pie skatloga. – Nekas nav mainījies, nekas!..
"Jā, visdabiskākais atkritumu veikals," Tanja piekodināja.
Viņa ar nicinājumu skatījās uz nolietotajām, laika aptumšotajām krūzītēm un glāzēm, kas bija izliktas aiz stikla. Skaidri nolietotas rotaslietas. Adīta šalle ar pāris plikiem plankumiem. Navsenatne radās sajūta, bet banāla, nožēlojama, neslēptavecums.
– Kā viņš vēl nav bankrotējis? – Tatjana nomurmināja un izlēmīgi atvēra veikala durvis. Sveicienam noskanēja zvans un bija putekļu smaka. Un no krēslas viņus sagaidīt izkāpa milzīgs, bārdains vecis ar izspiedušām acīm. Bet, lai arī izskats bija nomācošs, smaids izrādījās silts, runas bija mīļas:
– Prieks jūs redzēt, kungs! Kā es varu palīdzēt?
Viņš tos uzrunāja – Tanjai par prieku – angliski (viņu ne tikai samulsināja dzimtā valsts, bet arī vienmēr apbēdināja, kad no pirmā acu uzmetiena tika noteikta viņas tautība).
– Vai jums ir rotaslietas ar dimantiem? – Sadovņikova jautāja, arī Šekspīra valodā.
Tomēr mana māte tūlīt iznīcināja leģendu par divām bagātām anglietēm – viņa murmināja krieviski:
– Ganušs! Tas esi tu?..
Vecais vīrs neizpratnē skatījās viņā.
Un viņa piegāja viņam gandrīz cieši klāt un pēkšņi izvilka no rūpīgi sakārtotās bulciņas matu sprādzes. Viņas mati krita pār pleciem, Jūlija Nikolajevna pasmaidīja – iecirtīga, jauneklīga.
Vecā vīra sejā kaut kas trīcēja.
– Džūlija? – viņš nedroši nomurmināja. – No… Padomju Savienības? No Krievijas?
– Jā, Gaņuš.
Tanja dzirdēja neslēptu koķetēriju mātes tonī. Jūlija Nikolajevna viltīgi uzsmaidīja vecākajam pārdevējam:
– Vai tu joprojām dusmojies, ka atņēmu tev mājas?..
Un viņa samulsināja veco vīru! Ganušs apmulsis paskatījās lejup un nomurmināja:
– Ak, Jūlija… man joprojām ir kauns par to dienu… par apstākļiem, kādos mēs iepazināmies… Es tev toreiz teicu tik daudz muļķību.
"Tā ir pagātne," viņa to atmeta.
Un – gandrīz maigi! – pieskārās pārdevēja rokai. Viņa teica ar intīmu elpu:
– Un tagad es tiešām ļoti priecājos jūs redzēt!
Tatjanai šķita, ka pārdevēja bija šausmīgi apmulsusi. Viņš pēkšņi paķēra lupatu un nez kāpēc sāka slaucīt leti. Viņš turpināja murmināt:
– Apbrīnojami, vienkārši pārsteidzoši…
Viņš paskatījās uz Jūliju Nikolajevnu ar vērtējošu skatienu un galanti sacīja:
– Pats jau esmu senatnīgs. Tāpat kā visas lietas šeit veikalā. Un tu neesi daudz mainījies.
Tanjai – nekādas uzmanības, pat nedaudz aizskaroši (parasti pārdevēji, īpaši vecāki, un ārzemēs, vienmēr noliecās viņas priekšā).
Un šeit visa uzmanība ir pievērsta mammai. Viņš no kaut kur apakšā izvilka putekļainu pudeli. Viņš paņēma glāzes tieši no vitrīnas un ielēja tās sev un Jūlijai Nikolajevnai. Ievietoja:
– Tas ir ļoti vecs vīns. Tie seni laiki. Es to īpaši saglabāju laimīgam gadījumam. Tāpat kā tava atgriešanās!..
Un viņa skatās uz mammu tā, it kā viņa būtu karaliene.
Tanja iesmējās. Bet viņa neiejaucās veco mīlas putnu idillē. Viņa pieticīgi pakāpās malā un sāka aplūkot preces (vairāk kā eksponātus provinces muzejā). Tomēr es klausījos sarunu. Un, kad izskanēja vārds Miroslavs un mana māte noelsās, viņa ātri atgriezās pie letes.
"Viņš saprata, ka jūs viņu uzskatāt par nodevēju." Es par to ļoti uztraucos. "Man šķita, ka ir nelietīgi un bezjēdzīgi attaisnoties," vecais vīrs skumji un klusi sacīja. Un tad viņš pacēla toni, viņa acis spoži pazibēja no zem kuplajām uzacīm: "Bet viņš ticēja, ka kādreiz jūs uzzināsit patiesību." Un es esmu ārkārtīgi priecīgs, ka šodien beidzot varu jums to pastāstīt.
13 nodaļa
Ilgu laiku. Karlovi Vari. Miroslavs Krass
Miroslavs uz visiem laikiem atcerējās brīdi, kad pēdējo reizi redzēja Jūliju. Kā es viņu aizvedu līdz viesnīcai (slepenības dēļ mēs šķīrāmies divu kvartālu attālumā). Viņš noskūpstīja viņu uz atvadām un ieelpoja viņas smaržu aromātu: saldenu, pikantu, viņai pilnīgi nepiemērotu. Viņš ilgi viņu pieskatīja: tieva, aizkustinoša, purpursarkanā krāsā – ne viņas vecumam! – cienījams uzvalks. Trausls zieds, brīnums! Viņa klikšķina savās neērtajās kurpēs, groza savu dibenu – viņa nepārprotami cenšas pēc viņa.
Ar krieviem viņam bija maz kontaktu – retie emigranti, kas apmetās uz dzīvi Karlovi Varos, viņu kaitināja ar savām nebeidzamajām sūdzībām un vienmēr skābajām, neapmierinātajām sejām. Un organizētās padomju tūristu grupas, kas parādījās viņu pilsētā, viņu interesēja vēl mazāk: viņi bija mežonīgi, slikti ģērbušies, visiem bija trakas acis – it īpaši, kad viņi iekļuva veikalos.
Reizēm tomēr aizdomājos: kas viņš ir pats? Krievu, čehu? Viņam bija daudz ērtāk runāt čehu valodā nekā Dostojevska un Turgeņeva valodā, arī darba kolēģi viņu bez ierunām uzskatīja par savējo. Bet mana māte viņu vienmēr sauca par "ļoti krievisku – pat vairāk, nekā tu pats domā, Miroslav."
– Kur tev radās ideja, mamm? – viņš bija pārsteigts.
Un viņa noskūpstīja viņa galvas augšdaļu un sabučoja matus:
– Tu, Miroslav, esi neaizsargāts, kaislīgs. Viņš izskatās atturīgs, tāpat kā visi eiropieši, bet, kad es tev pieskaros, tu iedegas kā sērkociņš.
Viņš vienmēr domāja, ka viņa māte runā muļķības. Un tagad – kad vienā minūtē, paskaitiet, es pazaudēju galvu meitenes dēļ – es sāku saprast, ko viņa ar to domā.
Pieaudzis vīrietis, operējošs ķirurgs, iemīlēja no pirmā acu uzmetiena, kā zēns!
Viņš ar savu skatienu seko Jūlijai, it kā apburts…
Tikai tad, kad viņa pazuda aiz viesnīcas masīvajām durvīm, viņš pievērsa skatienu pulkstenim. Velns! Devītās sākums.
Viņš gandrīz bezcerīgi kavējas. Tātad atkal Kārlis viņu sagaidīs ar savu pretīgo smīnu. Viņa vāji nopūšas, kā sieviete. Viņš teiks mocekļa tonī: "Tu vienmēr par mani nerūpējies."
Tas bija šausmīgi kaitinoši. Kur tu iesi? Joprojām brālis.
Mamma tos sauca par
