Šķiršanās ar mīļoto. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Šķiršanās ar mīļoto - Edgars Auziņš страница 7

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Šķiršanās ar mīļoto - Edgars Auziņš

Скачать книгу

dzirdot istabā troksni. Caur vīnogulājiem, kas plosījās iekšā, viņa redzēja, ka uzvarētā Leira Selēzija ir nokritusi uz grīdas. Viņa vēsi pasmaidīja par to, kas viņu tik daudzus gadus mocīja ar ņirgāšanos, un tagad pārdod viņu par titulu. Viņai nekas nenotiks! Iedomājieties, viņš gulēs efejas kokonā, līdz ieradīsies palīdzība. Spriežot pēc klauvējieniem pie durvīm, palīdzība ir tuvu, kas nozīmē, ka ir laiks skriet.

      Bet kur? Lija vēl nevarēja tikt pie Īana, pat ja viņai izdevās izbēgt no Adžijas uzraudzības. Man vienkārši nebūtu laika. Tas nozīmē, ka jums ir jāpaslēpjas kaut kur tuvumā un jāgaida, kad jūsu mīļotais steigsies uz templi. Pacēlusi svārkus, lai neatstātu platas pēdas uz rasas klātās zāles, Rena metās prom no tempļa. Koki auga bieži, daži stumbri bija savijušies ar ložņājošiem augiem – tādā birzī zemes lociņam nebūtu grūti noslēpties.

      Bet meitene neņēma vērā, ka viņas sniegbaltā kleita, kas mirgo starp kokiem, piesaistīja viņas nepacietīgā līgavaiņa uzmanību.

      Grāfs nereaģēja uz troksni, atstājot priesteri un Leir te’Marso, lai noskaidrotu, kas notiek. Arnie dei'Albert, Pont-Arois muižas īpašnieks, bija nikns par šo laika zudumu. Tas, ka viņa līgava vēlējās palikt viena, viņa acīs izskatījās kā kārtējais triks, par kuru viņš labprāt sodītu nerātno meiteni. Garīgi domādams, kā viņš to izdarīs, grāfs staigāja pa laukumu iepretim bērnudārza izejai un izklaidīgi klausījās histēriskajos saucienos no mājas dziļumiem. Vai viņa dumpīgā līgava kliedz? Viņas vecāku ziņā ir nomierināt ķipari un atgriezt viņu pie līgavaiņa.

      Un tad birzī starp kokiem pazibēja balta kleita.

      Irēna aizbēga?! Bet kā? Un kurš tad tur kliedz?

      Grāfs bez domāšanas metās žoga virzienā. Sūtot sev priekšā nelielu vētru, viņš izdedzināja glīti apgrieztos krūmus, bet aiz tiem atklājās ķieģeļu žogs, kuru, Pont-Arois neapmierinot, nācās vētraini kā parastam mirstīgajam. Pazaudējis roku stulbas kļūdas dēļ ar burvestību, grāfs īpaši nerūpējās par fiziskās formas uzturēšanu un, žēlodams, centās izvairīties no stresa, tāpēc tagad diezgan neveikli pārkrita pāri barjerai. Nemitīgi atcerēdamies vai nu Tāru, vai pārdrošo līgavu, viņš metās uz turieni, kur pamanīja bēgli.

      Rena, kura sāpīgi baidījās attālināties no tempļa, baidoties pazust Īana, no tālienes dzirdēja grāfa smago elpu. Viņa nolīda aiz tuvākās gobas sapludinātajiem stumbriem un sastinga, piesaucot zemes stihiju. Protams, viņa nezināja kaujas burvestības, un diez vai viņa būtu uzdrošinājusies tās izmantot skaitīšanai. Jā, viņš ir augstprātīgs arods[1], bet tomēr ne ienaidnieks. Bet meitene juta kokus un augus tā, it kā tiem būtu pie samaņas, tāpēc grāfs drīz vien paklupa aiz saknes, kas bija izlīdusi no zemes, un, atcerēdamās Taru, smagi izstiepās uz zāles pilnā augumā.

      Meitene ieskrēja dziļāk birzī, cenšoties klusi pakāpties, skrienot no koka uz koku. Zem mierīgi šalcošo lapu nojumes valdīja krēsla un dziedāja putni; Renas klātbūtne viņus nemaz netraucēja. Taču viņa bija ļoti noraizējusies, ka viņa attālinās no tempļa, un spraugās starp stumbriem vairs nemirgoja efejas klātas sienas. Ko darīt, ja Ians jau ir ieradies?

      Rena pagriezās uz sāniem, lai dotos atpakaļ uz templi, bet pēkšņi koks, uz kuru viņa skrēja, aizdegās. Viss kronis uzreiz uzliesmoja kā lāpa, dāsni izkaisīdams mazas ugunīgas dzirksteles. Meitene šausmās apstājās, un tad ap kaklu savilkās ūdens žņaugs.

      Kas to būtu domājis, ka ūdens var noturēties un aizrīties kā virve!

      Rena nokrita uz ceļiem un elsa pēc gaisa, kad grāfs lēnām tuvojās viņai. Bet pat stāvot pāri elsojošajai meitenei, līgavainis nesteidzās noņemt laso no sava garā, slaidā kakla. Viņš noliecās un nobrauca ar pirkstu gar nepaklausīgās līgavas vaigu un tad pēkšņi ar plaukstu aizsedza viņas muti un degunu, pilnībā padarot neiespējamu elpot.

      "Es dzirdēju, ka dažiem cilvēkiem patīk ciešanas." Tātad, dārgā,” vīrietis ieskatījās tieši Renas tirkīzzilajās acīs, kas dega naidā, un viņa plānās lūpas bija ielocītas izsmējīgā smīnā. "Tā ir desmitā daļa no tā, ko jums vajadzētu sagaidīt, ja es nolemšu, ka esat pelnījis sodu."

      Viņš pēkšņi noņēma gan plaukstu, gan ūdens laso. Klepojot, Rena sabruka uz zāles, bet viņai neļāva atvilkt elpu. Grāfs uzmeta trauslo meiteni sev pār plecu un stingriem soļiem devās tempļa virzienā.

      Aiz muguras dega pārogļojusies goba, kuras liesmas alkatīgi izplatījās uz kaimiņu kokiem.

      * * *

      Jans nokāpa no zirga pie lieveņa un noguris paglaudīja ķirzakai pa šauro purnu. Viņš apmierināti pasmaidīja un, ieraudzījis jauku zaļu dzinumu uz zara aiz saimnieka pleca, tūdaļ to nokrakšķināja.

      "Jauku dienu, jaunais dūzis," pieskrēja strādnieks un steidzās aiznest naālu, pirms dzīvžogam, ar ko galvenais dārznieks tik ļoti lepojas, tika nodarīts neatgriezenisks kaitējums.

      Uzskrējis uz lieveņa, Īans pie durvīm ieskrēja tēvā, kuram tikko pasniedza karusu.

      – Ak, atpakaļ? Nu, kā ar grāfu?

      – It kā viņš būtu iztvaikojis. Pārmeklējām visu pilsētu, visas iestādes, kur viņš parasti pavada laiku.

      – Tas nav labi, – hercogs domīgi sacīja. "Viņš varēja kaut ko izdarīt." Piemēram, aizvest meiteni. Diez vai normāli vecāki tam piekristu, bet šī Leira Selēzija izskatās pēc tirgus sievietes. No viņas var sagaidīt visu.

      Janga seja mainījās. Jau rītausmā viņš atradās netālu no ielas, kur dzīvoja viņa mīļotā, nespēja pretoties un brauca garām viņas mājai. Viss bija kluss un drūms. Šķita, ka māja guļ. Kā būtu, ja muiža likās aizmigusi, jo īpašnieki bija prom?

      Tad uz lieveņa parādījās viņu sulainis Dorgans, kurš bija pievienojies muižai, kad hercogs bija zēns. Gadu gaitā viņš ieguva savam svarīgajam amatam atbilstošu izskatu un sāka izskatīties vairāk pēc ministra, nevis pēc kalpa. Tagad viņš izskatījās noraizējies, un lielā vēdera (vai sātīgo brokastu?) dēļ viņš smagi elsoja.

      "Es lūdzu piedošanu, jūsu žēlastība, bet man ir nepieciešami norādījumi." Notika kaut kas neparasts. Kāds parasts iedzīvotājs ļoti gribēja doties uz pilsētas savrupmāju, viņa teica, ka viņai ir saimnieces zīmīte Acei Janai. Vai vēlaties, lai es jūs padzītu?

      _________________________________

      [1] Arods ir liels, nelidojošs meža putns ar košu, zeltaini dzeltenu apspalvojumu. Savu paradumu dēļ viņš Andoras iedzīvotājiem kalpo kā stulbuma un augstprātības simbols.

      7 nodaļa

      Vecais kalps izbrīnīts un neapmierināts skatījās uz vieglajā rīta dūmakā kūstošo portāla mirdzumu. Tiklīdz kungi padzirdēja par meiteni, kura, klauvējot pie pilsētas mājas, izraisīja skandālu, viņa kungs atvēra portālu, un viņi metās kosmosa spraugā, it kā uz ugunsgrēku!

      Vecajam Dorganam nepatika steiga, viņam tā šķita tikai kaitīga. Dzīve mums ir iemācījusi rīkoties lēni, lai nesajauktu lietas. Tāpēc viņš pats izvairījās no pārsteidzīgām kustībām un ienīda to, kad citi steidzās. Kad Viņa žēlastība Hercogs Holders

Скачать книгу