētu savas nelaimīgās acis, viņa uzmeta sejai augstajā frizūrā nostiprinātu plīvuru.
Kurpju kārta nekad nepienāca; Rena tās pagrūda zem gultas. Tad viņa apņēmīgi piegāja pie skapja un izņēma darba zābakus un pusgarās bikses. Lea pārsteigumā noelsās un sāka protestēt, taču bija spiesta piekrist, ka kleitas garā apakšmala slēpj šo drosmīgo līgavas tērpa papildinājumu. Patiešām, biksēs un zābakos kāpt ārā pa logu būs daudz ērtāk nekā zeķēs un augstpapēžu kurpēs.
4 nodaļa
Rena
