jums jādodas uz hosteli.
Viņa lūpās parādījās izsmejošs smaids. Un tā es sapratu tā būtību. Lai iegūtu piespēli, man joprojām ir jādara tas, ko es tikko centos izvairīties.
"Esmu pārliecināts, ka jums šeit patiks," viņš mīkstināja, rādot, lai es dodos uz priekšu.
– Bet ne es.
Apstaigājot viņu plašā lokā, es ar neatkarīgu gaisu devos uz akadēmijai tuvāko divstāvu ēku. Tā arī celta no pelēka akmens. Zem naksnīgajām debesīm šķita tumšs un drūms.
"Pirmkursnieka ēka ir otrā pusē," viņi man pieklājīgi paziņoja, bet es tieši jutu, ka puisis tajā brīdī smejas.
Man personīgi nebija smiekli. Laiks neatgriezeniski izslīdēja caur pirkstiem, un, jo ilgāk gājām pa takām gar soliņiem un laternu stabiem, pakrītot zem koku ēnām ar apjomīgu lapotni, jo stiprāka manī kļuva pārliecība, ka nepaspēšu laikā.
Es nevarēšu pietuvoties mūsu nomas automašīnai, pirms mana mamma nav aizbraukusi.
–Tu arī esi pirmkursnieks? – jautāju, sānis skatīdamās uz savu gidu.
Es jutos ērti, ejot viņam blakus klusumā, bet mana iedzimtā zinātkāre neļāva man klusēt. Nirels bija kā tie, kurus skolās, kurās es mācījos, sauca par “zelta zēniem”. Ideāls izskats, ideālas manieres un milzīgs lepnums, kas saistīts ar milzīgu augstprātību.
Ja šiem puišiem vispār nebija smadzeņu, viņi bija neticami kaitinoši. Un, ja ar domu viss bija kārtībā, tad tās instinktīvā līmenī izraisīja bailes. Jo viņi radīja brīnišķīgus manipulatorus.
Es vēl nesapratu, kurš rieksts man ir.
– Pirmkursnieks? – students atturīgi brīnījās, izaicinoši paceļot labo uzaci. – Nē, es jau esmu trešajā. Līdz skolas beigšanai palikuši divarpus gadi.
– Un šis?
Norādot uz Zirnekļcilvēku, es spēlējos ar uzacīm.
– Šo? – Nirels jautāja, saraucis pieri. -Tu runā par Persiju? Viņš ir arī trešajā vietā. Viņš vienkārši nevar samierināties ar faktu, ka man ir labāka priekšnojautas dāvana nekā viņam.
Izteiksmīgajām lūpām izskrēja smiekli, un es ar gribasspēku piespiedu sevi paskatīties viņam acīs.
"Es domāju, ka nevarēšu viņu atrast zirnekļa formā."
– Atrodi… Tu spēlēji paslēpes, vai kā?
Es biju šausmās. Vai tiešām te nav ko darīt?
– Tā var teikt. Tikai teritorija nav ierobežota un nav noteikumu. Katram no mums ir spējas. Tāpēc mēs tos pārbaudījām.
– Piemēram, akūta redze vai dzirde? – es nejauši ierosināju, cenšoties, lai mani neuzskatītu par pārlieku ieinteresētu.
Puisis brīdi padomāja.
– Teiksim tā: ko jūs vispār zināt par Midnighters?
Kā jau solīts, pa šo laiku puisis mani bija pavadījis līdz pirmkursnieku ēkai, bet es nesteidzos doties iekšā pelēkajā divstāvu ēkā.
Sapratu, ka skriet pie vārtiem, čībiņās čaukst, vairs nav jēgas. Tagad jārīkojas ar vēsu prātu, ar skaidri definētu plānu. Šī tehnika darbojās vislabāk. Vismaz ar mammu.
Apsēdies uz soliņa iepretim augstajam lievenim, nolēmu uzzināt pēc iespējas vairāk informācijas. Turklāt Nirels labprāt atbildēja, neko neslēpa un mēģināja pievienot sīkākas detaļas, it kā skaidrotu bērnam.
Bērns nebiju, bet manas zināšanas raksturoja viens vienīgs vārds – niecīgs. Es nevarēju neko darīt, lai manam sarunu biedram stāsts būtu vieglāks. Es nezināju gandrīz neko, kas patiešām, manuprāt, būtu svarīgs.
Tikai šodien uzzināju, ka cilvēku acīm ir apslēpta teritorija. Pēc negulētas uz ceļa pavadītas nakts, drudžaina rīta, mainot mašīnas, un ne pārāk garšīgām pusdienām ēstuvē ar teiksmaino nosaukumu “Massacre”, mamma mani atveda uz pilsētas centrālo bibliotēku Ashwool.
Šī ēka ļoti atšķīrās no tās līdziniekiem uz ielas. Vecās mājas šeit viena pēc otras tika nojauktas nepiemērotā stāvokļa dēļ, un to vietā tika uzceltas divstāvu rindu mājas ar bēniņiem zem jumta. Sarkans ķieģelis, tumši brūns jumts. Mājas ar vairākiem dzīvokļiem izskatījās omulīgi un sakopti, taču bibliotēka nepavisam neatbilda ne to arhitektūrai, ne jaunajam rajona izskatam kopumā.
Nē, arī šī ēka izskatījās tīra un sakopta. Taču tajā pašā laikā radās sajūta, ka Viņas Majestāte Karaliene pūkainā krinolīna kleitā ir iesprūdusi starp mūsdienu ģimenēm no zobu pastas vai majonēzes reklāmas. Man pat bija bail iet iekšā. Nē, es nebaidījos, ka pēkšņi sabruks sienas, bet es patiesi uztraucos, vai mēs vispār varētu tur aizbraukt.
Ko darīt, ja bibliotēkas vietā jau sen ir muzejs ar vērtīgākajiem eksponātiem no šīs pašas karalienes laikiem?
ES kļūdījos. Iekšā zināšanu kase atgādināja visparastāko bibliotēku, kādu es to iztēlojos. Protams, ne skolas, grāmatu šeit bija daudzkārt vairāk, bet tas nebija spiests līdz “neiespējami iziet cauri”.
Gar sienām bija glīti, vienādi skapji no gaiša koka, līdz pat griestiem. Viņi stāvēja iekšā zālē tā, ka veidoja bezgala stieptas rindas, kuru pašās beigās bija redzama tikai blāva tumsa.
Pa labi no ieejas, aiz garās letes, pa platu logu bija redzama ģērbtuve ar iegareniem grīdas pakaramiem ar desmitiem āķu. Un tieši mūsu priekšā atradās šaurs galds, aiz kura zem galda lampas blāvas gaismas atklājās barga vecāka dāma.
Viss šķita strikts: glītā sirmu matu bulciņa, izskats un gaiši pelēkā kleita, kuru es pamanīju tikai pēc tam, kad sieviete piecēlās.
– Astoņpadsmit gadus mūs vajā psiho, un mēs atnācām uz bibliotēku? – es biju neizpratnē, nodrebēdams zem gandrīz bezkrāsaino pelēko acu skatiena. – Ko tu te gribi atrast, mammu? Ceļvedis par tēmu “kā pareizi aprakt maniaka līķi”?
Mamma mēģināja mani apturēt:
– Neesiet sarkastisks un beidziet dusmoties.
– Bet tu neko nepaskaidro! Lai gan es solīju! – es sašutusi pacēlu balsi.
"Šeit nav pieņemts kliegt, mademoiselle," bibliotekāre bezkrāsaini ķērka.
Un man bija neatlaidīga vēlme no attāluma iedurt viņu ar nūju, lai pajautātu: "Vai viņa vispār ir dzīva?" Atbalss dēļ balss šķita citpasaulīga, it kā tāla un tajā pašā laikā trīsdimensionāla.
Pagriezies pret mani, vecāks mani cieši apskāva, saspiežot manus plecus. Un, kad viņa atrāvās, viņas skatiens atrada manas acis. Viņa skatījās uzmanīgi, caururbjoši, tieši, kā tikai viņa spēja.
Ja viņa tagad teiks, ka mēs tagad dzīvosim
