style="font-size:15px;"> Apjukusi es paskatījos uz leju un beidzot pamanīju viņa formu. Melnas pielāgotas bikses, melns bruņurupucis un bordo jaka mierīgā, dziļā tonī. Uz pēdējiem bija izšūta Midnighter Academy zelta emblēma: smails mēness un sikspārņa ēna ar izplestiem spārniem.
"Zirneklis," puisis pieklājīgi atgādināja. – Pūkains, bailīgs, balts, ātri skrien.
Izdzirdot studenta meklētās būtnes īpašības, es it kā pamodos un uzreiz kļuva auksti. Acīmredzot šis pūkains puisis bija šīs brunetes mājdzīvnieks, un es…
– Bez nožēlas. "Es neredzēju," es atbildēju, viegli stostīdamies, jūtot, cik nodevīgi mani vaigi kļuva sarkani no kauna.
Vairāk par visu es ienīdu melošanu. Es jutos šausmīgi neērti, neveikli, un manas acis tā vien gribēja virzīties uz logu, lai pārbaudītu, vai daudzkājainais radījums nav aizrāpojis. Ko darīt, ja strupceļu joprojām varētu glābt?
Viņa vēlreiz paskatījās uz puisi. Tagad viņš dīvaini paskatījās uz mani. Mana sirds pukstēja ar trīskāršu spēku. Vai tiešām viņš tik ātri un viegli saprata manu maldināšanu?
–Tu esi jauns? – viņš pēkšņi diezgan mierīgi jautāja.
Tikko no maniem pleciem tika noņemts smagums. Bet tad gandrīz nokrita akmens, jo man nebija laika atbildēt. Manas topošās domas pārtrauca skaļš klauvējiens…
Ārā pa logu.
Mēs abi pagriezāmies pret skaņu it kā pēc mājiena. Aiz stikla, uz plata metāliska nokrāsa, nikns gaišmatains vīrietis, kā tūkstoš savvaļas bišu, sēdēja plaukstās, ģērbies melnā sporta tērpā ar akadēmijas emblēmu uz jakas. Viņa seja šķita pat bālāka nekā brunetes, un viņa vaibsti asāki.
Viņš skatījās uz mani ar neslēptu naidu, domādams uzreiz manī iesist pāris caurumus. Brūnas acis šķita gandrīz melnas kodīgās šķielēšanas dēļ. Sejas noapaļotais ovāls nemaz nepiedeva maigumu, taisnais deguns to sadalīja divās simetriskās pusītēs, un šaurās lūpas bija saspiestas tikko pamanāmā spītīgā līnijā. Tikai platās tumšās uzacis ienesa disonansi šajā harmoniskajā nelietīgajā sejā, jo slīdošie mati izrādījās gaiši, gandrīz balti.
Dzirdot brunetes atturīgos smieklus, pārsteigumā gandrīz nolēcu. Viegli aizsedzot lūpas ar plaukstu, viņš smējās pat ar acīm, liekot kaktiņos parādīties asarām. Tomēr puisis pat nedomāja steigties blondīnei palīgā. Un tad es pati pieskrēju pie loga, lai to atvērtu.
– Tu! – blondīne rūca, izkāpdama uz palodzes. Nolecot no viņa uz grīdas, puisis iztaisnojās un atklāja, ka ir daudz garāks par mani. Pat galvu ne – pusotru. – Kā tu uzdrošinies mani izmest pa logu?!
"Es to neizmetu, bet uzmanīgi ieliku," es taisnojos, tagad noliecoties pie sienas iepretim biroja ieejai. – Un es nezināju, ka viņš, tas ir, tu, tas ir, ka viņš… es…
– Vai jūs gribējāt, lai jūs aizpūstu vējš? Vai varbūt to apēda putns? – blondīne nočukstēja.
Viņa aizsmakušā balss man radīja zosādu. Bija neizturami stāvēt zem šī skatiena, tāpēc nolēmu aizbēgt. Tādā ziņā, ka viņa izmantoja to, ka puisis bija apjucis no brunetes runas un skrēja atpakaļ tuvāk birojam.
Uz durvīm, aiz kurām, cerēju, varēšu izglābties no šī kliedzēja sodošās rokas!
– Nāc, Persi. Viņa droši vien to nedarīja speciāli. Vai tā ir? – brunete atturīgi pasmaidīja, cenšoties izvilkties, bet viņa zaļajās acīs dejoja smiekli.
– Tātad. Es pat nezināju, ka… Nu… Ka zirnekļi var būt cilvēki. Lai gan nē, ir Zirnekļcilvēks, sasodīts. Vai viņš tiešām ir īsts? – haotiski nomurmināju, kam bija neatlaidīga vēlme paslēpties aiz brunetes muguras, jo blondīnes iznīcinošais skatiens mani atkal atrada.
Tagad pretējā siena man šķita burvīgi pievilcīga. Patiesībā, nolēmusi atkārtot savu manevru, es tiku pieķerta. Precīzāk, viņa sastinga pusceļā, jo pusnaktnieku akadēmijas vadītāja kabineta durvis pavērās vaļā, atklājot mums, iespējams, šīs mācību iestādes direktoru.
Kad es ieskatījos viņas acīs, es atklāju, ka pārsteigumā paveru muti. Es iztēlojos vecāku sievieti, stingru un principālu, sausu, kā vakardienas bagete, bet nekādā ziņā tāda paša vecuma kā mana māte. Kodīgais skatiens šķita rāpojošs – varbūt atšķirīgo acu dēļ? Kreisais bija gaiši brūns un vairāk atgādināja kaķi, bet labais bija gaiši pelēks, ar platu melnu apmali.
Tumši mati un rets sudrabs, kas atstaro lampu gaismu. Apģērbs bija daudzslāņu komplekss apģērbs. Vieglu, krītošu kleitu līdz grīdai senās romiešu togas stilā daļēji slēpa brūna jaka no stīva auduma ar ādas ieliktņiem. Tas vairāk izskatījās pēc korsetes, bet tajā pašā laikā slēpa plecus un kaklu, bija ar augstu, atšķirīgu apkakli un platu jostu jostasvietā – ar zelta ovālu aplikumu.
Pelēzijas kundzes lūpās parādījās viegls, smalks smaids.
– Un šeit ir mani labākie skolēni. Jūs, puiši, esat tieši laikā. Es redzu, ka jūs jau esat satikuši Salamanu. Viņa ir jauna un turpmāk būs mūsu akadēmijas pirmā kursa studente. es…
Nedzirdējusi, ko režisors gribēja teikt, blondīne nolēma doties prom. Viņš gāja pārliecināti, mierīgi un dusmīgi. Knapi paspēju paiet malā, pretējā gadījumā, zvēru, viņš mani vienkārši būtu izsitis no vietas kā nenozīmīgu traucēkli. Viņa elkonis pieskārās manam plecam uz malas, aiz kuras pietiktu tikai ar vienu zibspuldzi, lai mana atturība saplaisātu šuvēs.
– Monsieur Becriv, vai jums nešķiet nepieklājīgi piecelties un doties prom, kad kāds ar jums runā? – sieviete skaļi pagriezās pret puiša muguru, dusmīgi samiedzot acis.
Tikai šīs nelielās izmaiņas liecināja par viņas neapmierinātību. Šķiet, ka kāds tika nolīgts par zīmuli, un nez kāpēc es par to no sirds priecājos.
Bet viņa neuzdrošinājās apgriezties. Viņš aizbēga – un tas ir labi. Man vēl vajadzēja zirnekli, kas mani pavada!
Acīmredzot, domādama, ka blondīnes rīcība mani ir kaut kā aizvainojusi, sieviete maigi uzsmaidīja man.
– Vienalga, Sallij. Persidija dažkārt nav kārtībā. Bet Monsieur Darkwood, iespējams, neatteiks jums parādīt akadēmiju un kopumā palīdzēs jums pirmo reizi iekārtoties mūsu sienās. Es tev visu pastāstītu un pats visu parādītu, bet es jau šausmīgi steidzos, patiesībā kavēju. Kā jūs, monsieur Darkwood, tiksiet galā ar jums uzticēto uzdevumu?
"Tas būtu gods, Pelisey kundze," brunete atbildēja, piekrītoši nedaudz noliecot galvu.
"Tad man ir vēl viens lūgums jums, Nirel." Skaties, vai tavs draugs manā prombūtnē uzvedas pieklājīgi.
"Protams, kundze," students viegli piekrita.
Lai gan, ja es būtu viņa vietā, es būtu uzmanīgs ar šādu solījumu došanu. Jā, viņš ir traks – šī blondīne! Kā mežonis, kas nokrita no zara! Padomā tikai, es dažas minūtes sēdēju aiz loga. Nesabruka!
Tiesa,
