Vai es dzirdēju pareizi? Jūs nolēmāt tur uzņemties vadību, vai kā? Un sākumā es neticēju savai mātei. Nāc, Olja, – Gļebs velk, – es biju ļoti nepatīkams pārsteigums.
Neskatoties uz to, ka es pats nonācu pie šāda lēmuma, man ir mežonīgi dīvaini un sāpīgi kaut ko tādu dzirdēt no Gļeba. Galu galā es esmu cietusī puse, kurai vajadzētu izmest savu vīru, nevis otrādi! Tad kāpēc viņš ir pārsteigts?
–Kāds tavai mammai ar to sakars? Un kas ir svins? Vai jūs gatavojaties runāt par šķiršanos no sevis? Vai es dzirdēju pareizi?
– Nē, es dzirdēju pareizi, Olga. Nav nepieciešams izlikties par nevainīgu jēru, vakar manas acis pavērās uz daudz ko,” no klausules atskan Gļeba skarbā balss.
"Tā tas ir, ļoti interesanti," es neizpratnē velku, prātojot, vai viņa acis var atvērties, par kādām muļķībām viņš runā. – Un kāpēc tu tās atvēri, šīs tavas acis? Vai kāds ieteica? Vai tu kaut ko teici?
Ne citādi, viņa blondīne stāstīja par mūsu paziņu, ka es nejauši sakārtoju, vai vismaz sūdzējos par dīvaino meiteni, kura sabojāja viedtālruni. Un mans mīļais vīrs kā īsts alfa tēviņš nolēma mani apsteigt. Šī versija diezgan loģiski atbilst Glebam. Patiešām, es pat tā teiktu.
Un “alfa tēviņš” nepavisam nav kompliments, tā ir klīniska diagnoze.
Lai gan viņš pieminēja savu māti. Tad tas nederēs.
"Varētu tā teikt," viņš īsi atbild.
Nē, kur tu esi redzējis, kā Gļebs mierīgi risina konfliktus? Viņš laikam jau kādas piecas minūtes kliedza un mētājās! Vai tik savdabīgi viņā kūsā sirdsapziņas mokas? Vai arī viņš vienkārši par mani nerūp?
– Kurš oficiāli iesniegs šķiršanās pieteikumu? Kā sadalīsim īpašumu un bērnus? – Jautāju par vissteidzamākajām lietām, jo tagad izrādās, ka visi šie nepatīkamie jautājumi ir jāatrisina. Oficiāli.
Es saprotu, kāpēc es baidījos būt pirmais, kas par šo visu runā, atliku, aizvēru acis uz patiesību un uztraucos dziļi sevī, apskaujot spilvenu. Līdz brīdim, kad visu skaļi izrunājat, šķiet, ka viss nav zaudēts, ir cerība, ka atklāsies kāda detaļa, kas pavērsīs notiekošo no cita leņķa, un šķirties vienkārši nebūs.
Bet, ja vārdi jau ir izrunāti, atpakaļceļa vairs nav un nebūs.
– Kas tev liek domāt, ka tagad oficiāli šķirsimies? Vai vēlaties tik ātri atbrīvot sevi? Nē, mīļā, tas nederēs. Man šeit tiek lemts par gadsimta darījumu, šobrīd man nav vajadzīgas nekādas šķiršanās.
Dažas sekundes man trūkst vārdu. Viņam mēs un bērni nav vajadzīgi, bet šķiršanās vēl nebūs, jo darbs viņam nav izdevīgs.
– Gļeb, vai tu nebijāt apdullināts nejauši? Jūs burtiski mani samīdījāt dubļos mūsu kopīgo bērnu dzimšanas dienas ballītē, un tagad uzskatāt par normālu mani izvilkt, nokratīt un kādu laiku izmantot? Es tevi neatpazīstu. Kur ir mans Gļebs pirms desmit gadiem? Ko tavs darbs tev ir nodarījis?
"Viņa man neko neizdarīja." Lielākoties jūs un jūsu bērni izbaudāt tās priekšrocības, tāpēc nedariet to,” aizkaitināti saka mans vīrs. "Piedāvāju jums divus mēnešus mierīgi dzīvot mājā, es turpināšu jūs apgādāt, es jūs nepametīšu." Es tikai lūdzu jūs pārāk neaizrauties. Nekādas šķiršanās un atklātības nevienam par to, kas notiek starp mums. Visi.
"Jūs pat nevarat sūdzēties savai mammai, vai ne?" – sarkastiski noprasu. – Galu galā viņai kaut kas bija taisnība! Atšķirībā no manis.
– Kāds mammai ar to sakars, Olja? – Gļebs smagi nopūšas. – Vai gribi atraisīt viņai visus suņus, jo viņa man atvēra acis?
– Kā tad viņa tev tās atvēra?
Pēc manas versijas, par mani sūdzējās mana saimniece, nevis vīramāte.
– Taisni, Olja, ļoti taisni uz priekšu. ES esmu noguris. Jums nav ne jausmas, cik es esmu noguris. Šeit ir bedlam, ir māte, un arī jūs un jūsu bērni. Es pat negribu zvērēt, esmu tik noguris.
Kaut kas manī parasti sniedzas pret Gļebu, ilgodamies sniegt viņam garīgu atbalstu. Taču šo impulsu es ātri nobrāzu.
– Nē, Glebuška, tu esi mans dārgais vīrs. Tu nemaz neesi noguris. Jūs nekad necēlāties naktī, lai redzētu Ņikitu kliedzam, un, kad jums bija grūtības viņu nomierināt, Sonečka pamodās, un viss sākās riņķī. Jūs neuztraucāties par viņu kolikām un zobu nākšanu, jūs nekritāt panikā, ieraugot pirmos svārstīgos soļus pie atbalsta. Jūs tam visam negājāt cauri! Lai gan ko es tev saku, kopš manas grūtniecības brīža mēs ar tevi bijām uz dažādām salām, kuras strauji attālinās viena no otras.
– Jā, Olja, es tev piekrītu. Bērni ir jūsu, un manējais ir tikai mans darbs, un tas, kas mūs saista, izrādās, ir māja, zīmogs pasē un budžets.
13
Gļeba pēdējā frāze man ietriecas kā putekļains maiss galvā. Kā tas ir, mani bērni? Jā, mēs darījām tik daudz, lai mūsu mazie asiņaini nāktu pasaulē, un mēs to darījām kopā, un tagad viņi ir tikai manējie?!
"Nu, tu esi kaza, Glebuška," es sajūtu saku. – Īsts artiodaktilu pārstāvis. Lai gan nē, esmu pārliecināts, ka viņi savus bērnus nepamet.
– Kāds drudzis, Olja. Jūs lieliski zināt, ko es domāju. Ak, kāpēc es vispār turpinu šo bezjēdzīgo strīdu?! Man ir daudz darāmā, un es slauku tavus puņķus.
Un viņš izslēdzas, pirms es paspēju kaut ko atbildēt.
Kā jau teicu, īsta kaza.
Es nometu telefonu uz dīvāna un apliku sev apkārt rokas. Manā vecumā ir pieņemts pirmos rezultātus summēt, bet varu lepoties tikai ar iznīcību.
Manas acis izklaidīgi raugās pa māju, katru detaļu tajā esmu izvēlējusies es, pat ja ne pēc manas gaumes. Es ieguldu tik daudz enerģijas un pūļu, lai sakārtotu mūsu ģimenes ligzdu, to ir bail iedomāties. Un viss tika darīts tikai bērniem.
Es nezaudēju cerības uz papildināšanu, ticēju, ka agrāk vai vēlāk man izdosies palikt stāvoklī. Un tikai sapņa dēļ, kā mēs ar Gļebu uzaugsim brīvā dabā un kosmosā, es piekritu šai mājai. Kā tas bija, es biju pilnībā apmierināts ar dzīvokli, kuram blakus bija viss pasaulē, un man nevajadzēja sēsties mašīnā, lai nopirktu maizi.
Nu ko tagad? Es došos prom no šejienes pēc diviem mēnešiem. Un manas mazās asinis pēkšņi kļuva tikai par manējām.
Es nevaru atturēt savas šņukstas, asaras rit no acīm, izplūstot manas emocijas.
– Mammu! – Ņikita skaļi kliedz.
– Mammu! – Sonja viņam piebalso.
Bērni neizpratnē skatās uz mani, viņi nezina, kā reaģēt uz mātes histēriju.
"Nav vajadzības, mani dārgie," es apsēžos viņiem blakus
