par Gļeba “dāsno” piedāvājumu dzīvot ar pilnu pansiju?
Bet man ir divi mazi bērni, es par viņiem atbildu, jo tēvam viņi nav vajadzīgi. Man ir jāsagatavo augsne un nepazūdu nekurienē.
Uz elli.
Kur ir mājaslapa ar dzīvokļiem, es kaut ko izīrēšu bērniem, un es, mums apriebusies pelēkā krāsa, ko Gļebs tik ļoti mīlēja. Pieņemšu darbā strādniekus, lai palīdzētu ar lietām un mēbelēm. Bērnu gultiņas, manēžas, augstie krēsli – tas ir patiešām apjomīgs un sarežģīts. Un mums vajadzēs lielāku dzīvokli.
Spļaut.
Gļebs apsolīja pansionātu, tāpēc es iztērēšu viņa naudu savā labā.
Un mums ir jācīnās par godīgu īpašuma sadali.
Un tas nav svarīgi, ka tas ir grūti, biedējoši un traumatiski jūsu veselībai. Šķiršanās pat bez mantas dalīšanas sāpina psihi un dvēseli, nereti atņemot veselību.
Tiešsaistes konsultācijas legālā tīmekļa vietnē man rada tikai aizkaitinājumu un izšķērdētu laiku. Viņi man uzrakstīja daudz vārdu, bet ne vienu būtisku. Advokāti prot meistarīgi liet ūdeni, un tas viss tikai tāpēc, lai es atstātu iespaidu un nāktu uz konsultāciju klātienē, kas, protams, ir maksas.
"Bāc tevi," nomurminu pie sevis un nolieku klēpjdatoru prom no sevis.
Mums atkal jārūpējas par bērniem. Un tad atkal ienirt internetā, bet šoreiz lai meklētu dzīvokli.
Ņikita un Sonja, šķiet, nojauš, ka notiek kaut kas neparasts, viņi klausās mani, spēlējas kopā, nedalās ar rotaļlietām un vispār uzvedas priekšzīmīgi.
Un šķiet, ka man ir paveicies arī ar dzīvokli. Es sarunāju tikšanos, lai apspriestu vairākas rītdienas iespējas, un tikai gatavojos laimīgi izslēgt savu klēpjdatoru, kad sociālajā tīklā pamanu nelasīta ziņojuma ikonu.
– Kāpēc tu pēkšņi mani atcerējies?!
15
Es pārsteigta iesaucos, skatoties uz sava klasesbiedra ikonu.
Mēs ar Jegoru neesam redzējuši viens otru, iespējams, astoņus līdz desmit gadus. Precējoties, bieži kontakti ar draudzenēm izbeidzas, un vēl jo vairāk ar puišiem – draugiem.
Atveru to ziņkārības pēc, un tur ir banāls, kopumā neievērojams vēstījums no kategorijas “kā tev klājas”.
Hmm, es neesmu tik daudz rakstījis, es varētu arī nerakstīt tik daudz. Tīri pēc inerces es uzklikšķinu uz sava klasesbiedra vārda un nonāku viņa personīgajā lapā.
– Jā, jūs esat jurists! – es iesaucos. – Kāpēc tu to nepateici uzreiz?
Atgriežos pie kontakta un atbildu – tikai kā ar mani iet bez sirdi plosošiem sīkumiem, un beigās neuzkrītoši noskaidroju, vai viņš tiešām ir jurists.
Paskatos uz laiku, pakratu galvu un eju gulēt. Dzīvokļa apskate paredzēta no rīta, un pirms tam vēl jāpaspēj aizvest bērnus uz bērnu centru, kad viņu brauciens tur pagāja labi.
Apgūlos gultā un ar pārsteigumu saprotu, ka pirmo reizi pēdējā laikā esmu pacilātā noskaņojumā. Vajadzēja tikai sākt kaut ko darīt, nevis pazust savā purvā. Un nedomājiet par detaļām, vienkārši pieturieties pie attieksmes, ka viss būs labi.
Es aizmiegu tādā noskaņojumā.
No rīta vēlme doties prom nepāriet, un es cenšos tikt cauri Gļebam. Es grasījos tērēt ģimenes naudu jaunas mājas atrašanai un iekārtošanai, tāpēc ļaujiet man izņemt naudu.
Es pieķeru sevi pie domas, ka šī situācija, kad es aicināju vīru papildināt karti, praktiski neatšķiras no mūsu parastās komunikācijas ar viņu pēdējo divu gadu laikā. Tikai apstākļi ir bēdīgāki.
Izrādās, ka mēs ar Gļebu jau sen zaudējām mīlestību un romantiku?
Es atceros viņa vizītes šajā laikā ar katru reizi, kad tās kļuva arvien retākas. Un mēs pastāvīgi atradāmies dažādos viļņu garumos.
Man bija svarīgi ievietot virkni ziņu, vispirms par grūtniecību un pēc tam par bērniem, un Gļebam bija īsi padalīties ar saviem darbiem un kompensēt mūsu ciešas komunikācijas trūkumu. Kā var būt aktīva cieša komunikācija, kad man bija vairāki ietaupījumi? Vai arī tad, kad dvīņi tikko piedzima?
N – jā. Mūsu laulība neizturēja jaunu papildinājumu pārbaudi. Vai arī viss sāka jukt agrāk?
Nu, mēs neesam vieni. Kādreiz rakstā lasīju, ka aptuvenais ģimenes izjukšanas procents pēc pirmā bērna piedzimšanas ir četrdesmit procenti, bet pēc otrā – pat sešdesmit.
Mums ir divi no tiem uzreiz. Un mēs ar Gļebu izšķīrāmies, ilgu laiku mēs vairs neesam viena veseluma puses, katrs par sevi. Ir es un bērni, un Gļebs ar kas zina, kas.
Tas ir pats aizskarošākais!
Nodevība tādā periodā.
Diemžēl vai par laimi es nevaru tikt līdz Glebam. Viņš vairs neceļ klausuli, vai arī zvani tiek pārtraukti.
Bet mana karte saņem iespaidīgu naudas summu ar atzīmi “izdevumiem”.
Ļoti jauki, viņš nolēma nomaksāt manas prasības pret māju ar šo sīkumu? Vai arī viņš neklausījās manās sūdzībās.
Ieeju aplikācijā, tur ir mana audioziņa un pat noklausīta.
Man nav laika nākt klajā ar jaunu versiju, kad saņemu īsu ziņojumu: “Neuztraucieties. Par māju lemsim vēlāk. Vēl nav šķiršanās."
Hmm, tas ir diezgan Gļeba garā. Bet es nesaprotu, vai viņam ir šķelta personība? Vai viņu ir apsēdusi kāda cita pasaules htoniska būtne? Dažreiz mēs izšķiramies, dažreiz mēs nešķiramies, dažreiz mēs izšķiramies, bet vēlāk. Apnicis tas!
Ātri pabeidzu gatavoties un, īsti nesaķemmējusies un neizdomājusi, iesēdinu bērnus mašīnā. Un es entuziasma pilns nospiežu gāzes pedāli.
Pirmie divi dzīvokļi izrādās galīgi nepiemēroti. Pārāk daudzi cilvēki ir iemācījušies izmantot fotoattēlu uzlabošanas programmas, vienlaikus ignorējot nepieciešamību pēc neliela remonta un vispārējās tīrīšanas. Cits dzīvoklis pats par sevi ir diezgan labs, bet bez lifta. Bet ceturtais šķiet ideāls.
"Slēgsim līgumu, es atstāšu depozītu," es apņēmīgi saku.
16
Apmierināts šķiros no nelielas summas, lai pēc divām nedēļām varētu sākt jaunu dzīvi. Sakārtoju galvā bērnu preces, un tad paklupu.
Garīgi, nevis fiziski.
Ko es darīšu tālāk? Kad mazinās eiforija no jaunas mājas iekārtošanas. Kad beidzot nogurstu un pamanu, ka daudzu iemeslu dēļ manas mājas bija daudz ērtākas.
Varbūt
