manis. Un acīmredzot vairāk nekā vienu reizi.
Nelieši.
Kā es viņus ienīstu.
"Āā," es nespēju atturēties, norūcos un no visa spēka iespēru dziļajā peļķē, izraisot pelnītu apmulsušu garāmgājēju skatienu.
Jā, jūs nesaprotat, kāpēc šī pieaugušā meitene uzvedas kā nevaldāma pusaudze ar problēmām. Ja viņi būtu zinājuši, viņi, iespējams, neko tādu nebūtu darījuši. Es nebrīnītos, ja viņi dusmu lēkmē pat peldētu šajā peļķē.
Un kāpēc es sekoju šai meitenei? Vai nevarētu būt apmierināts ar fotogrāfijām? Nē, tagad man atkal ir jāizjūt nodevības sāpes!
Bet ūdens, kas iesūcas kurpēs, mani nedaudz atslābina, liek nomierināties un koncentrēties uz dvīņiem. Es tos paņemšu, aizvedīšu mājās, nolikšu gulēt pēcpusdienas snaudai, un tad atkal varēšu uzliesmot. Lai gan nē, pietiek histērijas. Ir pienācis laiks konstruktīvām domām.
– Sveiki. "Es atnācu, cik vien varu," saku vienmērīgā balsī, tik tikko sasniedzot bērnu centru.
"Sveiki vēlreiz," administrators plati pasmaida, "es tagad izdarīšu matemātiku." Bērni uzvedās ļoti labi, viņiem patika pie mums, noteikti nāciet vēlreiz.
Es paskatos uz mazuli, esmu pārliecināts, ka meitenes to stāsta visiem vecākiem, bet manējais šķiet patiešām laimīgs. Vai jūs jau velk uz spēlēm sabiedrībā?
"Jā, labi, paldies," es viņai neitrāli atbildu.
Ātri samaksāju, paņemu bērnus un izejot stumju ratus. Laika jau ir daudz, ir pienācis laiks bērniem iet gulēt, tagad viņi man parādīs savas nemierīgās uzvedības skaistumu. Un tas man kalpo pareizi. Es pavadīšu mazāk laika, kaut kur atvēsinoties, izspiegojot viņu tēva draudzenes.
Kamēr braucu ar mašīnu, noparkoju, pabaroju un liku bērnus gulēt, klusībā gaidu, ka piezvanīs Gļebs. Ja ne tāpēc, lai kliegtu par savas saimnieces telefona sabojāšanu, tad lai ar lielu bērnu centra čeku paustu galēju neizpratni, jo kāpēc es tik ilgi atļāvos darīt citas lietas.
Bet viņš nezvana. Droša viņa vainas zīme.
Žēl, nevis atzinība, bet tikai klātbūtne. Viņa stulbais raksturs neļaus viņam teikt: “Es aizrāvos”, “Es kļūdījos”, “Es aizgāju pārāk tālu”, “Es esmu vainīgs” un tā tālāk. Tāpēc viņš sēdēs aizsardzībā, acīmredzot gaidot no manis rīcību.
Interesanti, vai viņš domā, ka es klusībā aiziešu? Vai man atstāt viņam bērnus? Vai arī viņam nevajag dvīņus?
Visticamāk, ka nevajag. Gada laikā viņš tos redzēja rekordlielu skaitu reižu. Manu bērnu tēvs viņiem ir dīvains, nezināms onkulis.
Un šis onkulis sagaida, ka mēs vienkārši piecelsimies un pametīsim mājas pēc jaunas princeses? Vai mēs rūpīgi pārklāsim viņas gultu un aizvedīsim stikla lauskas, kas joprojām nav savāktas guļamistabā? Un, protams, neko pretī neprasīsim!
Ak nē. Tas negaidīs.
11
Nav taisnība, ko viņi saka: rīts ir gudrāks par vakaru. Vai arī esmu nepareizais pārstāvis, uz kuru vispārpieņemtie principi neattiecas.
Ar slēptu rūgtumu pēc vakardienas iepazīšanās ar Gļeba “kaislību” es veicu ikdienas mājas darbus. Putru vāru ilgāk nekā parasti, burkānus ar īpašu rūpību bērniem berzēju, un tas viss ir tikai tāpēc, lai aizkavētu neizbēgamo.
Mans amatieriskais veids, kā izvairīties no problēmas, tiek iznīcināts, kad es eju pie spoguļa uz naktsskapīša, meklējot bērnu piramīdu. Viens skatiens uz šo pelēko seju, un es atkal gribu salauzt nevainīgo spoguli.
Bet deguna trauma šodien izskatās daudz labāk. Ja tās nebūtu manas acis, es būtu paņēmusi savu parasto “dzemdību atvaļinājuma” garlaicīgo izskatu.
"Tieši tik veiksmīgi vīri, kuri īsti negribēja bērnus, aiziet," es čukstu savam atspulgam spogulī.
Atkal neadekvāti prātā nāk vakardienas skaistums, un papildus dusmām es saprotu, ka vēlos izskatīties tāpat kā viņa.
Es ātri atgriezos bērnudārzā. Es izleju vēl rotaļlietas dvīņu priekšā un paņemu klēpjdatoru.
Var ciest ilgi, bet tas nekur nenovedīs. Gļeba un manis laulību nevar glābt ne pēc viņa paveiktā. Un, kad viņš atgriezīsies mājās, viss kļūs tikai sarežģītāks. Tad pienāks galīgais gals, sabrukums visam, ko es tik ilgi esmu būvējis, nemitīgi pielāgojoties viņa vēlmēm un grūtajam raksturam. Un tāpēc jums ir nepieciešams laiks, lai sagatavotu ērtus apstākļus sev un saviem bērniem.
Tiklīdz Gļebs atgriezīsies šeit, es jutīšos krampjos un aizsmakusi. Es nevēlos atstāt māju viņam, bet es arī nevēlos dalīties tajā, kamēr esmu šeit. Mums ir jāizdomā, kur mēs varam dzīvot kopā ar bērniem, un jāizpēta, ko es varu pieprasīt šķiršanās gadījumā. Nevar paļauties uz Gļeba muižniecību.
Un jā, šķiršanās.
Tikai doma par viņu izsit visu gaisu no manām krūtīm. Jums būs jāizsvītro tik daudzi savas dzīves gadi. Paņemiet slotu un putekļu slotiņu un mierīgi izmetiet tos miskastē.
Mani pirkstu gali sāk trīcēt, vilcinoši spiežot klēpjdatora pogas. Man ir bail un sāp tas, kas notiks. Bet tas ir dabisks process, vajag tikai to pārdzīvot un kaut kā kļūt stiprākam.
Es dziļi ieelpoju un izelpoju. Viegla meditācija un bērnu vērošana man pamazām atjauno pārliecību un mieru. Mani dvīņi ir labākie antidepresanti, nav iespējams nesmaidīt, skatoties uz koncentrētajiem mazajiem, kas mēģina izjaukt rotaļu automašīnu.
"Un es atņemšu Gļebam šo iespēju, mēs nedalīsimies ar bērniem, viņi ir tikai mani," manā galvā iešaujas atriebīga doma.
Man ir aizdomas, ka, lai arī viņu ne pārāk interesē dvīņi, tad, kad es iesniedzu šķiršanās pieteikumu, viņa viedoklis var mainīties, lai tikai mani vairāk kaitinātu.
Es pakratu galvu, atkal dzenot prom ložņājošo nemieru, man jāķeras pie lietas. Tā kā dodos prom no Gļeba, man jāsaprot, ar kādām finansēm varu tikt galā, lai mūs trīs nodrošinātu ar visnepieciešamākajām lietām.
Bankas pieteikums, kas vēl pirms dažām dienām bija iepriecinošs ar saviem skaitļiem, šodien izraisa izmisumu. Tas, kas bija labs kā avārijas apgāde vienam, nav nekāds ikdienas izdevums trim.
Esmu pieradis tērēt pārāk daudz par bērniem un māju, kā arī dzīvot plaši. Bet tas ir labi, es samazināšu izmaksas.
Es apņēmīgi paņemu klausuli un sastādu vīra numuru. Pārsteidzoši, viņš atbild gandrīz nekavējoties.
"Sveiks, Gļeb, sveiks," es saku pārmērīgi augstā balsī, lai neielauztos kliedzienos un apsūdzībās, "Es gribu zināt, kad jūs atgriezīsities, es nekad neesmu saņēmis skaidru informāciju, izņemot solījumus, ka, kad atgriezīsities, mūsu dzīve mainīsies."
–Vai
