Tīsiju izdomās veidu, kā attaisnoties. Šķita, ka vīrietis cieši guļ, un Keja apsvēra iespēju klusi aizlavīties projām. Tomēr abi gulēja uz lielā apmetņa, un bija skaidrs, ka pat neliela kustība vīrieti uzmodinās.
Kejas acis pierada pie blāvā apgaismojuma šķūnī, un viņa ieraudzīja blakus vīrieša augumam nolikto nazi. Ja viņa to aizsniegtu, tad varētu pielikt Aleksam pie rīkles un panākt, lai viņš Keju atbrīvo.
Viņa pastiepa kailo roku pāri vīrieša sejai, to uzmanīgi vērodama, tomēr viņš nepakustējās. Keja bija pārliecināta, ka Alekss guļ, tāpēc sabijās, kad viņš ierunājās.
– Kas tev padomā, meitene? – viņš klusi teica, neatvēris acis.
Keja drudžaini iztēlojās, kā atvirzās un metas bēgt. Vai viņa nokļūs līdz šķūņa durvīm pirmā? Vai šķūņa īpašnieks palīdzēs aizbēgt?
Alekss ar aizvērtām acīm pasniedzās pēc naža un pasniedza spalu Kejai.
– Vai tu gribi šo?
Keja strauji satvēra naža spalu un piespieda asmeni pie Aleksa rīkles.
– Atbrīvo mani, citādi es atņemšu tev dzīvību, – viņa paziņoja draudīgā balsī.
– Meitene, – viņš pacietīgi atbildēja, – ja tu gribi aizbēgt, tu nedrīksti mani brīdināt.
Viņa piespieda nazi ciešāk Aleksam pie rīkles.
– Es cienu krusttēvu, tāpēc tevi nenogalināšu. Gribu tikai tikt projām.
Alekss joprojām nebija atvēris acis un gulēja ar nazi pie kakla.
– Tu vari doties, tomēr es tevi brīdinu: nav pagājis pietiekami daudz laika. Ja viņi nevarēs pakārt mani, iespējams, uz karātavām vedīs tevi.
– Es neesmu izdarījusi neko sliktu.
Alekss atvēra acis un palūkojās uz viņu. Abu sejas šķīra tikai daži sprīži.
– Tu palīdzēji notiesātam cilvēkam izbēgt no soda.
– Es palīdzēju krusttēvam, nevis tev!
– Tādā gadījumā karātavās nokļūsiet jūs abi.
Keja ciešāk piespieda nazi vīrieša kaklam.
– Ja man piemistu veselais saprāts, es tevi nogalinātu, lai visi redzētu…
Viņa apklusa, jo Alekss pagrūda nazi malā un veikli piecēlās kājās.
– Ārā kāds ir, – viņš čukstēja un uzrāva Keju augšā. Sievietes kājas sapinās platajā apmetnī, un viņa uzkrita Aleksam virsū.
– Nekad neesmu redzējis tik nejēdzīgu meiču, – viņš nomurmināja un atstūma Keju.
Viņa gandrīz atsitās pret šķūņa sienu, tomēr atbrīvojās no apmetņa un piecēlās kājās. Alekss pieskrēja pie durvīm un palūkojās ārā pa spraugu. Pēc mirkļa viņš nostājās Kejai blakus.
– Vecais Jeitss nāk kopā ar kādu cilvēku. Mums jādodas.
Keja ieraudzīja ēdienu un galda, un viņas vēders ierūcās.
– Tagad nav laika ēst, meitene, – Alekss paziņoja un stūma Keju uz izejas pusi. Viņa gandrīz paklupa. Alekss paķēra maizes gabalu un noslēpa zem netīrā krekla. Viņš nostājās Kejai priekšā un nolika sienas dēļus malā. Kāds sāka klauvēt pie lielajām šķūņa durvīm. Alekss dusmīgā, miegainā balsī iesaucās:
– Ko vaig?
– Runā angļu valodā, – Keja viņam uzšņāca. Viņa jau bija ārpusē un apsvēra iespēju skriet pie Jeitsa un padoties, tomēr atcerējās skota teikto par karātavām un vilcinājās.
– Ko vajag? – Alekss sauca un izslīdēja no šķūņa pa spraugu sienā. Viņa bikšu vīle aiz kaut kā aizķērās, un vīrietis netika uz priekšu.
Tikai tad Keja atskārta, ka joprojām tur rokā nazi. Viņa to pacēla, un īsu mirkli Alekss ielūkojās viņas acīs.
Keja zināja: viņš domā, ka tiks sadurts.
Viņa veikli nolaida nazi, pārgrieza vīrieša bikšu vīli un viņu atbrīvoja. No Aleksa pateicības pilnā skatiena Keja gandrīz piesarka.
– Zirgi ir zem ozola. Tas ir netālu, aiz ceļa, tomēr mēs nevaram iet tajā virzienā. Mums jāiet pa lauku, turklāt ātri. Vai tu vari paskriet, meitene?
– Es skrienu ātrāk nekā brāļi, – viņa paziņoja, it kā tā būtu atbilde uz vīrieša jautājumu. Viņa pacēla apmetni un kleitas apakšmalu un pārmeta pār roku.
Apmulsušais Alekss metās skriet pāri laukam, un Keja turējās līdzi. Pēc divdesmit minūšu ilga un haotiska skrējiena Keja vēlējās nomest apmetni un kleitu un skriet apakšveļā. Pēc tam viņa varētu pārgriezt korseti ar skota nazi. Šobrīd spēja dziļi elpot bija svarīgāka par šmaugu vidukli.
Viņiem bija jāšķērso koka sēta. Alekss pārrāpās pāri pirmais un pacēla rokas, lai palīdzētu Kejai. Kad viņa piezemējās, vīrietis gandrīz pakrita.
– Tu esi ļoti vājš. Esmu lēkusi virsū brāļiem no koku zariem, un viņi nepakrita.
Alekss pavēra muti, lai sevi aizstāvētu, tomēr aprāvās un turpināja ceļu. Keja sekoja. Tomēr viņa dzirdēja, ka vīrietis kaut ko nomurmina un papurina galvu. Keja priecājās, ka izdevies Aleksu aizkaitināt. Pēc visām sagādātajām neērtībām viņš to bija pelnījis.
Kad viņi beidzot nokļuva pie zirgiem, Keja izbrīnā apstājās. Alekss teica, ka zirgi ir piesieti zem lielā ozola, tomēr tam bija grūti noticēt. Keja stāvēja, turēdama rokās apģērbu. Apakšveļa bija mitra un pielipusi pie ādas, zeķes saplēstas un netīras.
– Kad tu to izdarīji?
– Tagad nav laika jautājumiem, meitēn, – Alekss atbildēja. – Mums jābēg. – Keja nekustējās, tāpēc viņš satvēra viņas roku un pievilka pie sevis. – Vai gribi, lai iesēdinu tevi seglos?
– Tu? – viņa atcirta, attapusies no izbīļa. – Mans jaunākais brālis ir spēcīgāks par tevi.
– Tallijs? – Alekss savija pirkstus. Keja atspērās pret viņa plaukstām un ielēca seglos. – Tas puika drīzāk apmētās pretinieku ar dubļiem nekā izmantos dūres. – Viņš uzreiz nožēloja teikto. Alekss atsaucās uz vēstuli, ko zēna gados rakstījis Neits.
Keja iepleta acis.
– Kā tu to zini? – Tēvs joprojām uzjautrinājās par iespaidīgo dubļu kauju starp Keju un viņas jaunāko brāli, kas notika, kad viņi bija trīs un četrus gadus veci.
Alekss pagrieza zirgu un piesita pie deniņiem.
– Vai
