darīts, tavs onkul. Un labi paveikts mūsu ģenerālim,” piebilda Maksims. “Dzirdēju, ka viņam piedāvāja izvirzīt darbiniekus, kuri atradās laukumā pie CK ēkas, apbalvot ar medaļām “Par izcilību sabiedriskās kārtības sargāšanā”, taču viņš atteicās, uzskatot, ka robežsargiem ir neheroiski izklīdināt savus spēkus. cilvēki ar sapiera asmeņiem.
Nikolaja sejā pārskrēja smīns.
– Viņam piedāvāja medaļas, lai netiktu atjaunoti mums nodarītie materiālie zaudējumi. Ar medaļām ir vieglāk – viņi tās piešķīra un aizmirsa. "Un tātad ir jāmaksā četrdesmit deviņi tūkstoši sešdesmit seši rubļi," viņš sarkastiski iesmējās.
– Kā jūs zināt par šiem bojājumiem?
"Tas viss ir no vienas vietas – no mana tēvoča." Tomēr pietiek par viņu. Pastāsti labāk, kā iet ar tavu dēlu Klimu,” Nikolajs jautāja pirms aizbraukšanas, “iespējams, priecājās, ka neiekļuva putrā un nesasita pa seju ar ķieģeli?”
"Ja es būtu priecīgs…" Maksims iesmējās, "pretējā gadījumā viņš skumst kopā ar draugiem, ka nav saņēmis iespēju izcelties, aizmirstot, ka kaujas laukā var notikt viss…"
– Vai viņam ir draudzene?
Maksims pēkšņi jutās smieklīgs.
"Tu neticēsi, bet manam dēlam svarīgāka ir varonība, viņš kādu laiku aizmirsa par savu draudzeni." "Bet viņa mācās mākslas un teātra institūtā, šajā ekstrēmisma perēklī," viņš pēkšņi satraucās. "Ir gandrīz deviņdesmit procenti vietējās etniskās grupas, ja ar viņu nebūtu notikusi nepatikšanas…
Maksima slēdziens par dēlu bija nepareizs; vakarā Klims ieradās viņa birojā. Viņš izskatījās ārkārtīgi noraizējies.
"Tēt," dēls izpļāpājās no durvīm, "vada komandieris ļāva man aiziet pie jums tikai uz desmit minūtēm, tāpēc klausieties mani uzmanīgi." Es vēlos, lai tu apciemo Dusju un iedod viņai manu vēstuli. Viņa ar prieku to saņems Vecgada vakarā, tajā ir pāris vācu Jaungada uzlīmes. Dusja jau divas nedēļas klusē, man ir slikta sajūta, ka ar viņu kaut kas ir noticis…
– Neuztraucies, dēls. Pirms Jaunā gada pasts ir pārslogots, tāpēc ir problēmas. Starp citu, no kurienes pie jums ieradušās kontrabandas preces? – Maksims jautāja.
– Toļiks man uzlīmēja uzlīmes, viņa brālis dien Vācijā, padomju karaspēka grupā.
"Ah-ah," sacīja Maksims, "tur ir daudz tik labu lietu." Demobilizētajiem karavīriem, kuri dienēja Vācijā, uzlīmes ir cienījams atribūts.
– Un brālis arī Toļikam atsūtīja pildspalvu ar kailas meitenes ģērbšanos un izģērbšanos. Smieklīgi! Viņš man tikai rādīja, jo baidās, ka viņam to atņems. Viņi teiks, ka tas nav atļauts…
"Un viņi teiks pareizi," tēvs pasmīnēja.
– Kad tu nodosi vēstuli Dusjai?
"Es šodien došos pie viņas." Vai viņa ir “Kompotā”, Yablochnaya ielā?
"Jā," Klims smējās, viņa tur dzīvo, viņas mājas numurs ir 21…
Tumšajās decembra debesīs viens pēc otra zibēja signālraķetes, ar dzeltenu gaismu apgaismojot privātmājas dzīvojamajā sektorā, ko tautā dēvē par “Kompotu”, jo tās ielās nes augļu nosaukumus: Jabločnaja, Grušova, Vinogradnaja…
Trīs jauni puiši, ģērbušies melnos aitādas kažokos, ar paceltām apkaklēm un pār acīm novilktām cepurēm, atvēra vārtus un apņēmīgi iegāja kādas mazas mājas pagalmā.
Necaurredzamo tumsu pagalmā kliedēja tikai uz staba karājoša vientuļa ielas luktura gaisma un dzeltenas gaismas strēmeles, kas sūcas pa mazo šķībo logu koka slēģu spraugām.
Viens no nelūgtajiem viesiem saliektām kājām pielīda pie loga un uzmanīgi ieskatījās vienā no slēģu plaisām.
"Es redzu divas sievietes," viņš ātri sacīja.
– Izskaties labāk. Viņiem vajadzētu būt trim,” caur sakostiem zobiem nomurmināja viņa līdzdalībnieks.
– Nē, viņi ir divi…
"Tātad trešajam ļoti paveicās," viņš ļauni iesmējās…
Mājā patiešām bija divas sievietes – Dusja un viņas māte Jeļena Feliksovna Tobolskaja. Vecmāmiņa Matrjona Iļjiņična, kuru Dusja sauca par “veco māti”, saslima un vairākas dienas atveseļojās pilsētas slimnīcā.
Sievietes sēdēja pie galda un gatavoja klimpas Jaunajam gadam. Kaktā skaļi tikšķēja vecs vectēva pulkstenis.
Dusja jau otro nedēļu izlaida nodarbības institūtā pēkšņās "etnisko grupu" agresijas dēļ pret viņiem, kā viņa un viņas draudzene Alla savā starpā sauca kazahu studentus. “Etniskās piederības” viņu institūtā veidoja pārliecinošu vairākumu, taču tas viņus netraucēja, bet, kā izrādījās, tikai pagaidām – līdz “Želtoksanas” sākumam.
Institūts vienas nakts laikā pārvērtās par niknu cilvēku kaislību jūru. Tās gaiteņos parādījās pieauguši vīrieši, kurus ieskauj vecāko klašu skolēni, kuri acīmredzami nebija skolotāji. Viņi visi kaut ko dusmīgi kliedza kazahu valodā un kaisīja skrejlapas ar kareivīgiem aicinājumiem.
Pēc dažām stundām kursa biedru rokās nez no kurienes parādījās metāla tapas un ķēdes, ar kurām viņi izaicinoši vicināja, metot jēgpilnu skatienu uz krievu tautības studentiem. Viņu sejas dega dusmās, un viņu acis bija neprāta pilnas…
Pie izejas no institūta viņus un Allu apturēja vecāko klašu studentu grupa, kuru vadīja institūtā labi pazīstams sportists ar nosaukumu “Abdrakhman”. Viņiem tika pasniegti baneri ar uzrakstu "Kazahstāna kazahiem!" un, draudot nodarīt fizisku kaitējumu, viņi piespieda mūs doties kopā ar visiem pārējiem uz Brežņeva laukumu. Pa ceļam viņiem izdevās apmaldīties pūlī un aizbēgt…
Jau vakarā no televīzijas ziņām viņi uzzināja par asiņaino slaktiņu, kas notika laukumā pie Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas.
Hronikas kadros bija redzams, kā tūkstošiem cilvēku pūlis, kas sastāvēja galvenokārt no studentiem, bruņoti ar mietiem, pastiprinājumu un lauzņiem, ar skaļiem kliedzieniem metās iebrukt Centrālkomitejas ēkā, cenšoties apgāzt karavīru, policistu un robežsargu rindas.
Objektīvs iemūžināja vietējā televīzijas darbinieka saplēstu ķermeni, sešpadsmitgadīgu krievu zēnu, viņu vienaudžu, kuru autobusā konduktors nodūra līdz nāvei, un asiņojošu kazahu jaunieti…
Visas dienas, kamēr televīzijā tika pārraidīti asiņainā slaktiņa videoieraksti, Dusja uzmanīgi ielūkojās robežsargu sejās, kas aizstāvēja pie Centrālkomitejas ēkas ieejas, jo Klims varēja būt viņu vidū.
Viņa pat domāja, ka redz viņa tēvu, bet tad viņa par to šaubījās. Viņai bija slikta redzes atmiņa, un viņa bija viņu redzējusi tikai divas reizes savā dzīvē.
Par
