Jasmīna smarža. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Jasmīna smarža - Džūda Devero страница 15

Jasmīna smarža - Džūda Devero

Скачать книгу

pagulēt. – Viņa izstiepa saplēstajās zeķēs tērptās kājas un centās atslābināt prātu, lai iemigtu, tomēr tas bija grūti pēc vairāku stundu diendusas. Turklāt viņš vēl joprojām gaidīja atbildi.

      – Viņi visi ir labi vīrieši un spēj nodrošināt gan mani, gan bērnus. Nesaprotu, kāpēc nedrīkst… – Keja apklusa, jo Alekss iesmējās, turklāt tik nicinoši, ka viņa atbalstījās uz elkoņa un palūkojās uz viņu. Vīrietis bija izstiepies miklajā zālē, ģērbies vienīgi plānajās drānās un uzgriezis viņai muguru.

      – Ko tas nozīmē?

      – Neko, meitēn. Guli.

      Keja piecēlās sēdus.

      – Nē, es vēlos zināt, kāpēc tu tik nejauki spurdzi.

      – Spurdzu? – viņš atkārtoja, šķietami uzjautrināts. – Es nespurdzu. Tādu skaņu es izdodu, kad dzirdu kaut ko neticamu un nesaprotamu.

      – Ja neatzīsies, ko ar to gribēji teikt, es…

      – Nu? Ko tu izdarīsi, meitēn? Viņa pieliecās vīrietim tuvāk.

      – Pārvērtīšu tavu dzīvi par elli, – viņa klusi noteica.

      Alekss pievērsās viņai un domās iztēlojās visus iespējamos veidus, kā viņa varētu piepildīt savus draudus.

      – Tas laikam nozīmē, ka šovakar tu nemitēsies runāt, līdz es nomiršu.

      – Ar to mēs varētu sākt.

      Viņš pagriezās uz muguras un salika rokas aiz galvas. – Spriežot pēc tā, ko zinu par laulību, to uzturēt nav viegli. Vienīgā iespēja ir mīlēt otru cilvēku.

      – Tam es piekrītu, – Keja vilcinādamās sacīja. Viņa vēl joprojām nesaprata, kādi Aleksam ir iebildumi.

      – Vai tu mīli visus trīs vīriešus? – Viņš lūkojās uz Keju no apakšas, jo gulēja, kamēr viņa sēdēja.

      – Es varētu viņus mīlēt. Starp citu, kopš man palika sešpadsmit, esmu saņēmusi astoņus bildinājumus. Izvēlējos trīs preciniekus, un tagad apsvēršu, kurš man būtu piemērotāks. Nav tā, ka man ir tikai trīs bildinājumi un esmu ar mieru pieņemt jebkuru no tiem. Tas, kurš mani bildināja pirmais, bija… Teiksim tā, viņš bija ļoti nepiemērots, un es viņu neiekļāvu.

      – Tātad izvēlējies no viņiem trīs, kurus varbūt spētu iemīlēt, un mēroji tālo ceļu uz Čārlstonu, lai nolemtu, kurš būs laimīgais?

      – Jā, – Keja atbildēja un palūkojās uz Aleksu, tik un tā nesaprotot, kāpēc viņš smejas. – Kas tev šķiet tik smieklīgs?

      Viņš jau grasījās atbildēt, bet piecēlās sēdus un palūkojās uz viņu.

      – Meitēn, tev nepieciešama kaisle. – Keja gribēja iebilst, bet viņš pacēla roku, Keju apklusinādams. – Kad skaties uz vīrieti, tev jājūtas tā, it kā būtu gatava mirt, ja nepavadīsi visu atlikušo mūžu kopā ar viņu. Tavai sirdij jāsakāpj kaklā un tur jāpaliek.

      – Manuprāt, ir iespējams iemācīties kādu mīlēt. Tu uzskati, ka esmu vēl bērns, bet man ir nācies redzēt šādas kaisles laulības, un tās nekad neizdodas. Manas mātes draudzene aizbēga kopā ar daudz jaunāku vīrieti, un… Nu, tagad viņi nemitīgi strīdas. Viņu meita ir mana draudzene un pusi dzīves pavada manā mājā, lai nevajadzētu atgriezties pie saviem ķildīgajiem vecākiem.

      – Cik viņiem ir bērnu?

      – Vienpadsmit.

      – Viņiem ir vienpadsmit bērnu, bet viņi visu laiku pavada strīdoties?

      Keja domās pavēlēja sev nenosarkt, bet tas neizdevās, un viņa cerēja, ka Alekss to neredz.

      – Viņi nav laimīgi.

      – Izklausās, ka viņiem viss ir kārtībā. Nelaimīgi ir tie, kas vienmēr ir pieklājīgi viens pret otru.

      – Muļķības. Mani vecāki ir pieklājīgi.

      Alekss veltīja viņai bargu skatienu.

      – Nu labi, ne vienmēr, – Keja pieļāva. – Māte ir nedaudz stūrgalvīga, un tēvs reizēm par to sadusmojas, un šad tad mēs ar brāļiem draudējām pamest mājas, ja viņi nesalabs. Tomēr viņi viens otru ļoti mīl.

      – Un viņi viens otru izvēlējās, jo bija saderīgi?

      – Mans tēvs bija klana muižnieks, mana māte bagāta mantiniece. Jā, es domāju, ka viņi bija ļoti saderīgi.

      Vīrietis atkal iespurdzās un izstiepās uz zemes, salicis rokas virs krūtīm. Izskatījās, ka viņš grasās iemigt.

      – Viņi bija visnesaderīgākais pāris visā kristīgajā pasaulē, – viņš noņurdēja.

      – Kā tu tik daudz zini par manu ģimeni?

      – Tīsijs…

      – Neticu, ka tēvocis Tīsijs tev tik daudz par mums stāstījis. Vai viņš runāja par sevi un Batšīvu?

      – Pieminēja šo vārdu, – Alekss atbildēja, bet nepagriezās. – Vai viņš bija kaislīgi iemīlējies?

      – Neprātīgi. Mana māte apgalvo, ka tēvocis Tīsijs gandrīz padarīja sev galu, kad Batšīva apprecējās ar citu.

      – Pazīstu šīs izjūtas, – Alekss klusi noteica. – Ļoti labi pazīstu.

      Keja gribēja turpināt runāt vai pat pastrīdēties. Viņai negribējās gulēt, un tumsa un lietus visapkārt viesa nemieru.

      – Vai tu ļoti mīlēji savu sievu? – viņa klusi jautāja.

      – Ar visu sirdi un dvēseli.

      – Un saprati to pēc pirmajām trim nedēļām?

      – Jau pirmajā mirklī. Mūsu skatieni sastapās, un es piederēju viņai.

      – Bet tu neko par viņu nezināji, nepazini viņas raksturu, kas viņai patīk un nepatīk, kādas ir viņas nākotnes ieceres? Neko?

      – Un tu laikam visu zini par vīriešiem, ar kuriem gatavojies precēties.

      – Protams.

      – Vai tu veido sarakstus?

      Keja atcerējās savu piezīmju grāmatiņu, pilnu ar iespējamo līgavaiņu īpašībām. Viņa salīdzināja vecumu, mājas, pagātni, itin visu, ko spēja iedomāties. Keja zināja, ka laulība ir nopietns solis, un nevēlējās kļūdīties. Viņa gribēja laulību, kas būtu tikpat veiksmīga kā viņas vecāku savienība.

      – Nē, protams, – viņa meloja. – Ļaušu, lai lēmumu pieņem sirds. Vai tā nevajadzētu darīt visām līgavām?

      – Vai

Скачать книгу