ka tu jau esi apņēmusies izklāstīt visas asiņainās detaļas.
– Tevis tur nebija, – Houpa iesāka, – tāpēc tu neredzēji visus šausminošos rakstus avīzēs. Aleksandrs Lahlens Makdauels ieradās Čārlstonā pirms trim mēnešiem, iepazinās ar ļoti skaisto un talantīgo Lilitu Greju, un viņi drīz apprecējās. Nākamajā dienā pēc kāzām Aleksandrs pārgrieza viņai rīkli.
Keja pielika plaukstu pie kakla, šausmu pārņemta.
Houpa palūkojās uz Tīsiju, kurš atbildēja ar dusmīgu skatienu.
– Vai es kļūdījos? Vai es pārspīlēju?
– Viss, ko tu teici, tika rakstīts avīzēs, – Tīsijs atbildēja caur sakostiem zobiem.
Houpa atkal pievērsās Kejai.
– Aleksu atrada tikai nejaušības dēļ. Tiesneša Arnolda guļamistabas logā kāds iemeta akmeni, kam piestiprināta zīmīte. Tajā bija rakstīts, ka Aleksa Makdauela sieva ir mirusi un atrodama pilsētas labākās viesnīcas pēdējā stāva numurā blakus vīram. Sākumā tiesnesis to noturēja par šaušalīgu joku. Kad pie viņa durvīm klauvēja doktors Nikersons un paziņoja, ka ir saņēmis tādu pašu zīmīti, viņi abi devās pārbaudīt viesnīcas numuru. – Houpa palūkojās uz Tīsiju. – Vai turpināt?
– Vai manos spēkos ir tevi apturēt?
Keja lūkojās gan uz vienu, gan otru. Viņa redzēja divus vienādus zodus un divus vienādus acu pārus, kuros vienādi liesmoja dusmas. Sieviete iztēlojās, kā pēc atgriešanās mājās kopā ar māti jautrā atmosfērā apspriedīs katru šovakar izteikto vārdu un žestu. Viņa labprāt pastāstītu par notikušo arī tēvam, bet tad nāktos noklusēt visu par cietumu un slepkavību.
– Pirms rītausmas tiesnesis un ārsts iebruka Aleksandra Makdauela numurā, un viņam blakus gulēja sieva.
Viņas rīkle bija pārgriezta!
Keja atkal ieelsās, pielikusi plaukstu pie kakla.
– Esmu gatavs derēt uz savu dzīvību, ka Maka dēls nebija slepkava, – Tīsijs mierīgi paziņoja.
– Labi, bet tu grasies apdraudēt Kejas dzīvību, nevis savējo! – Houpa atcirta.
Keja atkal paraudzījās uz abiem un bažīgi nodomāja, ka pēc šī atgadījuma viņi vairs nesarunāsies.
– Tātad tu grasies palīdzēt Aleksandram izbēgt no cietuma un aizbraukt projām?
– Tāds bija plāns, bet es gribēju doties līdzi.
– Kārtējā ilgajā, bīstamajā ceļojumā, – Houpa piebilda saērcinātā balsī. – Kurp tad tu šoreiz posies?
– Uz Floridas plašumiem.
Houpa riebumā noskurinājās.
Keja visu mūžu bija klausījusies stāstus par krusttēva Tīsija ceļojumiem. Viņš kopā ar pētniekiem devās uz rietumiem un bija redzējis tādus brīnumus, par kuriem citi baltie cilvēki pat nenojauta. Tīsijs dievināja augus – likās, viņš zināja tiem visiem nosaukumus latīņu valodā – un trīs gadu garumā bija mācījies attēlot redzēto zīmējumos. Ļaudis slavēja Tīsija zīmējumus, bet Keja un viņas māte nepauda savu viedokli. Viņām piemita mākslinieka talants, un krusttēva zīmējumi bija pārāk vienkārši un neprofesionāli. Viens no Kejas zīmēšanas skolotājiem – viņa mācījās zīmēšanu kopš četru gadu vecuma – bija angļu mākslinieks Rasels Džonss. Viņš bija tirāns, un Kejai bija grūti izpildīt visas skolotāja prasības, tomēr viņa to paveica.
“Cik žēl, ka tu neesi zēns,” skolotājs bija vairākkārt teicis sapņainā balsī.
Keja aptvēra, ka izrunājusi šos vārdus skaļi, jo Tīsijs un Houpa uz viņu skatījās.
– Es domāju par…
– Par Džonsa kungu, – Tīsijs iejaucās. – Par tavu nesenāko skolotāju. – Viņa skatiens pauda skaudību. – Es apskaužu tavu talantu, Keja. Ja es mācētu zīmēt tik labi un veikli kā tu, es radītu trīsreiz vairāk mākslas darbu nekā šobrīd, un tie visi būtu teicami. Zīmēšana perspektīvā padara mani traku!
Houpa par Keju un viņas ģimeni zināja maz. Viņas vienoja Tīsijs – abu sieviešu krusttēvs. Houpa zināja, ka Kejai “jāpieņem lēmums” un ka viņa tikmēr dzīvos Čārlstonā.
– Vai tu glezno?
Tīsijs iesmējās un sajuta sāpju vilni. Viņš paberzēja apsaitēto ceļgalu un pūlējās atgūt elpu.
– Kejas talantu apskaustu pat Mikelandželo.
– Šaubos, – Keja attrauca, tomēr smaidīja un pieticīgi nodūra skatienu.
– Tu gribi riskēt ar šīs brīnišķīgās sievietes dzīvību, lai izglābtu slepkavu? – Houpa dusmīgi lūkojās uz Tīsiju.
– Nē. Es gribu, lai viņa palīdz cilvēkam, kurš zaudējis visu! Ja tu būtu klausījusi manam lūgumam un kopā ar mani apciemojusi Aleksu cietumā, tu redzētu, kā viņš sēro. Viņš vairāk pārdzīvoja sievas zaudējumu, nevis par savu likteni.
Uz Houpu krusttēva teiktais neatstāja iespaidu. Keja secināja, ka viņa to jau dzirdējusi vairākas reizes iepriekš.
– Ko šis cilvēks darīs pēc izglābšanās no cietuma? – Houpa jautāja. – Pavadīs atlikušo dzīvi, izvairīdamies no policijas?
– Kā jau teicu, sākotnēji bija plānots, ka Alekss kopā ar mani dosies uz Floridu, pie Greidija kunga. – Viņš palūkojās uz Keju. – Greidija kungs ir ekspedīcijas vadītājs, un mēs plānojām ceļojumu kopš pavasara. Man tika uzticēts zīmēt un gleznot visu, ko ieraudzīsim. Greidija kungs mani nolīga, kaut gan zina, ka neprotu zīmēt cilvēkus un dzīvniekus. Mani interesē tikai augi. Keja var…
Keja negribēja dzirdēt kārtējos komplimentus. Tie šķita lieki brīdī, kad bija apdraudēta cita cilvēka dzīvība.
– Kas notiks ar Aleksandru, ja neviens neieradīsies viņam pretī?
– Viņu noķers, ieliks atpakaļ cietumā un nākamās dienas rītā pakārs, – Tīsijs paskaidroja.
Keja paskatījās uz Houpu, gaidot apstiprinājumu, tomēr viņa neko neteica.
– Vai tu gribi, lai es aizvedu Aleksandram zirgu?
– Jā! – Tīsijs atbildēja, pirms Houpa paguva ierunāties. – Tas arī viss. Samaksā vīriem, kuri izdabūs Aleksu no cietuma, atdod viņam zirgu un dodies projām.
– Uz kurieni Alekss dosies, ja viss notiks pēc plāna?
– Pie Greidija kunga. Es uzzīmēju karti ar vietu, kur Aleksam jāsatiek pētnieku komanda. – Viņš uzmeta Kejai jautājošu skatienu. – Tā kā es nevaru doties ekspedīcijā, Greidija kungam būs jāatrod cits mākslinieks.
