Pēdējās trīs dienas. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pēdējās trīs dienas - Edgars Auziņš страница 17
Tomēr šeit lietas gāja daudz sliktāk.
– Mirka! Beidz, muļķis! – Kārlis sirdi plosoši kliedza no kabīnes.
Un vadošais ģitārists iesita stjuartei pa seju ar pistoles dibenu un kliedza:
– Es viņu tūlīt nogalināšu!!
Līdzdalībnieks drosmīgi (vai vienkārši neapdomīgi) uzskrēja mūziķim un mēģināja izraut viņam no rokām ieroci…
Tajā brīdī atskanēja šāviens. Slēgtā telpā tas izklausījās pilnīgi apdullinoši, kabīne acumirklī piepildījās ar dūmiem un degšanas smaku.
– Uguns! – sievietes balss šņukstēja no pasažieru rindām.
Miroslavs juta, ka viņa sirds piepildās ar ledainām šausmām.
Tomēr stjuarte izrādījās dzīva – pat, šķiet, gandrīz neskarta, viņa panikā mēģināja rāpot sāņus. Bet kabīnē – durvis uz to bija plaši atvērtas – viss bija notraipīts ar asinīm. No Kārļa pistoles izplūda dūmi. Viens no pilotiem gulēja ar seju instrumentu panelī, un ciparnīcas nepielūdzami un ātri piepildījās ar sarkanu krāsu. Tad pēkšņi – dzirksteles, asa deguma smaka…
– Kas tas ir? – sarauktā balsī teica vadošais ģitārists.
"Navigācijas sistēmā ir īssavienojums," tikpat aizsmakusi sacīja izdzīvojušais pilots.
Miroslavs nevarēja pretoties – viņš ievaidējās. No izmisuma. Brālis (kurš tikko bija izdarījis slepkavību) pasmaidīja vēl neuzmanīgāk nekā iepriekš. Viņš piemiedza Miroslavam un teica:
– Tas tā, kārtīgais puisis, tagad nav kur atkāpties!
Un viņš nomainīja ieroci uz otro pilotu:
– Vai arī lidojam uz Vāciju. Vai arī tu, viņa, – pamāj stjuartei, – tie visi ir līķi.
Nejauši kā maisu viņš izgrūda mirušo pilotu no aiz stūres – viņa ķermenis atsitās pret grīdu – un izpalīdzīgi ieteica otrajam pilotam:
– Jautājiet!
Un viņš iemeta papīra lapu uz paneļa:
– Dodieties uz Vaidenu, šeit ir koordinātas. Necenties krāpties – man ir kompass.
"N-navigācijas sistēma nedarbojas," pilots uzstāja.
– Tu idiots! – Kārlis pacēla balsi. – Vai esat noguris no dzīves?!
Viņš viegli trāpīja pilotam zem zoda. Viņš paraustījās no trieciena un nogūlās krēslā. Brālis turpināja spiest:
– Man vienalga! Man ir vienalga par jums visiem! Avarēsim – pie velna! Labāk šādi, nekā dzīvot kā mēs, sūdos!
Iešūpojās uz kārtējo pļauku.
"Bet mēs patiešām sabruksim," domāja Miroslavs. "Pilots strīdas veltīgi."
Un viņš mierīgi teica:
– Labi, Kārli, nomierinies.
Viņš pievērsa skatienu pilotam un ar draudiem balsī piebilda:
– Dari, ko viņš saka.
Viņš ar bailēm paskatījās uz glīti apgriezto, labi ģērbto puisi. Atkāpies viņš stājās pie stūres.
Vecā dzīve bija beigusies uz visiem laikiem.
Miroslavs uz mirkli aizvēra acis, atcerējās savā atmiņā Julečkas jauko seju un skumji nodomāja: viņš viņu vairs nekad neredzēs.
14 nodaļa
Mūsu dienas. Karlovi Vari
Vecais vīns jau sen bija beidzies, uz letes stāvēja tukšas glāzes. Ganušs noguris atspiedās antīkā (vai, pareizāk sakot, vienkārši vecā) krēslā. Jūlija Nikolajevna, gluži pretēji, sēdēja uz pašas kušetes malas, izstiepusies, it kā būtu gatava atraisīties, bēgt… Spriežot pēc sapņainās, apgaismotās sejas, bēgt pēc mīļotā. .
– Nu, kā tas viss beidzās? – viņa nepacietīgi jautāja. – Vai tiešām lidmašīna nolaidās Vācijā?
"Jā," Ganušs pamāja. – Vācijā. Sporta lidlaukā Veidenā. Un Rietumvācijas valdība atteicās izdot noziedzniekus Čehoslovākijai. Kārlis tomēr tika notiesāts par pilota nogalināšanu. Bet viņi man iedeva tikai piecus gadus un pēc diviem atbrīvoja ar amnestiju. Pārējiem paveicās vēl vairāk. – Viņa balsī bija dzirdamas skaudības notis. "Viņi cietumā atradās tikai īsu laiku." Un tad visiem, arī Miroslavam, tika piešķirts politiskais patvērums. Pretī viņi lūdza tikai vienu: runāt preses konferencē un aprakstīt sociālisma šausmas. Maza cena, kas jāmaksā par tiesībām dzīvot brīvā valstī!
"Vienkārši brīnumi…" nomurmināja Jūlija Nikolajevna.
"Miroslavs, protams, bija noraizējies," Hanušs paraustīja plecus. – Man pietrūka māju, man pietrūka vecāku. Tev, – galants paklanīšanās Jūlijas virzienā. "Tomēr es ātri atradu mierinājumu savā darbā, tikai tajā." Es varēju apstiprināt savu ārsta diplomu. Operēts. Tā uzplauka tik ļoti, ka tika runāts pat – tepat Karlovi Varos -, ka lidmašīnas nolaupīšanu organizējuši specdienesti no Vācijas.
– Par ko? – Tatjana bija pārsteigta.
– Lai jūsu rīcībā būtu talantīgi speciālisti. Tas pats Miroslavs. Kopumā izrādījās interesanta lieta: starp tās lidmašīnas pasažieriem bija daudz slavenu cilvēku. Matemātiķis. Biologs. Vairāki ievērojami inženieri. Viņi visi vienā reizē lūdza atļauju izceļot, taču Čehoslovākijas valdība tos atteica.
"Nu, muļķības," Sadovņikova jaunākā iesmējās.
– Nekādas muļķības. Vienkārša prakse. 1951. gadā – pēc Vācijas izlūkdienestu pavēles! – Viss vilciens tika nolaupīts. Viņš devās no Prāgas uz Ašu, kas atrodas tieši pie Vācijas robežas. Piecpadsmit minūtes pirms ierašanās lokomotīvē ielauzās trīs cilvēki. Viņi vērsa ieroci uz šoferi un viņa palīgu un lika nesamazināt ātrumu Ašā, pabraukt garām stacijai un steigties tālāk uz Vācijas Federatīvo Republiku. Parasti vilcieni, kas brauca uz Ešu, tika novirzīti strupceļā. Tomēr šeit viss bija lieliski aprēķināts: īsi pirms incidenta Vācijā iebrauca vilciens ar oglēm, pārmijas vēl nebija pagrieztas atpakaļ, un vilciens droši šķērsoja robežu. Robežsargi nespēja viņu novērst – viņi bija tik apstulbuši, ka tikai sāka šaut pēc viņa… Puse pasažieru tika brīdināti un speciāli