kamēr es gaidīju sarunas beigas, kas notika bez manas līdzdalības otrpus sienai. Tas mani padarīja traku, jo nezināmais ir mūsu nepilnīgās pasaules vissliktākais radījums.
Ar acs kaktiņu, pamanot kādu kustību uz tumšajām, porainajām grīdas flīzēm, es pēkšņi pielēcu un sastingu šausmās. Manas lūpas uzreiz izžuva, ieraugot pretīgo balto zirnekli, kurš pārliecinoši kustināja visas kājas, nepārprotami vēlēdamies pastaigāties man garām.
Vai varbūt man! Pēc viņa melnajām acīm nebija iespējams paredzēt viņa vēlmes. Bet vienu es zināju droši: es nevēlējos šķērsot ceļus ar šo manas dūres lielumu, aizbildinoties.
Jo man bija šausmīgi bail no zirnekļiem. Līdz klusumam. Līdz samaņas zudumam. Bērnībā šīs bija manas lielākās bailes. Babayka, braunijs un briesmonis zem gultas viņiem pat nebija tuvu.
Bet tas ir bērnībā. Savu lomu spēlēja liels brīvā laika daudzums un gandrīz neierobežota pieeja jebkurai literatūrai, izmantojot e-grāmatu. Izmantojot dažādas metodes, man izdevās nedaudz samazināt savu attiecību pakāpi ar šiem daudzkājainajiem radījumiem. Tagad es tos uztvēru daudz vieglāk. Bet, ja bija iespēja nebūt ar viņiem vienā istabā, es darīju visu, lai atbrīvotos no šiem monstriem.
Jo, lai saglabātu mūsu abu psihi, mums vajadzēja turēties tālāk vienam no otra.
Vienā lēcienā es piegāju pie loga, atvēru to pieskaroties, nenovēršot skatienu no šīs lielās acs. Viegls vējiņš ar patīkamu vakara vēsumu noglāstīja manu seju un sabučoja matus, bet es pat nedomāju tērēt laiku sevis sakārtošanai.
Tā vietā viņa aizšķērsoja baltā pūkainā vīrieša ceļu, izlēmīgi un drosmīgi liekot kāju viņam ceļā.
Pēkšņi apstājās, viņš it kā ar neizpratni paskatījās uz mani, sašutumā nedaudz paceļoties uz priekšējām ķepām. Es paskatījos uz šo un to.
Es centos visu iespējamo, lai saglabātu mieru.
Galu galā, iespējams, uzskatot mani par neadekvātu, zirneklis izvēlējās risinājumu.
Bet spītība ir mans otrais es. Šis koridors ir par mazu mums diviem un manām lielajām bailēm.
Dziļi elpojiet, lēnām izelpojiet. Uzmanīgi ar pirkstiem satverot pūkaino aiz viņa pretīgā ķermeņa, es acumirklī nosēdināju viņu uz metāla rāmja aiz loga un aizcirtu slēģus, to cieši aizslēdzot.
Sirds pukstēja strauji un strauji. Mans pulss sitās kā bungas ausīs, un caur to es dzirdēju savu straujo elpošanu. Šis brīdis, kamēr nesa zirnekli, man šķita kā mūžība. Pūkainais mēģināja izkļūt ārā, aizsniegt mani ar savām nejaukajām ķepām, kutināja ar tām manu ādu un pretojās no visa spēka.
Pat zirnekļi šeit bija dīvaini! Es nekad mūžā neesmu sastapies ar baltajiem. Es tikai no sirds cerēju, ka tas nav indīgs!
Noslaucījusi plaukstas kombinezonā, es atgriezos pie durvīm, ievilku elpu un atļāvos uz brīdi aizvērt plakstiņus. Taču viņa uzreiz saprata, ka tik absurdi palaidusi garām kādu sarunas daļu. Neticama nožēla uzreiz aizvērās ap manu kaklu kā spiedošs gredzens, bet to, ko biju izdarījis, nevarēja atsaukt.
Es nevarētu adekvāti domāt, ja zinātu, ka man tuvumā ir zirneklis.
"…nelaid Salliju tuvu ierakstītājam," es pieķēru, koncentrējoties uz balsīm.
"Vai jūs baidāties, ka viņa uzzinās, kas ir viņas tēvs?" – izsmejoši izskanēja Pelisejas kundzes jautājums.
Es atspiedos pret sienu pēc iespējas tuvāk. Šī bija otrā tēma, ko mēs ar mammu nekad atklāti un atklāti neapspriedām. Reiz, kad biju vecāka, saņēmu no viņas niecīgu atbildi, ka tas ir gadījuma vienas nakts sakars, ko viņa nemaz nenožēloja.
Bet man ļoti trūka šo datu. Kāds gudrs cilvēks rakstīja, ka mēs esam mūsu pagātne, kas saistīta ar mūsu senču likteņiem. Ja jūs nepazīstat savu ģimeni, jūs vienkārši nezināt sevi.
"Es negribētu visu sarežģīt vēl vairāk," atturīgi atbildēja vecāks.
"Aletra, es vēl neesmu piekritis viņu uzņemt." Jūs vienmēr esat bijis neciešami spītīgs savos nodomos un lēmumos! – akadēmijas vadītājs bija sašutis ar man neizskaidrojamo apbrīnu. – Labi, es paņemšu tavu meitu. Bet tikai aiz cieņas pret manu nelaiķa draugu. Tava māte bija brīnišķīgs cilvēks un nekad man nepiedotu, ja es viņas mazmeitu atstātu grūtībās. Piezīmes? Ko jūs gatavojaties darīt tālāk?
Mani burtiski plosīja nepārvaramās emocijas. Tie sagāzās kā auksts ūdens, rāpjoties zem manām drēbēm ar dzeloņainām adatām, kas lika manai ādai neizturami apdegt. Gribēju dzirdēt mammas plānus. Jā, man viņi vienkārši bija jāzina! Ne jau miera labad: raizes mani pārņems tik un tā, jo es jau zinu, ka viņa tiks galā ar mūsu vajātāju.
Man bija jāuzklausa viņas plāni, lai es varētu viņu atrast, ja kaut kas notiks.
Jā, daļa jau ir pieņēmusi, ka uz kādu laiku palikšu šajā tumšajā akadēmijā, jo mamma tiešām ir spītīga un spītīga. Ja viņa jau ir kaut ko izlēmusi, tad tā.
Bet otra daļa!
Es vēl nezināju, kā, bet es grasījos pamest šo biedējošo dīvaino cietumu par katru cenu. Kādas bija tavas mātes spējas? Vai viņai tās vispār bija? Un kurš tad bija tas, kurš mūs vajāja visus šos gadus? Trakie zinātnieki, kas skatās uz supervaroni? Vai esat nolēmis šantažēt viņu, lai izpildītu katru viņa kaprīze, palīdzot viņam darīt ļaunu?
Katra jauna ideja šķita trakāka par iepriekšējo. Zināju, ka vienkārši palikšu traka, ja palikšu šeit bez jebkādas iniciatīvas, gaidot ziņas no mammas. Jo reālajā pasaulē supervaroņi nebija nemirstīgi.
– Ko tu darīsi ar Mednieku? – Pelisejas kundze nosvērti, pat nejauši jautāja.
Un es sapratu, ka savu emociju dēļ esmu atkal palaidusi garām daļu no sarunas. Noguris. Es jau biju pārāk noguris, un mans koncentrācijas līmenis turpināja lēkt, ļaujot man tagad dzirdēt tikai fragmentus.
Laikam šoreiz neiztikšu ar divu stundu miegu.
Mammas balss tagad šķita šausmīgi tāla:
– Es viņu aizvedīšu pēc iespējas tālāk un…
– Atvainojiet, vai jūs esat šeit redzējuši baltu zirnekli? – gaiteņa klusumā ielauzās man nepazīstama balss.
Pagriezusies, es ieraudzīju izskatīgu puisi apmēram tāda paša vecuma divu soļu attālumā no manis. Viņš pieklājīgi pasmaidīja, skatoties uz mani. Acīmredzot viņš gaidīja atbildi, bet atbildes joprojām nebija, jo es praktiski lidinājos, skatienu pieķērusi viņa sejai.
Tas izrādījās cēli bāls. Tieši cēls, nevis kā cilvēkam ar hronisku miega trūkumu, kur melni loki zem acīm aizņem lielāko sejas daļu.
Kārtīgs trīsstūrveida zods, nedaudz izvirzīts uz priekšu. Izteiksmīgas, skaidri izteiktas lūpas, liels deguns un asi vaigu kauli. Tumši zaļās acis šķita neticamas, valdzinošas, kā smaragdi liesmas atspulgā.
