to atņēma.
– Es stāstu, ka mani gandrīz nogalināja, bet tu uztraucies tikai par sevi?
Keja jau gribēja aizstāvēties, bet pamanīja šķelmīgu mirdzumu viņa acīs.
– Ja kāds būtu tev sekojis, man nāktos piedāvāt karoti vēl citiem cilvēkiem. Pietiek jau ar tevi.
– Laikam jau gulēt blakus notiesātam slepkavam ir īsts pārbaudījums.
Kejai šis joks nepatika. Tas bija pārāk patiess… un biedējošs.
– Lūdzu, pastāsti man saviem vārdiem, kas notika Čārlstonā. – Keja izmantoja visiejūtīgāko balss toni, lai pamudinātu vīrieti runāt, bet viņš pat nepaskatījās uz viņas pusi.
– Hmm, – viņš norūca, atkal paņemot karoti.
– Ko tas nozīmē?
– Tā nav tava darīšana.
– Ja es apdraudu savu dzīvību tevis dēļ un tu…
– Vai tur bija lācis? – vīrietis jautāja, pacēlis maizes kumosu pie mutes.
Keja spalgi iespiedzās un strauji pārvietojās viņam tuvāk.
– Nē, tikai vējš, – viņš noteica un turpināja ēst.
Keja aptvēra, ka viņš izlicies dzirdam lāci, lai neļautu viņai runāt par slepkavību.
– Tu neesi labs cilvēks.
– Tev piekristu visi Čārlstonas iemītnieki.
– Vesela pilsēta, kas prot izzināt cilvēka būtību. – Keja gribēja pajokot, bet vīrieša sejas izteiksme liecināja, ka tas nav izdevies. Abi brīdi ēda klusēdami, līdz viņa iejautājās:
– Vai tu viņu ļoti mīlēji?
– Jā.
Atbildes iedrošināta, viņa turpināja:
– Kā jūs iepazināties?
– Sacīkstēs. – Sautējums bija apēsts, un Alekss pasniedzās pēc pīrāga, ko Keja nemaz nebija pamanījusi.
– Ērkšķogas? Mans iecienītais ēdiens!
– Un kāds ēdiens tev šobrīd nešķiet iecienīts? – No vīrieša acīm bija nozudušas skumjas, un Keja par to priecājās.
– Kaltēta gaļa, āboli un strauta ūdens ar sūnu gabaliņiem.
Alekss iesmējies sagrieza pīrāgu ceturtdaļās ar savu lielo nazi.
– Mazliet pietaupīsim brokastīm. Ja vien tu atstāsi mums nedaudz ēdiena. Kur tas viss pazūd, meitēn? – Viņš aplūkoja Kejas augumu. To slēpa apmetnis, bet necik liela gan viņa nebija.
– Muskuļos, – meitene paziņoja, laizot sulu no plaukstas locītavas. – Esmu veidota no muskuļiem.
Alekss iesmējās, un Keju šī skaņa iepriecināja.
– Cik ilgi tu viņu pazini?
– Par ko tu runā? – Alekss jautāja.
– Tavu sievu. Cik ilgi bijāt pazīstami, pirms apprecējāties?
– Trīs nedēļas.
Keja izbrīnīta pavēra muti un lūkojās uz viņu.
– Ar to nepietiek, lai iepazītu cilvēku, pirms ar viņu salaulāties!
– Kurš tev to teica? Māte?
– Un tēvs.
– Droši vien arī mācītājs.
Keja apēda vēl vienu pīrāga kumosu.
– Tātad tu zini visu arī par mīlestību, ne tikai bēguļošanu no likuma.
Viņai šķita, ka šī piezīme atkal liks vīrietim noslēgties sevī, tomēr viņš atbildēja pavisam mierīgi.
– Es zinu, kad jūtos iemīlējies, jā. Ko tev lika darīt māte? Iepazīt vīrieti, pirms apprecies?
– Protams.
– Tāpat kā viņa iepazina tavu tēvu?
– Abi bija pazīstami vairākus gadus, pirms apprecējās, – Keja sacīja un samiedza acis. – Tu daudz zini par manu ģimeni. Vai to stāstīja tēvocis Tīsijs?
– Šo to jā. Vai esi paēdusi, vai arī man vajadzētu atkal iebrukt tavernā? Iespējams, tur vēl palikusi kāda mārciņa gaļas.
– Ar šo pietiks, bet ceru, ka tu gatavojies sargāt to pīrāga pusi.
– Uz dzīvību un nāvi.
Keja vēroja, kā viņš ieliek pīrāga trauku atpakaļ maisā, apsien ap to virvi un paceļ maisu kokā. Kad viņš atgriezās nelielajā nojumē, Keja jautāja, kā viņš to iemācījies.
– Vienmēr jāsargā ēdiens, meitēn. Vai tiešām tavi radinieki skoti to neiemācīja?
– Kad viņus apciemoju, es apmetos pilī, nevis ārpusē. Sāka līt lietus, un gaiss kļuva vēsāks. Keja savilka apmetni ciešāk un pierāva ceļgalus pie krūtīm. Kamēr viņi ēda, sabiezēja tumsa, un tagad viņa bija palikusi divatā ar tik tikko pazīstamu vīrieti.
– Vai tu atkal no manis baidīsies, meitēn? – viņš klusi jautāja.
Keja iztaisnoja muguru.
– Kāpēc jābaidās no tāda vārgulīga večuka? Par ko mēs runājām?
– Par tavu pieredzi aplidošanas mākslā, – viņš steigšus atbildēja, valdīdams smieklus.
– Priecājos, ka spēju tevi uzjautrināt, bet vispār jau es devos uz Čārlstonu, lai apsvērtu trīs bildinājumus. – Keja apmierināta uztvēra vīrieša pārsteiguma pilno skatienu.
– Trīs?
– Vai domāji, ka vīrieši mani negrib? Ja tu mani uzskati par bezjēdzīgu, tas nenozīmē…
– Vai tu gribi teikt, ka nevari izdomāt, ar kuru no trīs vīriešiem precēties?
Balss tonis liecināja, ka viņam tas šķiet dīvaini vai pat nepareizi, bet Kejai nebija ne jausmas, kāpēc.
– Jā, – viņa vilcinādamās atbildēja. – Visi ir krietni vīrieši, un…
– Bet kur ir kaisle? – Alekss dedzīgi jautāja.
Keja priecājās, ka tumsā nav redzami viņas piesarkušie vaigi.
– Ja
