kundze, nekavējoties paejiet malā! – viņš pavēlēja. Taču viņam pašam nepatika skarbais tonis, kādā viņš kliedza pavēli. Nomierinies. Šī ir meitene, nevis karavīrs. Cita lieta, kad visas šīs sentimentālās muļķības ar laulībām ir aiz muguras. Un tagad pat plebejiete Selēzija uz viņu skatās šķībi, nevēloties skandālu. Nē, nekāda skandāla nebūs. Viņa topošajai sievai sabiedrības acīs jābūt nevainojamai.
Irēna nekustējās no savas vietas, neatlaida rokas, ciešāk saspiežoties mīļotā mugurā. Viņai šķita, ka tādā veidā viņa ir daudz uzticamāk pasargāta no nīstā grāfa.
"Es tevi neprecēšu, jūsu žēlastība," viņa nomurmināja trīcošā balsī, bet visi viņu dzirdēja. – Atvainojos, mammu – viņa steidzās, dodot man solījumu.
– Nē dārgais. "Jums vēl nav tiesību izlemt, kurš būs jūsu vīrs," Leira Selēzija asi iebilda. Cienījamā kundze konstatēja, ka viņas nepateicīgā pameita uzvedas nekaunīgi. Selēzija viņai izvēlējās grāfu. Viņas iedomības līdzsvarā Pont-Arois tituls un bagātība atsvēra Holdera hercoga jaunākā dēla stāvokli. Viņa kundzība ir ietekmīga un bagāta, par to nav šaubu. Bet Jan dei'Gard ir tikai divdesmit gadus vecs zēns, bez titula un ar neskaidru nākotni. Viņam ir par agru precēties, šajā vecumā jauniem vīriešiem ir vējš galvā. Nu, kad puika pēc pāris mēnešiem pārstās mīlēt Irēnu, ko tad? Un skaitīšana jau būs garām! "Tu vēl esi tālu no pilngadības, mana meitene, un, ticiet man, tikai tavi vecāki var izvēlēties tev dzīvesbiedru, lai neviens vēlāk nenožēlotu laulību."
"Es izteicu oficiālu priekšlikumu," sacīja Jans, lepni paceļot galvu. – Mēs ar Rēnu mīlam viens otru. Es viņu apprecēšu.
Divas tievas kailas rokas no sajūsmas trīcēja, ciešāk apskaujot jaunā vīrieša vidukli. Viņš maigi aptvēra šīs maigās plaukstas ar plaukstu.
Selēzija pagriezās pret hercogu un neveikli paklanījās.
"Es lūdzu piedošanu, jūsu žēlastība, tikai jūs varat ietekmēt savu dēlu." Viņš ir jauns, bet jaunība ir tik neapdomīga…
Hercogs klusēja, pāri Leiras galvai skatījās tikai uz savu dēlu. Viņš saprata, ka šo mantkārīgo Selēziju nevar pārliecināt: viņa salīdzināja karaļa iecienītā karotāja stāvokli un zēnu, kura vienīgais īpašums līdz šim bija dižciltīga ģimene, skaidra galva un stabila burvju rezerve. Ianam paveras lieliskas izredzes, bet vai titulu alkstošais buržuāzis spēj tās novērtēt? Viņai vajadzīgs znots ar grāfa titulu, lai tagad viņu pieņemtu sabiedrībā. Selēzija nevēlas un negaidīs desmit līdz divdesmit gadus, kad Īans atkal piecelsies kājās. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc šī sieviete iespiež Irēnu martinetes skavās.
"Es neprecēšos ar grāfu," Rena spītīgi sacīja, viņas balsī bija dzirdams izmisums un asaras.
"Tad, mans dārgais, tu man neatstājiet citas izvēles," sacīja grāfs un lepni uzpūta krūtis. "Es izaicinu jūs uz dueli, Ace dei'Gard." Es ceru, ka jums pieder vismaz daži ieroči?
– Protams. – Jans stingri saskatījās ar pretinieka skatienu. – Es pieņemu tavu izaicinājumu.
– Nē, neuzdrošinies! – Rena atgrūdās no mīļotā, it kā būtu apdegusi. – Es tevi apprecēšu, grāf! Bet bez dueļa…
"Protams, tu darīsi, mans dārgais," grāfs pašapmierināti apstiprināja, atgrūdams meiteni no pretinieka. "Bet nav viegli atsaukt izaicinājumu duelim, un man būs jānogalina šis nekaunīgais kucēns."
– Nē!..
Leira Selēzija satvēra Rēnu aiz rokas un pavilka uz izejas pusi, liekot hercogam paiet malā.
"Tu jau esi pietiekami daudz izdarījis, nelietis." Ejam!
Izmisums iespīdēja Renas tirkīzzilajās acīs, kad viņa pēdējo reizi sastapās ar Īana sāpju pilno skatienu. Pamāte rupji ievilka meiteni gaitenī.
"Jan, tev nevajadzētu…" Renas balsi apslāpēja bravūras valša skaņas.
"Es pieņemu izaicinājumu sava dēla vietā," lēni sacīja hercogs Holders.
"Tēvs!…" Jans sašutis iesaucās, bet viņa lords paskatījās bargi un murmināja:
– Aizveries, Īen. Saskaņā ar kodeksu nepilngadīgajam nav tiesību cīnīties ar dueli. "Viņa lords vērsās pret Pont-Aruā un pacēla izsmejošu uzaci. – Jūs to nelikās ne zinis, grāf?
Pont-Aruā pēkšņi nobālēja un atkāpās, atsitoties ar muguru pret sienu atspiedušos mops. Hercogs Holders ir pazīstams kā pieredzējis karotājs un spēcīgs universālais burvis, viņš piedalījās karā ar Džeitu. Tas nav trešā kursa puika! Skatiens, kas metās aiz stūriem, liecināja par drudžainu atteikuma iemeslu meklēšanu.
"Atvainojiet, Holder," karotājs pacēla celmu, "tas nebūtu ļoti godīgi, vai ne?" Galu galā jums ir divas rokas. Turklāt dziednieki man aizliedza aktīvi vingrot.
– Īpaši no rīta? – hercogs iesmējās. "Tas ir labi, es tevi nogalināšu jebkurā vietā un laikā." Vai arī jūs esat tik drosmīgs Irēnas kundzes priekšā?
Pasaulē klīda neskaidras baumas par grāfa apšaubāmo drosmi un to, kā viņš ir pelnījis militāros apbalvojumus, taču līdz tam brīdim Holders tiem nepiešķīra nekādu nozīmi.
"Ak, varbūt pēc dažiem mēnešiem…" Pont-Aruā izslējās no skapja, atkāpjoties uz dāmu istabu. Ejot viņš izdomāja rīcības plānu. Sagūstījis savu jauno sievu, nekavējoties atstājiet šo pretīgo provinci uz visiem laikiem. Zangrija ir liela valsts, un maz ticams, ka Holders ilgi to meklēs.
Un šķita, ka hercogs lasīja viņa domas:
– Ejam, Ian. Šis gļēvulis nav pelnījis tiesības saukties par vīrieti.
3 nodaļa
Rena steidzās pa istabu, nespēdama nomierināties. Nebeidzams gājiens no aizslēgtām durvīm līdz logam, kas aizsprostots ar raupjiem dēļiem. Gāju, līdz sāku justies kā svārsts – uz priekšu un atpakaļ. Meitene bija nogurusi līdz spēku izsīkumam, taču nevarēja piespiest sevi apgulties vai pat apsēsties. Bija bail nekustēties, jo pēdējās brīvības minūtes strauji plūda prom, un pašas bezspēcība šķita kā lāsts.
Lejā notika sapulce. Pont-Arois parādījās Marso īpašumā vēlu vakarā. Leira Selēzija viņu uzņēma viesistabā. Taču šodien pat kalpi nedomāja te iet gulēt – muižas logi bija spoži izgaismoti un naktssargi, pieraduši, ka šajā pārtikušajā rajonā visi iet agri gulēt, vairākas reizes klauvēja pie ārdurvīm. lai noskaidrotu, vai Leirā Te'Marso viss ir kārtībā.
Pārgurusi no satraukuma un veltīgiem mēģinājumiem ar matadata palīdzību paņemt slēdzeni vai izplēst dēļus, Rena nogurumā nokrita uz gultas. Un tad koridorā atskanēja smagi soļi. Meitene kļuva piesardzīga un uzlēca, atkal saspringta kā atspere. Atslēga sāka griezties atslēgas caurumā, un uz sliekšņa parādījās Ingmāra te'Marso blīvā figūra. Rena pakāpās tālāk no durvīm. Tēvs meitai pievērsa uzmanību reti – tikai guvernanšu vai otrās sievas sūdzību dēļ, un tad tika izmantoti draudi un pat spieķis. Tēvs uzsita pret grīdu ar smagu metālisku lādi un drūmi paskatījās uz savu meitu.
