ceļu:
–Kur mēs ejam?
– Uz Prāgu, lūk, biļetes! – Kārlis atbildot starojoši pasmaidīja.
– Kas viņi ir? – Kalps turpināja uz viņiem skatīties.
"Vai jūs to neredzat, vai kā?" Viens no kompānijas izteiksmīgi kratīja ģitāras futrāli.
"Atveriet to," policists pavēlēja.
Miroslavs satraucās. Brālis pastāvīgi paziņoja, ka viņi dzīvo civilizētā valstī. Tāpēc nevajadzētu ļaut likuma sargiem izturēties pret viņiem kā pret vergiem. (Par ko viņš regulāri saņēma naudas sodus un dažreiz saņēma nūju līdz ribām.)
Bet šodien, par laimi, Kārlis bija mierīgā noskaņojumā. Viņš iesaucās kolēģim: "Neizrādies!" Viņš izpalīdzīgi atklāja lietu virsniekam:
– Lūdzu!
Viņš paskatījās uz instrumentu un nez kāpēc ar pirkstu galiem piesita pa skaņu dēli. Viņš negribīgi pagāja malā:
– Nāc iekšā.
Pēc tam sekoja vēl viena neliela ķilda: meitene, kas reģistrēja biļetes, pieprasīja, lai ekipējums tiktu reģistrēts kā bagāža, Kārlis un viņa biedri dedzīgi iebilda. Brālis pabāza reģistratūrā seju ar mašīnrakstā rakstītām noteikumu lapām, kurās teikts, ka mūzikas instrumentus ir atļauts pārvadāt rokas bagāžā.
Beigās meitene padevās.
Mazajā Karlovi Vari lidostā nebija metāla detektora – mūziķiem tika lūgts tikai iztukšot kabatas un īsi ieskatīties korpusos ar instrumentiem.
– Urā, mēs lidojam! – svinīgais ģitārists priecīgi iesaucās, kad viņi beidzot iekāpa lidmašīnā.
"Pie velna ar tevi!" – Miroslavs aizkaitināti nodomāja. Vai viņam vajadzētu būt iekrāvējam, kas nes instrumentus? Nu, ja jūs neietilpst bagāžas limitā, uzaiciniet kādu no sava uzņēmuma, tādu matainu sliņķi kā viņš. Un viņš jutās kā pilnīgs svešinieks viņu sabiedrībā. Un vecs vīrs boot. Uztverot citu pasažieru neapmierinātos skatienus, man gribējās taisnoties: “Es neesmu ar viņiem! Es esmu normāls!"
Mūziķi nedaudz pasmējās pa visu salonu, un no kaut kurienes parādījās diezgan liela kolba, kas gāja no rokas rokā. Iedzēruši pāris malkus, bītli pēkšņi iesaucās, sirdi plosoši un neglīti:
– Palīdzi! Man vajag kādu palīdzību!
"Jums tiešām ir vajadzīga palīdzība: lai dziedinātu jūsu smadzenes," nomurmināja viens no pasažieriem.
– Aizver savu muti! – Kārlis viņam uzkliedza.
Tagad, kad bijām droši lidmašīnā, viņa iztēlotā pieklājība acumirklī atkrita.
"Kāpēc es vienmēr sekoju viņam kā aita uz kaušanu?" – Miroslavs jau neskaitāmo reizi sev pārmeta. Viņš, protams, zināja, ka ir maigs cilvēks. Ķirurgam par mīkstu. Viņš bieži sekoja vadībai un darīja nepamatotas lietas, lai tikai iepriecinātu cilvēku. Piemēram, es nopirku kaklarotu meitenei no Savienības Yulechka. Meitene vienkārši izplūda, uzziedēja, izkusa. Līdz mūža beigām viņš atcerēsies savu dāsnumu, pastāstīs saviem mazbērniem un lepni rādīs viņiem dārgakmeni.
Un Kārlim, lai arī cik daudz laba viņš darītu, viņš to uztver kā pašsaprotamu. Pietiekami. Apnicis tas.
"Es rīt vairs nebraukšu uz Prāgu uz viņa muļķīgo koncertu," nolēma Miroslavs. – Es labāk pierunāšu Yulechkulauzt režīmu. Kārļa nebūs, viņa vecāki arī ir prom… Mums jānopērk vīns. Lai jums labi. Oplatok… Nē, labāk ir siers un desas – viņa ar tādu sajūsmu man teica, ka viesnīcā brokastīs pasniedz īstu salami. Acīmredzot Savienībā pārtikas piegāde ir ļoti slikta.
Vecā lidmašīna negribīgi un lēni, kā vectēvs, kurš visu dzīvē bija redzējis, rāpoja uz pacelšanās pusi.
"Brauciena laiks ir četrdesmit piecas minūtes," sacīja stjuarte. – Lūdzu, piesprādzējiet drošības jostas.
"Nu, puiši, tagad vissvarīgākais," Kārlis klusi teica.
par ko viņš runā? Miroslavs paskatījās uz rokmūziķiem. Kolba jau pazudusi, viņi sēž savos krēslos, koncentrējušies, nopietni…
Un, tiklīdz dēlis sasniedza augstumu, "blaktis", it kā pēc komandas, izlēca no savām vietām.
"Uz tualeti, lūdzu, pa vienam," stjuarte nekavējoties pielēca viņiem klāt.
Kārlis klusi, īgni atgrūda viņu ar plecu kā mušu, un meitene gandrīz nokrita.
– Čau, puis, nomierinies! – Nākamajā rindā sēdošais vīrietis draudīgi piecēlās savā krēslā.
Un tad viņš apklusa. Jo Kārļa un cita mūziķa (Miroslavs nevarēja izdomāt viņa vārdu) rokās blāvi mirdzēja pistoļu stobri.
– Visi klusē! – brālis histēriski kliedza visam salonam.
Un viņa rokaspuisis ar asu kustību pievilka stjuarti sev klāt, pielika ieroci viņai pie vaiga un kliedza:
– Es viņu nošaušu, visi, ja šūpojat laivu! Tas viss ir beidzies!..
"Kārls…" Miroslavs šausmās noelsās.
"Mēs arī tevi nogalināsim, stulbi!" “Brāļa acīs mirdzēja patiess prieks, viņa acu zīlītes pilnībā pārvērtās spraugās.
"Jā, viņš ir augsts! Kārlis ir narkomāns! Kā es par to agrāk neiedomājos? – prātā iešāvās pēcdoma.
– Ko, dakterīt, tu biksēs sūdi? – brālis viņam uzsmaidīja. – Nebaidies. Es izdarīšu visu jūsu vietā.
Viņa draugs iesmējās.
Abi, vilkdami aiz sevis stjuarti, virzījās uz kabīnes pusi.
Miroslavs satvēra krēsla roku balstus. Viņš ir tas, kurš iekļuva nepatikšanās! Kāds brālis! Kārlis, protams, ir netīrs viltnieks, par to viņš ilgi nešaubījās. Bet viņa nepatīkamās lietas, Miroslavs uzskatīja, bija bērnišķīgas. Viņš nesen lielījās, ka kādam policistam restorānā esot uzspļauts uz alu, kad viņš devās uz tualeti. Bet nolaupīt lidmašīnu?
"Viņi man dos desmit gadus," jaunais ārsts šausmās nodomāja. – Un mani arī. Kā līdzdalībnieks."
Kārļa futrālis ar sintezatoru (rokas bagāža, kas viņam tika reģistrēta) stāvēja zem Kārļa krēsla. Un brālis no tā izņēma ieroci, šķiet…
Mums tie ir jāaptur! Bet kā? Brālis, vadošais ģitārists un sēkošā stjuarte jau atrodas pilota kabīnē. Tos nosedz pārējie divi mūziķi. Abi ir arī bruņoti: vienam pistole, otram nazis.
Viņi ielauzās kabīnē. Saspringtas, paceltas sarunas atbalsis. Stjuarte raud. Pasažieri bija sastinguši stuporā. Vienīgi vīrs no blakus rindas –
