apstāties. Varbūt atmiņas par to, ka skots ļāva viņai paturēt nazi, kaut gan pavisam viegli varētu to atņemt, vai arī Tallija vārds no viņa lūpām. Iespējams, vainīga bija tēvoča Tīsija ticība šim cilvēkam. Lai nu kā, Keja viņu nepameta.
– Es to nožēlošu, – viņa skaļi noteica, pagriežot zirgu uz skota pusi un sekojot viņam. Pagāja laiks, līdz viņa vīrieti panāca, un tas droši vien neizdotos, ja viņa zirgs nebūtu apkrauts ar mantām. Viņš prata jāt tikpat labi kā Kejas brālēni no Skotijas.
Kad Keja pieauļoja Aleksam blakus, viņš izskatījās manāmi atvieglots.
– Es atjāju, jo maize ir pie tevis, – viņa skaļi paziņoja. Viņš iebāza roku zem nodriskātā krekla, izņēma cietas, saziedējušas maizes gabalu un pasniedza to Kejai.
Nebija viegli pasniegties pāri diviem auļojošiem zirgiem un paņemt maizi, bet Keja bija piedalījusies sacīkstēs ar brāļiem, tāpēc zināja, kā paķert kaut ko un vienlaikus traukties pilnā ātrumā. Viņa sagrāba maizi, un prātā uz mirkli pazibēja doma: “Vai tiešām man šis netīrais gabals jāēd?” Ja Keja nejustos tik izsalkusi un Alekss viņu nevērotu, viņa nomestu maizi, bet viņa negrasījās sagādāt vīrietim tādu prieku. Nokodusi kumosu, viņa to aizrautīgi košļāja.
– Nu labi, Ketrīna Edilīna Hārkorta, laikam neesi nemaz tik nederīga, – viņš skaidrā amerikāņa izrunā paziņoja un iespieda piešus zirgam sānos, pamudinot to uz priekšu.
Apjausma, ka Alekss zina viņas vārdu, Keju tā pārsteidza, ka viņa ļāva zirgam palēnināt gaitu.
– Neatpaliec, meitēn! – viņš pār plecu uzsauca.
– Mums nav tik daudz laika, lai tu laiskotos.
– Laiskotos! – viņa noņurdēja, apēdot pēdējo maizes kumosu. – Uz priekšu, – viņa uzrunāja zirgu. – Panāksim viņu!
Pēc piecām minūtēm Keja patraucās vīrietim garām un pēc desmit minūtēm bija jau tik tālu, ka atskatoties vairs neredzēja Aleksu. Viņa uz brīdi nodomāja, ka pazaudējusi savu ceļabiedru, bet aiz nākamā līkuma ieraudzīja viņu stāvam uz ceļa. Dusmīgu.
– Nekad vairs tā nedari, – viņš klusi, gandrīz biedējoši sacīja. – Nevaru tevi sargāt, ja nezinu, kur esi. Ķircināt mani ir pieļaujams, bet nedrīksti apdraudēt savu ķēvi.
Viņa varēja savainot priekškājas uz šī nelīdzenā ceļa.
– Es apdraudēju savu ķēvi? – Keja atkārtoja. Viņas zirgs meta lokus ap Aleksu, kurš bija kā sastindzis. – Tu nokļuvi šeit pirmais, tātad auļoji straujāk par mani. Vai tu neizmantoji šo ceļu?
– Nav svarīgi, kā šeit nokļuvu es. Tev jāpakļaujas man, lai es varētu tevi sargāt.
Keju pārņēma dusmas. – Es pakļaujos tikai savam tēvam… un reizēm Ādamam, – viņa piebilda, brīdi apdomājusies. – Un, ja tu nevari turēties man blakus, iesaku apsēsties un gaidīt šerifu. – Viņa parāva zirga pavadu un aiztraucās pa ceļu prom, dzenot ķēvi pilnā sparā.
Viņa noauļoja trīs jūdzes, pirms dusmas pamazām norima. Viņa bija dzirdējusi daudz augstprātīgu, pamācošu teikumu, bet nekad neko tik aizskarošu kā šos Aleksa vārdus.
Keja pievilka pavadu un pameta skatienu atpakaļ. No vīrieša nebija miņas. Nu labi, varbūt, patiesību sakot, viņa teiktais nebija pats sliktākais. Kejas brāļi cits pēc cita bija apgalvojuši, ka viņai vajadzētu pakļauties. Un Keja to darīja. Pretējā gadījumā brāļi neņemtu līdzi daudz jaunāku meiteni. Bet viņa nekad neklausīja Tallijam!
Kad zirgs sāka tik tikko manāmi klibot, Keja nokāpa un aizveda ķēvi koka paēnā. Nabaga dzīvniekam un Kejai vajadzēja atpūtu. Viņa klausījās, bet neko nedzirdēja. Uz ceļa neviena nebija. Apstājusies viņa uzreiz sajuta, cik izsalkusi un izslāpusi ir. Ķēvei bija tikai skaistie, no mājām atvestie ādas segli bez blašķes, kādu nēsāja līdzi skots.
Atbalstījusies pret koku, Keja piepeši sadzirdēja balsis. Viņa steigšus izslējās, gatava sagaidīt svešinieku, bet jau nākamajā mirklī saprata, ka tuvojas vairāki vīrieši. Keja nolaida skatienu, aplūkodama sevi. Greznais, reiz skaistais tērps bija netīrs, un no tā vaļīgos diegos nokarājās krellītes. Tomēr varēja redzēt, ka tērps maksājis dārgi. Un arī viņas ķēve bija skaists dzīvnieks ar rūpīgi darinātiem segliem uz muguras. Keja nosprieda, ka būtu prātīgāk nerādīties svešiniekiem un neatklāt sevi kā vientuļu sievieti. Vajadzētu paslēpties un novērot viņus, lai noskaidrotu, kas tie ir.
Keja ieveda zirgu aiz biezi saaugušajiem kokiem ceļa malā un gaidīja. Kad parādījās svešinieki, viņa nopriecājās, ka pieticis veselā saprāta paslēpties. Viņi bija četri, visi netīri un acīmredzami iereibuši.
– Šie cilvēki dzēruši visu nakti, – kāds klusi noteica Kejai pie auss. Viņa neviļus skaļāk ievilka elpu, redzot, ka blakus nostājies skots.
– Kas tas bija? – viens no iedzērušajiem jautāja. Viņš parāva zirga pavadu, apturēja dzīvnieku un nokāpa.
– Nekas, – kāds cits attrauca. – Dosimies mājās.
– Nē, es kaut ko dzirdēju.
Pirmais tuvojās kokiem ceļa malā un vērīgi ielūkojās tumšajā paēnā.
Alekss aplika roku Kejai ap pleciem, pacēla viņas apmetņa kapuci un norāva viņu uz zemes sev līdzās.
– Jeitss teica…
– Tas vecais melis? Vai tu noticēji, ka viņa šķūnī nakti pavadījuši divi slepkavnieki?
– Kāpēc gan ne? Tas nelietis aizbēga no Čārlstonas kopā ar savu draudzenīti. Kāpēc lai viņi nepaslēptos Jeitsa šķūnī?
– Tāpēc, ka pietiktu ar sērkociņu, lai to nodedzinātu. Ja tie patiesi bija slepkavas, kāpēc nenogalināja Jeitsu?
Man to bieži gribējies.
– Viņam bija monētas. Kur viņš tās dabūja?
– Man vienmēr šķitis, ka viņam ir nauda. Viņš tikai ir pārāk skops, lai pats pirktu sev alu. Labi, jāsim mājās.
Droši vien dzirdēji kaķi.
Alekss un Keja vēroja, kā pirmais vīrs negribīgi novēršas, uzkāpj zirgā un aizjāj līdz ar pārējiem.
Tiklīdz Alekss nedaudz atkāpās, Keja apvēlās uz muguras un ielūkojās vīrietim sejā.
– Esi brīva un drīksti iet, kur vēlies, – viņš saniknots sacīja. – Neesmu cietumsargs un negribu, lai mani par tādu uzskata. Vari jāt prom, kad vēlies. Tomēr, ja paliec ar mani, tev… – Viņš apklusa, it kā mēģinātu izdomāt, kā pareizāk pateikt. – Vismaz ieklausies manos vārdos un apdomā tos.
Kejai gribējās izaicinoši paziņot, ka viņa dosies prom, tomēr ausīs skanēja svešinieku vārdi. Viņu biedēja atklāsme, ka ziņas par skota bēgšanu jau izplatījušās tik tālu
