atbildēja. Vīrietis negaidīti metās auļos, domādams, ka Keja sekos. Viņa gribēja pagriezties un jāt projām, tomēr tālumā atkal atskanēja šāviens, tāpēc Keja sekoja svešiniekam. Iespējams, viņš zināja kādu slēptuvi, kur abi būs drošībā. Keja domāja, ka šādas zināšanas ir visiem cietumniekiem.
Viņa sekoja vīrietim veselu jūdzi, līdz viņš šķietami nozuda tumsā. Keja apturēja ķēvi, palūkojās apkārt, bet vīrieti neredzēja. Svilpoja kāds putns, bet citu skaņu apkārtnē nebija. Pēc brīža Keja izdzirdēja zirga pakavu klaboņu. Kad vīrietis parādījās, pat biezie mati un bārda nespēja noslēpt viņa nikno sejas izteiksmi.
Keja dusmojās uz nepateicīgo svešinieku. Viņa ieveda zirgu krūmos ceļa malā un nokāpa uz zemes.
– Ja reiz tu mani panāci, es domāj‘, ka tev ir kaut kripata prāta, bet nē, tu esi dumja kā zābaks.
– Es saprotu katru vārdu, – Keja atcirta, – un man tas nepatīk. Kad atgriezīšos…
– Klusē, meitene, – viņš ieņurdējās un nogrūda Keju zemē, pielicis plaukstu pie viņas muguras.
Keja gribēja protestēt, bet izdzirdēja, ka tuvojas zirgi. Viņa nolieca galvu un juta vīrieša rokas pieskārienu. Viņš nepanesami smirdēja. Keja cerēja, ka vīrieti nav apsēdušas utis vai citi parazīti. Viņa tos nemūžam nedabūtu ārā no saviem matiem.
Netālu apstājās četri zirgi un jātnieki. Keja aizturēja elpu un gaidīja, kad viņi dosies tālāk.
– Es saku, tā bija rudmate, kura dzīvo pie Tīsija Konora. Kad viņa atskatījās, ieraudzīju seju, – skaļā balsī ierunājās viens no vīriem, un Keja ieelsās.
Skots piespieda plaukstu pie viņas mutes. Vīrietis bija ļoti tuvu, piekļāvis savu garo augumu pie Kejas, plecu pie pleca, un turēja viņu pie zemes.
Viņa sakustināja galvu, lai atbrīvotos no vīrieša plaukstas. Viņš to noņēma, tomēr uzmeta Kejai brīdinošu skatienu.
– Meitene? – viens no vīriešiem teica. – Kāpēc lai meitene palīdzētu slepkavam?
– Droši vien tieši meitenes dēļ viņš nogalināja sievu, un tagad viņi kopā bēgs projām. Visi zina, ka viņš apprecēja Grejas jaunkundzi, lai tiktu pie viņas naudas.
– Tikai muļķis spēj nogalināt tādu skaistuli!
– Jūs izklausāties kā divas tenku vāceles. Mums jāatgriežas pie Konora un jānoskaidro, vai meitene ir tur. Ja viņas tur nebūs, uzdosim Tīsijam dažus jautājumus.
Viņi pagrieza zirgus un aizjāja.
Keja nekavējoties metās pie savas ķēves, bet vīrietis satvēra apmetņa malu un norāva viņu zemē.
– Ko tu dari?
– Došos uz tēvoča mājām, lai viņu brīdinātu.
– Vai tu runā par Tīsiju?
– Protams.
– Tādā gadījumā tevi notvers un apcietinās par to, ka palīdzēji slepkavam izbēgt no cietuma.
Keja uzmeta viņam dusmīgu skatienu.
– Tātad tu nepadosies, lai glābtu savu atbalstītāju.
Vīrietis nicīgi iespurdzās, piecēlās un piegāja pie sava zirga.
– Konors var par sevi parūpēties. Cik man zināms, viņš savā laikā ir bēdzis no indiāņiem, lāčiem un pirātiem. Domāju, ka viņš tiks galā ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri dzen pēdas glītai meitenei.
– Jā, bet… – Keja negribēja tērēt laiku strīdos. – Labi, es došos mājās.
– Uz kurieni?
– Uz Edilīnu Virdžīnijas pavalstī.
– Vai kāds Čārlstonā zina, ka tu tur dzīvo? – Vīrietis pārbaudīja pie zirga segliem piestiprinātos saiņus.
– Vairāki cilvēki pazīst manu ģimeni. Mans tēvs šeit bieži ciemojās, un mani brāļi…
– Mani neinteresē tavas ģimenes vēsture. Tu nevari atgriezties mājās, jo tā ir pirmā vieta, kur viņi tevi meklēs pēc Konora iztaujāšanas.
– Es nevaru atgriezties mājās? – Keja pasmaidīja un piegāja pie ķēves. – Vai tu zini, kas ir mans tēvs?
– Šobrīd viņš tev nevar palīdzēt. Kāp zirga mugurā un centies apsegt kājas. Tās novērš manu uzmanību.
Keja nesaprata, vai tas ir kompliments, bet jebkurā gadījumā komentārs viņai nepatika. Viņa dzīvi iztēlojās Houpas stāstīto par to, ko šis vīrietis nodarījis savai sievai.
– Kur mēs dosimies? – viņa jautāja. – Manam tēvam ir daudz paziņu, un viņš varētu…
Vīrietis apturēja zirgu blakus Kejai.
– Tavs tēvs ir Maktērnu klana muižnieks, vai ne?
– Jā, – Keja lepni piekrita.
– Vai viņš aizstāv savu ģimeni?
– Protams. Viņš ir labākais…
– Vai tu gribi, lai tēvs uzsāk karu ar Čārlstonas iedzīvotājiem?
– Protams, ka ne.
– Ja dosies mājās un slēpsies tēva paspārnē, viņš tevi aizstāvēs līdz nāvei. Vai gribi, lai tavi ģimenes locekļi iet bojā?
– Nē, – Keja atbildēja, aizturējusi elpu. Tēvs un brāļi rīkotos tieši tā. – Es to negribu. Kad tēvs uzzinās…
– Tīsijs Konors parūpēsies par to, lai tavs tēvs neko neuzzinātu. Mums jāatrod droša paslēptuve, kur tev uzturēties līdz brīdim, kad pierādīšu savu nevainīgumu. Kad būšu brīvs, arī tu kļūsi brīva.
– Bet… – Keja gribēja teikt, ka vīrietis ir vainīgs, tomēr apklusa. – Kā tu vari pierādīt, ka neesi vainīgs, slapstoties pa Floridas džungļiem?
– Ir jāpaiet kādam laikam, līdz vīri nomierināsies. Tiesas sēdē sapratu, ka manī neviens neklausās. Pārāk daudziem patika… – Izskatījās, ka vīrietim trūkst elpas.
– Tava sieva? – Keja jautāja. – Vai viņa cilvēkiem patika?
– Vai tu domā, ka apprecēju sievieti, kura nevienam nepatīk? – viņš atcirta.
– Tu esi neiedomājami nepateicīgs. Pēc visa, ko darīju tevis labā, tu… – Keja ievilka elpu. Šajā situācijā nācās savaldīt mēli. – Ko teica ārsts?
– Nelietis nomira no sirdstriekas nākamajā dienā pēc
