tavs sliktais noskaņojums. Es galu galā neesmu vainīga un iepinos šajā stāstā tikai tāpēc, ka pieteicos tev palīdzēt.
– Kuram tagad ir slikts noskaņojums?
– Man ir šādas tiesības. Tev jājūtas pateicīgam.
– Pateicos, ka izglābi man dzīvību, bet ne jau par to, ka tevis dēļ mūs gandrīz notvēra.
– Kad es… – Keja iesāka, bet jau nākamajā mirklī apklusa, pagrieza zirgu un strauji aizauļoja virzienā, no kura viņi nupat bija atjājuši.
Aleksam nebija viegli viņu panākt, un viņš klusībā sodījās, ka apkrāvis zirgu ar dažādām mantām un pārtiku, apgrūtinot dzīvnieka spēju kustēties. Beidzot pieauļojis Kejai klāt, viņš gandrīz izmežģīja roku, mēģinot atņemt pavadu un apturēt abus zirgus. Tomēr Keja bija ļoti prasmīga jātniece, un Aleksam neizdevās viņu apsteigt, kaut gan viņš pūlējās.
– Piedod! – viņš sauca meitenei pakaļ. – Atvaino. Meitēn, es tiešām nožēloju, ka tā pateicu.
Alekss jau bija pārliecināts, ka meiteni pazaudējis, bet viņa palēnināja gaitu un pievērsās viņam.
– Atkārto.
Aleksam bija grūti pazemoties. Tēvs vienmēr mēdza teikt, ka viņiem nav titulu un naudas, toties ir lepnums, un no tā nedrīkst atteikties. Bet šobrīd viņš lūkojās uz trauslo meiteni un zināja, ka būtu gatavs skūpstīt viņai kājas, lai izpelnītos piedošanu. Un domas par kāju skūpstīšanu nekavējoties gaisināja nelāgo noskaņojumu un žēlumu pret sevi.
– Lūdzu, piedod, meitēn, – viņš sacīja. Viņa lūpās rotājās smaids. – Tu rīkojies ļoti drosmīgi, ķeroties pie darba, ko Tīsijs Konors saputroja, un lūdzu piedošanu, ka apgalvoju pretējo.
– Tu runā nopietni vai arī tikai izliecies, lai es tevi nepamestu šeit vienu?
To dzirdot, Alekss gandrīz aizrijās. Vienatnē viņam būtu daudz vieglāk, tomēr viņš negribēja to atklāt. Šobrīd viņš prātoja, kāpēc Enguss Maktērns Hārkorts iemācījis meitai šādi jāt. Bet viņa galu galā bija daļēji skotiete; varbūt šādas prasmes bija asinīs.
– Tu vēl joprojām dīvaini skaties uz mani.
– Domāju, ka ar šādiem jātnieces dotumiem tu uzvarētu jebkurās sacīkstēs. Ja man būtu zirgi un mēs nebūtu iekūlušies šajā ķezā, mēs nopelnītu veselu bagātību.
Keja nespēja apvaldīt smaidu.
– Vai tāpēc šorīt biji tik īgns? Ilgojies pēc saviem sacīkšu zirgiem?
Alekss jau gribēja atklāt patiesību, ka baidās no nākotnes un iespējamām sekām, ja viņus notvers, tomēr nolēma paklusēt. Viņš nolaida skatienu un sacīja:
– Domāju, cik drausmīgi būtu nogriezt tādus matus kā tavējie. Bet tu, meitēn, esi pārāk skaista ar tādu bagātību uz galvas.
Viņš bija pārliecināts, ka meitene nosauks viņu par muļķi un aizjās, putekļiem nokūpot, tomēr tas nenotika.
Viņa pieskārās matiem un jauki pasmaidīja.
– Vai tev tiešām tā šķiet?
– Jā, – Alekss apliecināja. Viņš runāja patiesību.
– Es laikam pārāk spēji sadusmojos, – Keja atzina. – Man vienmēr bijušas tādas grūtības. Ādams to uzskata par manu lielāko trūkumu.
– Un Ādamam, protams, vienmēr ir taisnība, – Alekss noņurdēja.
Keja veltīja viņam bargu skatienu, lai noskaidrotu, vai viņš joko vai arī runā nopietni.
Alekss centās saglabāt mieru un neļaut vaļu smiekliem.
– Vai tagad sekosi man, meitēn?
– Tikai tad, ja sauksi mani vārdā, – viņa atbildēja. – Es zinu, ka tev pateica manu pilno vārdu, bet parasti mani sauc…
– Keja, – Alekss atbildēja. – Atbilstoši iniciāļiem. Tavs brālis Neits uzskatīja to par tavu vārdu, jo māte pirms tavas piedzimšanas visur izšuva iniciāļus. Viņa bija apņēmusies panākt, lai piedzimtu meitene. Labi, Keja, vai esi gatava turpināt? Drīz sasniegsim ciematu.
Alekss pagrieza zirgu un jāja uz dienvidiem, acīmredzami cerot, ka viņa sekos. Tomēr Keja palika stāvam kā sastingusi. Cik daudz tēvocis Tīsijs viņam pastāstījis! Pārāk daudz ģimenes iekšējo noslēpumu nonākuši svešinieka rokās. Keja sarauca pieri un sekoja viņam.
Dzirdot Kejas zirga pakavu klaboņu, Alekss pasmaidīja un nosprieda, ka nupat kaut ko uzzinājis par sievietēm. Atvainojoties un lūdzoties, lai meitene atgriežas, viņš bija aptraipījis savu lepnumu, bet vienlaikus uzvarējis, jo viņa sekoja. Varbūt lepnums nav savietojams ar sievietēm. Lai nu kā, viņš priecājās, ka meitene rīkojas saprātīgi un ļauj, lai viņš to aizsargā.
– Man tas nepatīk, – Keja nočukstēja, kad Alekss ievietoja slēdzenē naglu, ko bija izvilcis no ēkas sienas.
– Vai tu domā, ka man patīk? – viņš čukstus atcirta.
– Es labprāt būtu mājās pie sievas, nevis šeit.
– Piedod, – Keja atvainojās. – Dažreiz aizmirstu, ko esi zaudējis.
Alekss rāva slēdzeni augšup un uzspieda uz naglas, līdz durvis beidzot atvērās.
– Ātri! – viņš steidzināja, palaižot meiteni pa priekšu, bet pats uz brīdi palika ārā, vērojot apkārtni. Izskatījās, ka visi šīs mazās pilsētiņas iedzīvotāji ir svētdienas rīta dievkalpojumā, tātad viņi pagaidām bija drošībā.
– Labs veikals, – Keja ieminējās, pētīdama bagātīgi piepildītos plauktus pie sienām. Tālākajā telpas galā bija skapji ar drēbēm. – Nav Čārlstona vai Ņujorka, bet šādam ciematam nepavisam nav slikti.
Aleksam nerūpēja, cik labs ir šis veikals; galvenais, lai viņi paspētu paņemt vajadzīgo un aizkļūt prom, pirms viņus kāds pamana.
– Mums jātiek ārā un jādodas tālāk, – viņš tik tikko dzirdami atgādināja. – Un klusē!
– Tu vienmēr domā, ka es neko nesaprotu, – Keja sacīja, ejot dziļāk lielajā veikalā. Pašā priekšā bija gara lete, aiz tās saliktas kastes un pudeles. Bija arī trauki ar cietiem cepumiem un marinēti gurķi mucās.
Paņēmis lielu audekla somu, Alekss lika tajā cepumus un kaltētos ābolus. Viņš neatklāja Kejai savas raizes, ka vēsts par Tīsija iesaistīšanos bēgšanā no cietuma sasniegušas Greidija kungu un viņš meklēs kādu, kurš atbilst Aleksa aprakstam. Negribējās domāt, ka mērots tik tāls ceļš, lai ieskrietu lamatās.
Nedzirdot Kejas balsi, Alekss nosprieda, ka viņa pārģērbjas, un negribēja traucēt.
