daudz laika, apliecinot, ka lāči nometnei, visticamāk, neuzbruks.
– Es diezgan labi šauju. – Keja paberzēja rokas, cenšoties sasildīties, un palūkojās uz debesīm. – Izskatās, ka drīz līs, tāpēc tev vajadzētu doties ceļā. – Viņai gribējās lūgties, lai Alekss viņu nepamet vienu, bet viņa labprātāk mirtu nekā to atzītu.
Aleksu šī tēlotā drosme neapmānīja. Viņš zināja, ka meitene baidās, turklāt pamatoti, jo viņus meklēja visi atlīdzības kārotāji tuvākajos trīs štatos. Tomēr viņam vajadzēja atrast ēdienu, un nebija iespējams iziet sabiedrībā abiem kopā. Pārāk daudzi meklēja vīrieti un sievieti, kas divatā ceļo zirgu mugurā.
– Paņemšu tavu ķēvi, – Alekss sacīja un uzlūkoja meiteni, lai redzētu, vai šī vēsts viņu satrieks. Skaistajā sejā pavīdēja izmisums, un viņš gandrīz atteicās no sava nodoma. Seglu somās bija maisi ar kaltētu pārtiku, bet tā būs nepieciešama vēlāk. Šobrīd abiem vajadzēja siltu ēdienu, un Alekss bija apņēmies to sagādāt, ja vien tas būs iespējams.
– Ej! – Keja sacīja un atkāpdamās tuvojās audekla pārsegam. – Neraizējies par mani. Es spēšu par sevi parūpēties.
Aleksam šķita, ka viņa tik tikko spēj paiet, bet viņš negrasījās to teikt. Māca bažas, ka meitene atkal uztver šo kā iespēju aizbēgt un dosies prom, tiklīdz viņš aizjās. Aleksam negribējās pat domāt, ko atlīdzības mednieki nodarītu jaunai meitenei, uzskatot viņu par noziedznieci.
Viņš negribīgi apsegloja ķēvi un, vēlreiz palūkojies atpakaļ, pameta Keju vienu mežā aiz izdegušās mājas drūpošajām ķieģeļu sienām.
Alekss traucās pa šauro taku starp kokiem un jau tūkstošo reizi klusībā nolādēja Tīsiju Konoru. Protams, viņš bija šim cilvēkam parādā dzīvību, bet galu galā Tīsijs bija vainojams tajā, ka viņam nākas sargāt un barot meiteni, kas neko neprot. Viņa atteicās pakļauties pavēlēm un devās, kur un kad vēlas. Ja Alekss kaut vai ierosināja kaut ko darīt, meitene viņu nosauca par nepateicīgu un smirdīgu cilvēku.
Sasniedzis ceļu, Alekss nespēja apvaldīt smaidu. Jāatzīst, meitene prata jāt, un viņš skaļi iesmējās, atceroties viņu zirga mugurā, matiem un apmetņiem plīvojot, kamēr mazo, bet spēcīgo augumu apkļāva balta, mirdzoša kleita.
Alekss nekavējoties apstājās un palūkojās apkārt, pārbaudot, vai kāds viņu dzirdējis, bet uz ceļa neviena cita nebija.
Patiesībā meitene bija patīkama ceļabiedre, un pēc pēdējiem mēnešiem viņam tas bija izmisīgi nepieciešams. Tiesas prāva bija izsmiekls. Zālē neviens, pat viņa advokāts, neuzskatīja Aleksu par nevainīgu. Katru dienu viņu vilka no cietuma uz tiesas zāli, un cilvēki šņāca, spļāva, pat meta akmeņus. Kad tika nolasīts spriedums, Alekss pats jau bija sācis apšaubīt savu nevainīgumu. Bet apgalvojums, ka viņš nezina, kas noticis, galu galā nebija īpaši pārliecinošs. Tīsijs vienīgais izrādīja labvēlību. Kad viņš atklāja savu plānu, Aleksu māca šaubas. Turpmākie notikumi, kad Tīsijs bēgšanas dienā salauza kāju, viens no abiem algotajiem palīgiem tika sašauts un otrs notverts, visu padarīja vēl sliktāku. Kad Alekss beidzot kājām nokļuva tikšanās vietā un tur viņu gaidīja skaista meitene mirdzošā balles tērpā, šķita, ka pienācis pasaules gals. Viņš bija pārliecināts, ka jau pēc dažām minūtēm būs miris un ierāvis kapā arī meiteni.
Kad viņa saprata Aleksa skotu izrunu, kas amerikāņiem parasti sagādāja grūtības, viņš izbijies atskārta ka šī ir Engusa Maktērna Hārkorta meita, Aleksa tuvākā drauga mīļotā māsa. Viņa bija uzticēta Aleksam, kurš pat sevi nespēja aizsargāt. Ja viņam pietiktu laika pārdomām, viņš noteikti labprātāk padotos gūstītājiem nekā apdraudētu meitenes dzīvību. Bet apkārt svilpa lodes, un viņiem atlika vienīgi bēgt.
Tomēr atklājās, ka meitene kalta no izturīgāka metāla, nekā šķita sākumā. Alekss redzēja, ka viņa ir pārbijusies, tomēr sakopo drosmi un mēģina pēc iespējas veiksmīgāk izkļūt no sarežģījumiem, kuros iepinusies.
Viņš pamudināja ķēvi uz priekšu. Tīsija kartē bija atzīmēta taverna, un viņš grasījās darīt visu nepieciešamo, lai sameklētu normālu ēdienu. Viņš jau vairākas nedēļas nebija baudījis neko siltu un juta, ka ribas izspiedušās. Alekss atkal pasmējās, atceroties, kā meitene viņu nodēvēja par vārguli… un večuku. Viņš pieskārās bārdai. Šobrīd tā bija nepieciešama, lai slēptu seju, ko redzējuši pārāk daudzi Čārlstonā un tuvākajā apkaimē. Bet šīs bārdas dēļ meitene uzskatīja, ka viņš ir vecāks par viņas dievināto brāli Ādamu.
Alekss pielieca galvu, jājot garām vaļējiem ratiem, kuros sēdēja vīrietis un sieviete, un atvieglots nopūtās; tie nepazina izbēgušo cietumnieku.
Turpinādams jāt, Alekss centās atcerēties, ko Neits viņam stāstījis par māsu, tomēr neko daudz neatminējās. Neitu interesēja mīklu minēšana, un viņi apmainījās vēstulēm par visu, kas viņiem šķita noslēpumains. Par mazo māsu Neits rakstīja tikai tad, kad viņa kaut kā izpelnījās sodu, un parasti tas nozīmēja kautiņu ar Artūru Talbotu Hārkortu jeb Talliju. Alekss bieži sasmīdināja tēvu, stāstot par Kejas un Tallija piedzīvojumiem.
“Izklausās, ka viņa ir līdzīga mātei,” Aleksa tēvs mēdza teikt. “Vai stāstīju, kā viņa šāva uz Engusu?” Alekss atbildēja apstiprinoši, bet lūdza pastāstīt vēlreiz. Pirmo reizi par šo notikumu viņiem pavēstīja Malkolms, Kejas vectēva brālis. Alekss kopā ar tēvu trīs reizes apciemoja Maktērnus, kad tie dzīvoja netālu no Glāzgovas. Viņš pazina visus sešus Kejas brālēnus, un tie visi bija vecāki, bagātāki un saņēmuši labāku izglītību nekā Alekss. Tikai tad, ja runa bija par zirgiem vai jebkuru citu dzīvnieku, Alekss kļuva par vadoni. Dereks, kurš bija vienpadsmit gadus vecāks, pirmais saskatīja Aleksa talantu. Malkolms bija kļuvis par Maktērnu klana muižnieku un kopā ar sievu Herietu adoptējis Dereku. Tas nozīmēja, ka viņš reiz būs muižnieks, un pārējie viņā ieklausījās. Viņš apgalvoja, ka Alekss apietas ar dzīvniekiem kā burvis un spēj panākt, lai tie dara itin visu. Kad Alekss par to uzrakstīja Neitam, draugs sāka viņu dēvēt par Merlinu un atsūtīja grāmatu par seno burvi. Iesauka pielipa, un turpmāk Neits vienmēr uzrunāja Aleksu kā Merlinu.
Alekss atgriezās tagadnē, ieraudzījis tālumā tavernu. Tā bija lielāka un daudz rosīgāka, nekā viņam gribētos. Alekss bija cerējis ieiet iekšā un pasūtīt ēdienu, bet viesu bija tik daudz, ka to vidū kāds noteikti jau dzirdējis ziņas no Čārlstonas. Ja Alekss būtu tīrs un labi ģērbies, slēpjot seju zem bārdas, droši vien izdotos palikt nepamanītam.
Bet šobrīd viņš izskatījās pēc aizbēguša cietumnieka.
– Nolādēts! – viņš noņurdēja un prātoja, vai tomēr nevajadzētu atgriezties pie Kejas. Vēl dažas dienas varētu pārtikt no kaltētas gaļas un augļiem. Jo tālāk uz dienvidiem viņi dotos, jo mazāka iespējamība, ka viņus kāds pazīs.
Tomēr vēders ierūcās, atgādinot, ka nepieciešama pārtika. Alekss nokāpa no zirga un ieveda to starp kokiem, no kurienes varēja vērot tavernā notiekošo. Virtuve bija ēkas tālākajā galā, un ārpusē pat bija nolikts liels katls. Blakus staigāja pavāri un miesnieki asiņainos priekšautos.
Divviru parādes durvis ik pa brīdim atvērās, kad cilvēki nāca un gāja. Alekss saprata, ka viņam nekādā gadījumā neizdosies iekļūt tavernā nepamanītam.
