cietumnieka, kurš tikai nesen pametis Skotijas Hailendu.
Viņš smaidīdams atgriezās, lai parādītos Kejai un noskaidrotu, kādas drēbes atradusi viņa, bet sastinga.
Uz paaugstinājuma bija nolikts garš spogulis. Keja stāvēja pie tā un klusējot sukāja matus. Alekss jau bija pieradis uz viņu skatīties, bet nekad nebija redzējis meiteni bez apmetņa. Kleitas apmale bija sadriskāta, audums šur tur ieplīsis, bet tērps tik un tā bija brīnišķīgs. Zemais izgriezums nedaudz atklāja krūtis. Īso piedurkņu dēļ slaidās, kailās rokas bija neapsegtas, un Alekss redzēja, cik labi tās veidotas pēc daudzus gadus ilgušām nodarbēm ar stūrgalvīgiem zirgiem. Baltais tērps cieši apkļāva krūtis, zem kurām sasieta lente, un audums brīvi krita līdz grīdai.
Alekss brīdi klusēdams vēroja meiteni un domāja par to, kā viņa gatavojusies ballei Čārlstonā. Viņa droši vien iztēlojās sarunas ar jauniem vīriešiem mēness gaismā, varbūt pat gribēja pievienot vēl kādu bildinājumu savam krājumam, par ko reiz stāstīs mazbērniem.
Bet savas labsirdības dēļ viņa piekrita darīt kaut ko tādu, ko negribētu neviena bagāta (vai pat nabadzīga) sieviete. Viņa riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu svešinieku, kurš varēja būt vainojams slepkavībā.
Alekss vēroja, kā viņa sukā matus; droši vien meitene domāja, ka tā ir pēdējā reize. Un skumjā sejas izteiksme liecināja, ka viņa piekritīs matus nogriezt.
Cik žēl, ka nav iespējams laiku pavērst atpakaļ! Citādi viņš atgrieztos… Alekss negribēja par to domāt, jo zināja, ka atgrieztos sava mūža laimīgākajā brīdī, kad salaulājās ar Lilitu.
Dziļi ievilcis elpu, Alekss iznāca no plauktu aizsega un tuvojās meitenei.
– Vai drīkstu jūs lūgt uz deju, Kejas jaunkundze? – Viņš sniedza roku, cerot, ka viņa neiebildīs pret netīrajiem matiem un cietuma smārdu, kas vēl joprojām kavējās uz viņa miesas.
Bet Kejai bija mācīta laba uzvedība. Viņa pieklājīgi pasmaidīja, nedaudz pacēla svārkus un satvēra viņa plaukstu. Pieskaroties meitenes viduklim, viņš nožēloja, ka neskan mūzika, jo pats varēja nodungot tikai senu, lēnu skotu balādi, ko reiz dziedāja māte. Šī nebija īsta deja ar sarežģītu partneru maiņu; šoreiz dejoja viņi divi vien.
Kad Keja piebalsoja, tādējādi pierādot, ka zina šo dziesmu, Alekss atplauka smaidā un vadīja viņu starp galdiem un plauktiem, pie letes un aiz tās. Meitene pasniedzās, paņēma tumši brūnu pudeli un nolika to uz letes, un Alekss skaļi iesmējās. Viņa nepiemirsa, kāpēc abi šeit ieradušies.
Pagāja vairākas minūtes, pirms viņš atveda Keju pie spoguļa un paklanījies atkāpās.
– Kejas jaunkundze, nekad vēl neesmu tā izbaudījis deju.
– Arī es nē. – Viņa nolaidās reveransā, izplešot svārkus.
Alekss pagāja nostāk un lūkojās uz meiteni, domājot, cik skaista viņa ir savā garajā baltajā tērpā. Viņš gribēja atcerēties Keju šādu. Meiteni, kas izglāba viņam dzīvību.
– Tev nāksies man palīdzēt, – viņa ieminējās.
Alekss turpināja viņu vērot. Viņš gadiem ilgi bija sarakstījies ar Kejas brāli, bet Neits ne reizi nepieminēja, ka viņa jaunākā māsa ir tik skaista.
– Kādā ziņā palīdzēt?
– Izģērbties.
Alekss tikai pēc brīža saprata, ko viņa pateikusi.
– Tu vēlies, lai palīdzu tev… izģērbties?
Keja pasmaidīja.
– Ja ceļosim kopā, tev vajadzēs izturēties kā manam brālim. – Viņa pagriezās ar muguru pret Aleksu un pacēla matus. – Sākumā drīksti atpogāt manu tērpu.
– Tur ir tūkstoš podziņu! Pavadīsim šeit visu dienu.
– Tu biji precējies, tev jāzina, kā novilkt tērpu.
– Biju precējies tikai dažas stundas, – Alekss sacīja, knibinādams ceturto pogu. Tā bija pavisam neliela, un cilpiņas bija pārāk nepakļāvīgas.
Keja palūkojās uz viņu pār plecu.
– Dažas stundas? Tātad jūs nepaguvāt…
– Nav tava darīšana, bet nē, nepaguvām. – Viņš rauca pieri, pētīdams pogas.
– Houpa teica, ka tu aizmigi savā kāzu naktī, bet es viņai nenoticēju.
– Es neaizmigu. Mani sazāļoja.
– Pareizi. Vīna glāze un miegs. Kurš tevi sazāļoja?
– Ja es to zinātu, tad tiesas laikā varētu glābties. – Viņš bija atpogājis jau divas trešdaļas podziņu.
– Houpa teica, ka durvis bija aizslēgtas no iekšpuses un istabā bijāt tikai jūs ar sievu.
– Tas ir gandrīz vienīgais, ko juristi izsprieda pareizi. – Alekss pavilka pēdējo pogu. – Nu tā, novelc tērpu, un dosimies prom. Kāds varētu te ienākt.
– Svētdienā? Neticu. Pat mans tēvs svētdienās nestrādā.
– Tas acīmredzot nozīmē, ka nestrādā neviens, – Alekss nicīgi noteica. Viņš lūkojās uz tērpa muguras daļu tā, it kā nupat būtu uzkāpis kalnā un lepotos ar paveikto.
– Pagriezies, – Keja pavēlēja. – Es tik un tā esmu meitene, un tu esi vīrietis, tāpēc… – Viņa piepeši apklusa un lūkojās uz Aleksu, it kā tikai nupat aptvērusi, ka viņam mugurā ir jaunas drēbes.
– Vai tev patīk? – viņš jautāja, pacēlis rokas.
– Tu izskaties pēc plantācijas īpašnieka, – meitene klusi noteica. – Šīs drēbes tev piestāv. – Viņa atkal pievērsās spogulim, bet vēroja Aleksa atspulgu. – Kaut gan visu sabojā tas, ka vēl joprojām esi netīrākais cilvēks šajā apgabalā un tev matos ir utis.
Alekss pārlaida plaukstu pār matiem. Viņš mēdza tos rūpīgi kopt un sasiet uz skausta ar melnu lenti, bet tagad mati auga gari un pinkaini, un Kejai bija taisnība – viņš tiešām bija ļoti netīrs.
– Varbūt izmazgāšu tos, kad sasniegsim ceļamērķi.
– Nē. Tu nomazgāsies jau šodien, citādi es neģērbšos kā zēns.
Alekss pasmaidīja.
– Nokavēji. Bez manas palīdzības vairs neaizpogāsi savu tērpu.
Keja paķēra kleitu no tuvākā plaukta un parādīja to Aleksam. Kleita bija brūna un vienkārša, ar melnu pīni ap apkakli. Meitenes acīs pavīdēja draudi.
Alekss negrasījās viņai atklāt, ka dotu priekšroku baltajam tērpam. Viņš bija pieradis pie
