ar mīļoto. Tikai cerība uz to tagad šķita tik trausla.
– Ak, tēvs, kāpēc tu it visā klausies viksu Selēziju?
Zālē drūzmējās kājnieki, gaidot norādījumus, bet Renē tās šķita kā ēnas. Pamāte tumši violeta zīda kleitā gaidīja kāpņu pakājē kopā ar Pontu Aruā. Grāfs bija ģērbies tajā pašā elegantajā dubultā, kādu viņš bija valkājis ballē iepriekšējā dienā. Izpētījusi līgavaini caur plīvura plāno plīvuru, Rena norija rūgtu kamolu.
Un grāfa skatiens nepameta viņas figūru, bet tajā pašā laikā vīrieša seja palika drūma.
– Cik man ir skaista līgava! – viņš iesaucās. Ausīs iedūrās nepatiesa nots – tas tika teikts tik auksti un bez emocijām.
Pont-Arois neslēpa savu neapmierinātību. Un Rena būtu pārsteigta, ja grāfs būtu par viņu apmierināts, jo nesenā aina inventāra noliktavā ar hercoga dēla piedalīšanos viņam daudz ko atklāja. Ņemt līgavu, kas ir iemīlējusies kādā citā, nedrīkst būt nekāda jautrība. Tomēr kurš viņu aizrauj? Godātais karotājs radušos apstākļu dēļ varēja viegli no tā atteikties. Pat ja tas trīs reizes tiek paziņots avīzēs, var atrast ieganstu, lai pārtrauktu saderināšanos, kas pat nav svētīta templī.
Beidzot soļi beidzās, un Rena bija spiesta pieņemt grāfa galanti izstiepto roku. Viņa pirksti bija cieti un auksti, tie saspieda viņas plaukstu, nežēlīgi saspiežot viņas tievos pirkstus.
Ponta Aruā uzmanīgi pacēla plīvuru un ielūkojās viņas sejā. Ko viņš cerēja redzēt? Asaru pēdas, lūpas un deguns pietūkuši no šņukstēšanas? Bet viņš sastapa tikai niknu, naidpilnu skatienu no tirkīza acīm.
Rena nevarēja izlikties un nedomāja, ka tas ir vajadzīgs.
"Cik interesanti būs tevi pieradināt, mans šarms," Pont-Aruā klusi sacīja. Viņš uzrunāja līgavu, bet zālē bija pietiekami kluss, lai visi viņu dzirdētu.
Rena cerīgi paskatījās uz savu tēvu – galu galā viņš dzirdēja, ko šis topošais līgavainis teica. Varbūt viņa pirmo reizi mūžā reaģēs un iestāsies par savu meitu? Bet Leirs te'Marso izlikās kurls un, satiekot meitas sašutumā degošo skatienu, arī ieteica:
– Jums jābūt stingrākai pret viņu, jūsu ekselence. Irēna ir laba meitene, bet ļoti spītīga. Viņa to saņēma no mātes…
Šeit Selēzija viņu apklusināja, baidīdamās, ka, runājot par viņa pirmo sievu, kura viņu pametusi, Marso sabojās pareizo lietu, grāfs būs piesardzīgs un, kas līdz, mainīs savas domas par precēšanos.
"Mums ir brīnišķīga meita, vai ne, Ingmār?" Cik skaista un gudra meitene! – Leira pļāpāja. Bet viņa joprojām izplūda iespaidu – viņa nevarēja pretoties un, pamanījusi pie kāpnēm sapulcējušos kalpus, viņa kliedza: "Kāpēc jūs te klīst?" Agij, paņem Lea un sakravā Irēnas kundzes mantas. Pārējais – ko, darba nav?
Agija, kalsna un nokaltusi kā stabs, bija saimnieces uzticības persona un personīgā kalpone, kā arī vadīja kalpus kā mājkalpotāja. Saņēmis Leiras norādījumus, žagars satvēra apmulsušo Leju aiz rokas un vilka prom.
Vai Leira tiešām uzminēja? Renas sirds sažņaudzās. Viņa cerēja, ka aizbraukšanas burzmā viņi aizmirsīs par jaunāko kalponi un Lea mierīgi izlīdīs no mājas, lai sameklētu Īanu un iedotu viņam zīmīti.
"Gaišās jaunavas, palīdziet Leai nokļūt pie Īana!"
Taču cerība, ka kalponei izdosies izkļūt no mājas, strauji zuda. Renē pārāk labi pazina Adžijas tvērienu.
Pēc vilšanās sekoja bezcerība un apātija. Nešķita nenozīmīgs gan grāfa aizvainotais aukstums, gan tēva vēlme pēc iespējas ātrāk no tā atbrīvoties. Vajag tikai dusmoties uz sevi. Viņa pēkšņi bija pārsteigta, ka tik ilgus gadus nodzīvojusi kopā ar šiem svešiniekiem un pat uzskatījusi sevi par laimīgu, atrodot izeju dārzkopībā. Bet patiesībā viņa vienkārši bēga no realitātes. Pazemībā un dēla paklausībā nav nekā laba, jo tieši tie viņu noveda pie šodienas bēdīgā iznākuma, kad viņa tiek izprecināta pret savu gribu. Es biju dusmīga uz sevi par savu neizdarību. Aizbildinājumi, ka viņa gribēja būt paklausīga meita un sekoja pienākuma diktātam, šķita liekulīgi. Un pirmo reizi uz māti radās dusmas – kāpēc, bēgot no vīra, viņa nepaņēma līdzi savu mazo meitu un tādējādi viņu nolemja dzīvībai ar nīsto pamāti?
Stop! Uz ko viņa ir dusmīga? Un vai dusmas nav neauglīgas? Mums ir jārīkojas, nevis jānovelk vaina uz citiem. Bēdziet no nīstā līgavaiņa! Nepakļaujieties pamātes gribai!
Jā, protams, sabiedrība būs viņas vecāku un grāfa pusē, bet vai tam tiešām ir nozīme?
Un pēkšņi atnāca atturība. Nē, tam nav nozīmes.
Īanam tagad ir atvērta visa pasaule, viņš ir daudzsološs jauns aristokrāts. Skandāls neapšaubāmi ietekmēs viņa nākotni, un, iespējams, pēc dažiem gadiem viņa mīļotā pārmetīs Renai, ka tā atņēmusi viņam spožas izredzes.
Ko darīt? Rena panikā iekoda lūpās un atkal nolaida plīvuru, lai slēptu sajūsmu.
Atvērās ārdurvis, ielaižot gaitenī nepazīstamu kalpu zili pelēkā krāsā.
– Kas noticis? – grāfs bargi jautāja.
– Jūsu ekselence, hercoga Holdera sūtņi atkal ir ieradušies muižā un meklē jūs.
Pont-Arua seja satumsa.
– Thar, cik nepiedienīgi! Nekādā gadījumā nesakiet, kur es esmu! – viņš pavēlēja, sulainis paklanījās un aizgāja. Un grāfs vērsās pie satrauktās Leiras Selēzijas: "Viņi nevarēs traucēt mūsu plāniem." Tejas templī mūs neviens nemeklēs. Sievas mantām jābūt gatavam līdz vakaram, nosūtīšu adresi, kur sūtīt.
Viņš pagriezās pret Renē un laipni pasniedza viņai savu kroplo roku:
– Lūdzu, mīļā!
Līgava ātri atkāpās no celma un devās uz izeju.
Kāds vecs kājnieks, kurš Marso bija kalpojis trīsdesmit gadus, noslaucījis vecā vīra asaras, atvēra viņai durvis.
– Ardievu, onkul Lur. Lai gaiša diena!
– Svētī tevi Sandors, jaunkundze!
Ejot lejā pa lieveņa kāpnēm, Rena pievērsās savam līgavainim, kurš viņu panāca.
"Vai jums ir vienalga, ka es negribu ar tevi precēties?"
Grāfs neizrādīja nekādas pazīmes, ka viņš būtu dusmīgs, izņemot to, ka viņa žoklis savilkās nedaudz ciešāk. Viņš dusmīgi pasmaidīja.
– Esmu piedodošs cilvēks. Līdz zināmai robežai. Jaunām meitenēm ir tendence savās skaistajās galvās dabūt visādas muļķības. Es jums apliecinu, ka rīt šajā pašā stundā jūs smiesieties par savām bailēm. Tas ir tikpat patiesi kā fakts, ka neviens zēns nevar sacensties ar pieredzējušu vīrieti. Tu priecāsies, ka apprecēji mani.
Renas
