nevarēja atgriezties pie tēvoča, nevarēja doties pie citiem ģimenes draugiem un nedrīkstēja atgriezties mājās… Cik ilgi būs jābēguļo? Varbūt iesēsties kuģī, doties uz Skotiju un padzīvot pie tēva ģimenes? Cik ilgu laiku – pusgadu, gadu? Skots teica, ka Čārlstonas iedzīvotājiem “jānomierinās”, pēc tam viņš meklēs sievas patieso slepkavu. Cik daudz laika tas prasīs? Ja nu viņš pats bija slepkava? Tādā gadījumā viņš netiks attaisnots. Aleksandrs vienmēr būs bēglis, un tāds pats liktenis gaidīja arī Keju.
Viņa joprojām sekoja vīrietim, tomēr juta vilinājumu atgriezties Čārlstonā. Atcerēdamās vīrus uz ceļa, kuri meklēja Keju, zināja viņas vārdu un vietu, kur sievieti meklēt, viņa tomēr to nedarīja.
Keju iespaidoja arī skota teiktais par viņas ģimenes reakciju. Ja viņa atgrieztos Čārlstonā, dotos uz Tīsija māju un padotos, tad, bez šaubām, tiktu arestēta. Ģimenes locekļi būtu ārkārtīgi dusmīgi. Keja gara acīm redzēja, kā tēvs un četri brāļi ar šaujamieročiem izcīna ceļu līdz cietumam un viņu atbrīvo. Vai kāds no viņiem tiktu nogalināts?
Pār Kejas vaigiem sāka ritēt asaras, un viņa nepūlējās tās notraust. Viņa centās iztēloties kaut ko labu, bet prātā rosījās vienīgi domas par savu muļķīgo rīcību. Šajā ciemošanās reizē Keja pirmo reizi ceļoja vienatnē, bez kalpones un sulaiņa Kadija sabiedrības, un šādu atļauju viņai nācās izcīnīt ar lielām grūtībām.
“Bez mums tu iekulsies nepatikšanās,” apgalvoja Tallijs.
“Tu satiksi citus vīriešus, un jau esošajiem trim precību kandidātiem pievienosies jauni,” Ītans jautri piebilda.
Neits iedeva māsai sarakstu ar grāmatām, kas jāatved atpakaļ, un jautāja: “Vai tu būsi piesardzīga?”
Atvadas no Ādama bija visgrūtākās. Viņš noskūpstīja Keju uz pieres, paziņoja, ka uzticas viņai un zina, ka māsa ir pietiekami gudra, lai pieņemtu pareizos lēmumus jebkurā situācijā.
Keja palūkojās lejup un ieraudzīja, ka viena kāja bija atkailināta līdz celim. Viņa mēģināja to apsegt ar apmetni, tomēr tas neizdevās.
Viņas tēvs, izdzirdējis meitas lūgumu ceļot vienai, teica: “Nē.” Un viss. “Nē.”
Māte teica: “Neraizējies, es viņu pierunāšu!” Un viņai tas izdevās.
Tagad Keja bija pievīlusi viņus visus – izņemot Talliju, kurš uzskatīja māsu par niekkalbi.
– Ņem! – skots sacīja un sniedza netīru kabatlakatiņu. Keja svārstījās, tāpēc vīrietis piebilda: – Tavs deguns tāpat sasmērēs lakatu. Kāpēc tam jābūt tīram?
Kad Keja sāka atbildēt uz jautājumu, vīrietis nicīgi paslēja degunu gaisā un aizjāja tālāk.
Keja izšņauca degunu un turēja netīro auduma gabalu pirkstos, nezinādama, ko ar to iesākt.
– Nemet zemē, – skots brīdināja. – Mums sekos suņi.
To dzirdot, Keja izbīlī nometa auduma gabalu. Skots parāva pavadu un satvēra lakatiņu, pirms tas piezemējās.
– Es tev nepatīku, tomēr šajā ķezā esam iekūlušies kopā, – vīrietis dusmīgi atgādināja un ielika netīro lakatiņu seglu somā. Viņš turpināja maigākā balsī: – Piedod, meitenīt. Negribēju tevi iesaistīt, tomēr es nebūtu uzticējis meitenei…
– Ja vēlreiz teiksi “nebūtu uzticējis meitenei vīrieša darbu”, es pati tevi nodošu policijai.
Šķita, ka zem kuplās bārdas pavīdēja smaids.
– Nu, nu, meitenīt, – vīrietis teica, – nebozies. Ja mani noķers, varēsi noskatīties manu pakāršanu.
Viņš mudināja zirgu doties tālāk. Keja atbildēja:
– Vai mani pakārs tev blakus?
– Nē. Saki, ka es tevi nolaupīju. Viņi noticēs.
– Es tam ticu, – viņa nomurmināja un mudināja ķēvi sekot vīrietim.
Trešā nodaļa
Kejai sāpēja kājas un galva, un viņa bija tik miegaina, ka ar grūtībām noturēja zirga pavadu. Viņi jāja visu nakti un lielāko dienas daļu, un nabaga ķēve bija vēl vairāk nogurusi nekā saimniece.
Tomēr Keja nesūdzējās vīrietim, kuram sekoja. Viņš sēdēja seglos ar taisnu muguru un neizrādīja noguruma pazīmes. Keja sāka šaubīties par to, vai šis svešinieks vispār ir cilvēks.
Vīrietis strauji pagrieza zirgu un nostājās Kejai blakus.
– Zirgiem jāatpūšas.
Viņa grasījās norādīt, ka arī pati ir pelnījusi tādas rūpes, tomēr aprāvās.
– Jā, mana ķēve ir pārgurusi, – Keja atbildēja augstprātīgā tonī. Šķita, ka vīrieša zilo acu skatienā pavīdēja uzjautrinājums. Noaugušās sejas izteiksmi bija grūti saprast.
– Pagaidi mani šeit. – Vīrietis norādīja uz lielu ozolu, kura zari slīga līdz pat zemei. – Nekāp lejā, citādi vairs netiksi atpakaļ zirga mugurā.
– Es protu uzkāpt un nokāpt no zirga, – Keja atcirta.
– Uzkāpt un nokāpt. – Vīrietis papurināja galvu. – Vai tu esi skolota?
– Esmu apguvusi labas manieres. Vai esi par tādām dzirdējis?
– Ne šajā valstī, – viņš atbildēja, un zem kuplās bārdas parādījās smaids.
Keja viņam sekoja un apturēja zirgu zem koka, pieliekdamās zem zemajiem zariem.
– Vai tev ir nauda, kas bija jāsamaksā vīriem?
Sievietes sejā parādījās trauksme. Vai viņš grasījās nolaupīt atlikušo naudu un pamest Keju likteņa varā?
Vīrieša smaids izdzisa, un viņš aizsvilās dusmās.
– Es neesmu zaglis! Man vajadzīgas dažas monētas, lai samaksātu par guļvietu un ēdienu. Atlikušo vari paturēt. Keja paņēma tēvoča Tīsija iedoto maisiņu ar naudu. Viņa sastinga, atcerēdamās mirkli, kad Tīsijs ielika maisiņu viņas rokās. Tagad tēvocis un Houpa bija tālu projām.
– Vai tu to turēsi visu nakti? – skots uzbrēca.
Keja gribēja iemest monētas nepateicīgā vīrieša sejā, tomēr savaldījās.
– Cik daudz naudas tev vajag?
– Pietiks ar vienu vai diviem dolāriem. Vai tu paliksi šeit un gaidīsi, vai meklēsi policiju? Man jāzina, kas te būs, kad atgriezīšos.
No vienas puses, Keja gribēja meklēt apgabala šerifu un paziņot, ka šis vīrietis viņu nolaupīja. Tomēr viņa skaidri apzinājās, ka nedrīkst tā rīkoties. Tēvocis
